Grāmatu stāsti
NuevoAkvilina Cicēnaite: Rakstīšana ir mans veids, kā būt
- Episodios
- 276
- Se publica
- cada semana
- Último episodio
- 11 Nov 2026
Sobre el podcast
No 2025. gada janvāra raidījums "Grāmatu stāsti" ieguvis jaunu formātu un kļuvis divreiz garāks. Ēterā tas ir ik piekto sestdienu, iekļaujoties jaunajā slejā "Klasika +" un lielāku uzmanību veltot analītikai. Savukārt trešdienu rītos kā aizvien ēterā skan Liegas Piešiņas veidotais raidījums, kura centrā ir kāda no visjaunākajām grāmatām un saruna ar tās autoru. Šajā sadaļā rindojas arī citas pārraides, kuras vēsta par svarīgām aktualitātēm literatūras jomā.
Episodios 276
Akvilina Cicēnaite: Rakstīšana ir mans veids, kā būt
Aizvadītas nedēļas nogalē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisinājās Rīgas grāmatu svētki. Lielu un mazu interesentu bija ļoti daudz. Tāpat kā grāmatu. Kā jau ierasti šādos svētkos pulcējās mūsu lasošā …
Notas del episodio
Aizvadītas nedēļas nogalē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisinājās Rīgas grāmatu svētki. Lielu un mazu interesentu bija ļoti daudz. Tāpat kā grāmatu. Kā jau ierasti šādos svētkos pulcējās mūsu lasošā sabiedrības daļa, kas iepazina grāmatas, satiekot to radītājus.Tradicionāli Rīgā viesojas ārzemju rakstnieki, kuru grāmatas nesen iznākušas latviešu valodā. Ciemiņu vidū bija arī romāna "Angļu valodas vārdnīca" autore Akvilina Cicēnaite. Lietuviešu rakstnieces un tulkotājas veikums izdots Jāņa Rozes apgādā, grāmatu latviskojusi Dace Meiere, kura tulko arī Liegas Piešiņas sarunu ar lietuviešu rakstnieci. Akvilina Cicēnaite: "Viena no svarīgākajām tēmām grāmatā "Angļu valodas vārdnīca" ir neiztulkojamība. Centieni rakstīt, tātad atrast vārdus, kas visprecīzāk un labāk izteiktu to, ko domāju, to, ko jūtu, reizēm šķiet nepietiekami. Lai kā censtos un pūlētos, nav iespējams atrast tos īstos vārdus. Tik un tā rakstīšana ir tieši mans veids, kā būt. Valoda ir mans galvenais darbarīks, es dzīvoju valodā, un tas ir vissakarīgākais veids, kā es spēju būt, pastāvēt - rakstot."Rikarda Mesnere: Grāmata "Kur dzīvo vārds" ir par ilgošanos pēc vārda
Rikarda Mesnere piecu gadu garumā rakstīja savas dzimtas stāstu. Tapa 500 lappušu apjomīgs vēstījums, kuru autore spēcīgi noīsināja. 2027. gadā tas tiks izdots arī angliski, bet latviski tas tulkots, jo ģimenes …
Notas del episodio
Rikarda Mesnere piecu gadu garumā rakstīja savas dzimtas stāstu. Tapa 500 lappušu apjomīgs vēstījums, kuru autore spēcīgi noīsināja. 2027. gadā tas tiks izdots arī angliski, bet latviski tas tulkots, jo ģimenes vēsture aizved līdz Rīgai. Grāmatu "Kur dzīvo vārds" no vācu valodas tulkojusi Anita Muitiniece un tā iznākusi izdevniecībā "Aminori". Tas ir Rikardas Mesneres debijas romāns, kas Vācijā ir saņēmis dažādas balvas. Laikraksts "Die Zeit" to iekļāvis gada 100 labāko vācu valodā iznākušo grāmatu izlasē. Kolektīvās atmiņas atspoguļojums detaļās ir ļoti emocionāls un dažāds. Arī muzikāls. Un tieši tāpēc Liegas Piešiņas saruna ar Rikardu Mesneri sākās ar dziedāšanu. Rikardas sacīto tulkojusi Līva Trektere. „Grāmata nav tik daudz par savas identitātes vai izcelsmes noskaidrošanu, bet drīzāk par to, kā dažādas lietas savienojas caur mazām detaļām,” stāsta Rikarda Mesnere. Piemēram, vecvecāku mazais katliņš var aizvest pie cita stāsta, kas lasītāju galu galā ved uz Rīgu un atklāj jaunas ģimenes vēstures šķautnes. Autore atzīst, ka pašai ģimenes pagātne ilgu laiku bijusi miglā tīta, jo valodas, kurās runājušas iepriekšējās paaudzes, līdz viņai nav nonākušas, tāpēc grāmatas tapšanā nozīmīga loma bijusi arī arhīvu materiāliem, liecībām un ģimenes atmiņām. Rakstīšanas procesā autore centusies dot vietu dažādiem vēstures avotiem – gan dokumentiem, gan fotogrāfijām, gan vectēva ierakstītajām dziesmām. Mesnere atklāj, ka viņai bijis grūti distancēties no šī stāsta, jo viņa joprojām dzīvo vecvecāku dzīvoklī, kurā savā ziņā turpina būt klātesoša arī ģimenes pagātne. „Stāsts mani nesa uz priekšu, un es īsti nevarēju no tā atkāpties,” viņa saka. Pētījumi un grāmatas rakstīšana ļāvuši ne tikai apvienot atsevišķas atmiņu un vēstures liecības, bet arī no jauna paraudzīties uz ģimenes stāstu, kura daudzas daļas iepriekš palikušas neizstāstītas.Noras Ikstenas „Bezgalības”: saruna ar izdevēju Daci Sparāni-Freimani
No 12. līdz 17. oktobrim Rīgā – Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas “Prokrastinācija un radīšana” telpās Rīgā, Mārstaļu ielā 6 un Ikšķilē norisinājās rakstniecei Norai Ikstenai …
Notas del episodio
No 12. līdz 17. oktobrim Rīgā – Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas “Prokrastinācija un radīšana” telpās Rīgā, Mārstaļu ielā 6 un Ikšķilē norisinājās rakstniecei Norai Ikstenai veltīta notikumu nedēļa “NORAS MĀJA”. Tās bija sešas dienas, kurās caur literatūru, mūziku, kino, sarunām, atmiņām un satikšanos turpinājās Noras Ikstenas dzīves svinēšana. Tostarp notika divu Noras Ikstenas grāmatu atvēršanas. Šorīt iepazīsim vienu no tām. Tās nosaukums "Bezgalības". Ar izdevniecības "Dienas grāmata" vadītāju Daci Sparāni-Freimani sarunājās Liega Piešiņa.Kurzemes hercogu galma zudušais spožums. Saruna ar Imantu Lancmani
2023. gada 27. septembrī Kuldīgas Mākslas namā, dažas dienas pēc tam, kad Kuldīga tika iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis lasīja lekciju, kas kļuva par …
Notas del episodio
2023. gada 27. septembrī Kuldīgas Mākslas namā, dažas dienas pēc tam, kad Kuldīga tika iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis lasīja lekciju, kas kļuva par pamatu nesen iznākušai grāmatai "Kurzemes hercogu galma spožums un Kuldīgas pils". Fantastisks piedzīvojums, kas ļauj iepazīt mūsu kultūras vēsturi. Ar Imantu Lancmani sarunājās Liega Piešiņa. Kuldīgas pils savulaik bijusi viena no greznākajām Kurzemes hercogu rezidencēm, taču līdz mūsdienām no tās saglabājies pavisam maz. Imants Lancmanis atklāj, kā senie inventāra apraksti, vēsturiskie attēli, hercogu portreti un arheoloģiskie atradumi ļauj iztēloties zudušās pils krāšņumu un Kurzemes hercogistes galma dzīvi. Sarunā arī par grāmatas tapšanu un tās mākslinieces Katrīnas Vasiļevskas ieguldījumu, kā arī Imanta Lancmaņa nākamajām iecerēm – grāmatām par Mežotnes un Elejas pilīm un Kurzemes muižu arhitektūru.Literatūra un politika. Pēc 15. Saeimas vēlēšanām diskutē literāti
Tūlīt pēc 15. Saeimas vēlēšanu rezultātu noskaidrošanas Roberts Vilsons raidījumā "Grāmatu stāsti" uz sarunu par literatūru, politiku un pilsonisko līdzdalību aicina dzejnieci un žurnāla "Satori" redaktori …
Notas del episodio
Tūlīt pēc 15. Saeimas vēlēšanu rezultātu noskaidrošanas Roberts Vilsons raidījumā "Grāmatu stāsti" uz sarunu par literatūru, politiku un pilsonisko līdzdalību aicina dzejnieci un žurnāla "Satori" redaktori Agnesi Radziņu, filozofi un Latvijas Universitātes pētnieci Līvu Rotkali, kā arī rakstnieku Māri Bērziņu. Raidījuma fonā – vēsturiskas vēlēšanas ar zemu aktivitāti un pārdomas par demokrātijas vērtību. Sarunā viesi diskutē par to, ko literatūra sniedz sabiedrībai un kā tā ietekmē pilsonisko apziņu – vai dzeja un proza spēj mainīt valsts pārvaldi, vai arī tās galvenā nozīme ir atspoguļot un reflektēt kopīgo pieredzi? Tiek skarts arī jautājums par brīvās gribas ilūziju, autoru atbildību, izdevēju izvēlēm un propagandas riskiem literatūrā. Raidījums ievelk arī aktuālās diskusijās par Stambulas konvenciju, valodas lomu politikā un komunikācijas grūtībām starp varu un sabiedrību. Vai literatūra un filozofija spēj mainīt sabiedrību vai tomēr tikai palīdz to izprast? Klausieties raidījumu un meklējiet atbildes kopā ar raidījuma viesiem! Raidījuma producente – Baiba Nurža."Mēs parasti skatāmies no upura puses" – Daina Grūbe par vardarbības otru seju
Rakstniece Daina Grūbe savā jaunākajā romānā "Veseris" caur simboliem – elpu, žogu un ceļu – pievēršas cilvēka dzīves izvēlēm, sāpēm un vērtībām. "Elpa – tā ir mūsu dzīves pati būtība. Žogs – tas ir tas, kam …
Notas del episodio
Rakstniece Daina Grūbe savā jaunākajā romānā "Veseris" caur simboliem – elpu, žogu un ceļu – pievēršas cilvēka dzīves izvēlēm, sāpēm un vērtībām. "Elpa – tā ir mūsu dzīves pati būtība. Žogs – tas ir tas, kam mums dzīvē jātiek pāri. Un ceļš tomēr ved kaut kam pretī. Grāmatas noslēgumā nav pateikts, kam. Bet ceļš ir svēts," intervijā Liegai Piešiņai uzsver autore. Romāna pamatā ir patiess stāsts par jaunu cilvēku, kura dzīvi ietekmējusi vardarbība. Daina Grūbe uzsver – viņas mērķis nav attaisnot vardarbību, bet gan mēģināt saprast, "ko šis īsais brīdis, kad cilvēks pacēlis roku pret otru cilvēku, nodara viņam pašam". Autore atklāj, ka pie romāna strādājusi deviņus gadus, bet apzināti izvēlējusies lakonisku, koncentrētu izteiksmes veidu, atsakoties no plašiem sadzīviskiem aprakstiem: "Apzināti rakstīju lakoniski, nevēloties izvērst stāstu sadzīves situācijās, bet paliekot pie galvenajiem simboliem." Rakstniece arī norāda, ka īsromāna forma mūsdienu latviešu literatūrā kļūst arvien populārāka, jo lasītāji biežāk izvēlas koncentrētus un lakoniskus darbus."Visu, iespējams, mēs nekad neuzzināsim." Saruna ar rakstnieci Leldi Kovaļovu
Kopš pirmā romāna "Bezvēsts pazudušās", kas klajā nāca 2019. gadā, un pirmās nopietnās pieredzes kino producēšanā rakstniece Lelde Kovaļova sev apsolījusi attaisnot lasītāju un skatītāju uzticību. Viņa atzīst …
Notas del episodio
Kopš pirmā romāna "Bezvēsts pazudušās", kas klajā nāca 2019. gadā, un pirmās nopietnās pieredzes kino producēšanā rakstniece Lelde Kovaļova sev apsolījusi attaisnot lasītāju un skatītāju uzticību. Viņa atzīst, ka stāstu veidošanā svarīgākais ir nevis sniegt visas atbildes, bet ļaut lasītājam pašam meklēt patiesību. "Ne vienmēr vēlos lasītājam sniegt visas atbildes," viņa uzsver, stāstot par romānu "Maksas sērotāji". Rakstot grāmatu, autore dzīvojusi kopā ar saviem varoņiem – klausījusies viņu iemīļoto mūziku, domājusi viņu domas un pamazām atklājusi stāstu. "Visu, iespējams, mēs nekad neuzzināsim," saka Lelde, piebilstot, ka literatūrā viņu saista neatbildēti jautājumi un cilvēka sarežģītā daba. Romāna "Maksas sērotāji" varoņi autorei kļuvuši īpaši tuvi, un tieši tāpēc iecerēts turpinājums. "Tie bija pirmie varoņi, no kuriem negribēju šķirties," atzīstas Lelde. Grāmatas galvenie tēli ikdienā sastopas ar nāvi, tāpēc viņu izdzīvošanas mehānisms ir melnais humors. Rakstnieci saistījusi arī pati maksas sērotāju profesija, kas šķiet absurda, bet vienlaikus atklāj ļoti reālas mūsdienu cilvēku bailes no vientulības un aizmirstības. "Šausminošs absurds. Bet mūsdienu steigas pasaulē brīžiem saprotu, ka tas viss varētu būt taisnība," secina rakstniece. Par saviem varoņiem viņa saka tā: "Man svarīgi izstāstīt viņu stāstu un piešķirt tiem vērtību."Baltkrievu literatūra tuvplānā. Māra Poļakova par romānu “Kam nāci tu, vilks”
Daudziem lasītājiem tulkotājas Māras Poļakovas vārds, ieraudzīts grāmatā, ir mudinājums to izlasīt. 2014. gadā situācija Ukrainā viņai bija stimuls apgūt ukraiņu valodu, lai latviešu lasītāji varētu iepazīt …
Notas del episodio
Daudziem lasītājiem tulkotājas Māras Poļakovas vārds, ieraudzīts grāmatā, ir mudinājums to izlasīt. 2014. gadā situācija Ukrainā viņai bija stimuls apgūt ukraiņu valodu, lai latviešu lasītāji varētu iepazīt ukraiņu literatūru. Līdz šim paveiktais ļauj izbaudīt kaimiņu kultūras bagātību. Šajā reizē iepazīstam baltkrievu literatūras darbu, ko tulkojusi Māra Poļakova, bet vispirms Liega Piešiņa pajautāja par jauno grāmatu sēriju, kurā iznākusi Evas Vežnavecas romāns "Kam nāci tu, vilks?".Viesturs Radovics: Atmiņas ir pārbaudāms, bet ļoti dzīvs vēstures avots
1. septembrī Latvijas Okupācijas muzejā notika žurnālista un vēsturnieka Viestura Radovica iepriekš nepublicētu, dokumentāli biogrāfisku stāstu krājuma "Pāris centimetru dzīves" atvēršanas svētki. "Latvijas …
Notas del episodio
1. septembrī Latvijas Okupācijas muzejā notika žurnālista un vēsturnieka Viestura Radovica iepriekš nepublicētu, dokumentāli biogrāfisku stāstu krājuma "Pāris centimetru dzīves" atvēršanas svētki. "Latvijas Mediju" izdotajā grāmatā vēstīts par 15 latviešu leģionāriem, kuru dzīves likteņus neatgriezeniski izmainīja Otrais pasaules karš. Žurnālists un vēsturnieks Viesturs Radovics saticis un intervējis vīrus, kuri jaunības gados nonāca kara frontē un pēc daudziem gadiem atklāti stāsta par bailēm, draudzību, izdzīvošanu, nejaušībām un zaudējumiem. Liega Piešiņa tikās ar krājuma "Pāris centimetru dzīves" autoru Viesturu Radovicu.Raimonda Staprāna memuāri “46 epizodes ar un bez ironijas”
1989. gada 15. jūnija "Rīgas Balsī" ir publicēts Raimonda Staprāna sacītais: "To ir grūti pateikt, kas es esmu rakstnieks vai gleznotājs. Varbūt abi divi. Tas ir milzīgi garš stāsts. Gleznošana ir tāda ļoti …
Notas del episodio
1989. gada 15. jūnija "Rīgas Balsī" ir publicēts Raimonda Staprāna sacītais: "To ir grūti pateikt, kas es esmu rakstnieks vai gleznotājs. Varbūt abi divi. Tas ir milzīgi garš stāsts. Gleznošana ir tāda ļoti ierobežota procedūra. Lai gūtu lielāku sajēgu, šķita, ka kaut kas būtu jāraksta. Otrkārt, latviešu lieta mani interesē Visa latviešu tautas traģēdija, kurā esam iejaukti, kurā esam līdzgaitnieki. Tā nekad nav devusi mieru. Tas arī lika to lugu man rakstīt." 1950. gadā bija pirmā Raimonda Staprāna personālizstāde. 20. gs. 60. gados viņš pievērsies literatūrai, rakstījis lugas angļu valodā, vēlāk arī latviešu valodā. 1998. gadā izdots lugu krājums "Četras dienas jūnijā un citas lugas". Lugas iestudētas latviešu teātros, galvenokārt Laimoņa Siliņa izveidotajā un vadītajā Sanfrancisko Mazajā teātrī, kurā darbojies arī kā scenogrāfs. Pašlaik Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir apskatāma viņa personālizstāde "Klusuma arhitektūra" un pirms pāris nedēļām apgādā "Aminori" izdota Raimonda Staprāna atmiņu grāmata "46 epizodes ar un bez ironijas". Liega Piešiņa tikās ar šīs grāmatas literāro redaktori un pēcvārda autori Ievu Struku, kura piedalījusies arī scenārija tapšanā Pētera Krilova dokumentālajai filmai "Sarkanais šķūnis" par Staprānu, kas kinoteātros būs skatāma oktobrī. Ieva Struka: "Rediģējot tekstu, likās interesanti saredzēt, kur veidojas disharmonija starp to, ko viņš ir uzlicis uz papīra attiecībā pret pasauli, un to, kādu es viņu satiku un ieraudzīju, jo tie ir atšķirīgi skatījumi. Ir jāsamierinās, ka mēs sevi redzam citādāk, nekā kāds cits mūs redz. Pāri visam, protams, ir personības lielums. Vienmēr ļoti interesanta tēma ir pienākums un tiesības. Mākslinieka pienākums pret sevi un savu patiesības izpratni un izjūtu ir tieši tik svarīgs Raimondam Staprānam, ka viņam ir arī tiesības uz savu redzējumu un savu skatījumu. Mums, savukārt, ir tiesības ar to iepazīties."Latvietis smejas klusām, bet trāpa precīzi – Janīna Kursīte-Pakule par humoru
"Latviešiem humora izjūta ir, tikai tā nav tik skaļa un uzkrītoša kā dienvidu tautām," uzskata literatūrzinātniece Janīna Kursīte-Pakule, kura jaunajā grāmatā "Medus un etiķis" pievērsusies latviešu …
Notas del episodio
"Latviešiem humora izjūta ir, tikai tā nav tik skaļa un uzkrītoša kā dienvidu tautām," uzskata literatūrzinātniece Janīna Kursīte-Pakule, kura jaunajā grāmatā "Medus un etiķis" pievērsusies latviešu humoristiskās dzejas un satīras tradīcijai. Ideja par šādu pētījumu radusies pakāpeniski – gan klausoties asprātīgos stāstos ceļojumos, gan vēlāk, strādājot Saeimas Ētikas komisijā. "Likās – sliktāk vairs nevar būt," viņa atzīst, skaidrojot, ka tieši tad atgriezusies pie savas senākās pētniecības intereses – dzejas. Pētot humora saknes, Kursīte-Pakule nonākusi līdz pat "Pēterburgas Avīžu" laikam, kad satīra kļuva par vienu no veidiem, kā latvieši apzinājās savu vietu Eiropas tautu vidū. Grāmatas autore uzsver, ka humors un satīra nav tikai izklaide, bet sabiedrībai nepieciešams instruments. "Satīra ir tā, kas novērš reālu agresiju," viņa atzīmē, atgādinot, ka arī visgrūtākajos laikos smiekli palīdzējuši pārdzīvot ikdienas grūtības. Kursīte-Pakule norāda, ka mūsdienās publiskajā telpā nereti netrūkst skaistu vārdu, bet pietrūkst satura, un tieši humors spēj atmaskot tukšrunību. "To var atdzīvināt tikai satīra, tikai humors un veselīga pašironiska attieksme," uzsver grāmatas autore. Pēc viņas domām, sabiedrībai vajadzētu vairāk smieties par to, kas nav kārtībā, nevis tikai žēloties: "Tās ierūsējušās vietas jānotīra ar humora krītu!""Ceļš pie Margrietas ir arī ceļš pie mums pašiem" – iznāk grāmata par Margrietu Celmiņu
Apgāds "Dienas Grāmata" laidis klajā mākslas zinātnieces Kristīnes Ogles veidoto izdevumu "Margrieta Celmiņa. Gleznotāja. Dzīvesstāsts Latvijas vēstures krustcelēs. Glezniecība tuvplānā", kas veltīts vienai no …
Notas del episodio
Apgāds "Dienas Grāmata" laidis klajā mākslas zinātnieces Kristīnes Ogles veidoto izdevumu "Margrieta Celmiņa. Gleznotāja. Dzīvesstāsts Latvijas vēstures krustcelēs. Glezniecība tuvplānā", kas veltīts vienai no spilgtākajām Vilhelma Purvīša skolas pārstāvēm. Sarunā ar Liegu Piešiņu autore atzīst, ka Margrietas Celmiņas (1897–1983) vārds ilgus gadus palicis Latvijas mākslas vēstures perifērijā, jo pēc izsūtījuma un politiskajām represijām viņas atgriešanās mākslas apritē bijusi lēna. "Mani fascinē tas, ka viņa ir reizē ļoti stipra personība. Caur vēstulēm var redzēt viņas spēku un pašpietiekamību, bet vienlaikus arī ļoti lielu smalkumu, pazemību un labestību," stāsta Kristīne Ogle. Grāmatas tapšanā nozīmīgu lomu spēlējis bagātīgais dokumentālais mantojums – vēstules, fotogrāfijas, zīmējumi un piezīmes, kas ļāvuši izsekot mākslinieces dzīves gaitām dažādu laikmetu griežos. Ogle uzsver, ka, neraugoties uz represijām un izsūtījumu, Celmiņa garīgi nav tikusi salauzta: Pētniece arī atzīst, ka darbs pie grāmatas bijis personisks ceļojums, jo tajā atbalsojušies arī viņas pašas dzimtas likteņi: "Pētot Margrietas dzimtas likteņus, tas bija ceļš pie Margrietas un reizē arī ceļš pie manis un visas mūsu tautas.""Es nerakstu žanros, es rakstu cilvēkos" – Meldra Vītola par savu jauno detektīvromānu
Rakstniece Meldra Vītola, kuras jaunākais romāns "Paradīze zemes virsū" pievēršas psiholoģiskai spriedzei un noslēpumiem, atzīst, ka iedvesma darbam radusies sarunās par sazvērestību teorijām. "Man par to …
Notas del episodio
Rakstniece Meldra Vītola, kuras jaunākais romāns "Paradīze zemes virsū" pievēršas psiholoģiskai spriedzei un noslēpumiem, atzīst, ka iedvesma darbam radusies sarunās par sazvērestību teorijām. "Man par to gribas kaut ko uzrakstīt. Tā varētu būt tā iedvesma, ko es meklēju," stāsta autore, piebilstot, ka viņas darbos būtiskākais vienmēr ir cilvēks un viņa izvēles. "Es nerakstu žanros, es rakstu cilvēkos. Man ir cilvēku psiholoģija, un tad žanrs ir tikai fons," sarunā uzsver rakstniece. Autore atklāj, ka rakstīšanas procesā varoņi bieži vien sāk dzīvot paši savu dzīvi un aizved stāstu negaidītos virzienos. "Man tie varoņi vienkārši dzīvo savu dzīvi," saka Meldra, piebilstot, ka visvairāk viņu interesē cilvēku psiholoģija un attiecības. Savukārt par rakstīšanu kopumā viņa atzīst: "Es rakstu un tādā veidā ceļoju gan pa pasauli, gan pa cilvēkiem, izzinu tos." Rakstniecei jau top arī jauni darbi – gan trilleris, gan stāsts ar fantāzijas ievirzi par Amerikas pamatiedzīvotājiem.Lietuviešu rakstniece Kotrīna Zīle: Romāns "Mīļotie kauli" ir mana pasaka pieaugušajiem
Latviešu lasītājiem jau pazīstama lietuviešu rakstniece, ilustratore un dizainere Kotrīna Zīle, kuras darbiem raksturīgs folkloras, mitoloģijas un mūsdienu realitātes savijums. Pēc jaunajiem lasītājiem …
Notas del episodio
Latviešu lasītājiem jau pazīstama lietuviešu rakstniece, ilustratore un dizainere Kotrīna Zīle, kuras darbiem raksturīgs folkloras, mitoloģijas un mūsdienu realitātes savijums. Pēc jaunajiem lasītājiem adresētajām grāmatām "Samainītais" (2019) un "Dvēsele sviestmaižu kārbiņā" (2023) latviski izdots arī viņas pirmais romāns pieaugušajiem "Mīļotie kauli". Visas trīs grāmatas, tāpat kā "Klasikā" skanošo sarunu, no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere. Romāna centrā ir kādas sievietes dzīvesstāsts. Savā sekcijā viņa glabā trīs vīriešu kaulus, un šis šķietami neparastais motīvs kļūst par ieeju maģiskā, atmosfēriskā pasaulē, kur sastopas guļamrajonu ikdiena, lauku folklora, atmiņas, jūtas un jautājumi par dzīves galīgumu. No bērnu literatūras pie pieaugušo romāna Kotrīna Zīle intervijā Liegai Piešiņai atklāj, ka pāreja no bērnu un jauniešu literatūras uz romānu pieaugušajiem bijusi dabiska. Līdz šim viņa rakstījusi dažāda vecuma lasītājiem, tāpēc brīdī, kad radies stāsts pieaugušajiem, nav bijis šaubu, ka tas jāuzraksta. "Mīļotie kauli" ir viņas septītā grāmata, un autore atzīst, ka tā drīzāk bijusi nevis žanra maiņa, bet gan došanās dziļāk cilvēka pieredzes un dzīves jautājumu izzināšanā. Dzīves ritums folkloras spogulī Viens no svarīgākajiem romāna slāņiem ir folklorā sastopamais cilvēka dzīves un dabas ciklu ritējums. Kotrīnai Zīlei bijis būtiski atgādināt gan sev, gan lasītājiem par rituāliem un svētkiem, kas pavada cilvēka dzīvi. Rakstniece norāda, ka folklorā atspoguļojas ne vien gadalaiku maiņa, bet arī lielie cilvēces notikumi, kas atkārtojas dažādos laikmetos. Arī motīvi par gatavošanos karam vai aiziešanu karā tautas tradīcijās parādās atkal un atkal, atgādinot par vēstures ciklisko dabu. Sievietes pieaugšana un cilvēka galīgums Autore atzīst, ka romānā nozīmīga vieta atvēlēta sievietes pieredzei un nobriešanai. Maģiskā reālisma forma ļāvusi šīs tēmas atklāt niansētāk un simboliskāk. Ne mazāk svarīga ir nāves un cilvēka galīguma tēma. Rakstniece uzskata, ka mūsdienu cilvēks bieži aizmirst apstāties brīžos, kad nepieciešams sērot, atcerēties vai vienkārši izdzīvot nozīmīgus dzīves notikumus. "Seno baltu rituālu atcerēšanās nav saistīta ar mēģinājumu atdzīvināt senās ticības, bet gan ar iespēju palēnināt dzīves tempu un no jauna apzināties būtisko," uzsver Kotrīna Zīle. Interese par mitoloģiju nāk no bērnības Lai gan interese par mitoloģiju nostiprinājusies studiju laikā Viļņas Mākslas akadēmijā, tās saknes meklējamas daudz agrāk. Rakstniece uzaugusi daudzstāvu māju rajonā un sevi raksturo kā pilsētas bērnu. Taču viņas tēvs aizrautīgi interesējies par senajām paražām, lasījis teikas un nostāstus, rotaļājies ar senajiem rituāliem un svētkiem. "Daudzstāvu mājā satilpa viss – gan no laukiem atceļojušās senās būtnes, gan svētki, ko kādreiz svinēja laukos," stāsta autore. Trolejbuss kā kopienas simbols Romānā nozīmīga loma atvēlēta arī daudzstāvu namiem un trolejbusam. Lai gan darbība notiek mūsdienās, Kotrīna Zīle atzīst, ka grāmatā dzīvo arī viņas bērnības 90. gadu pasaule. "Gan trolejbuss, gan daudzstāvu nams ir vietas, kur veidojas kopiena. Mūsdienās cilvēki dzīvo cieši līdzās, tomēr bieži vien zaudējuši savstarpējo saikni. Trolejbuss savukārt atgādina, ka joprojām esam daļa no kopīgas sabiedrības," teic autore. Teksts, kas nepārtraukti virzās uz priekšu Lasītāji nereti ievēro Kotrīnas Zīles tekstu dinamiku un darbības vārdu pārpilnību. Rakstniece neslēpj, ka viņai svarīgs ir kustībā esošs stāsts. "Man šķiet, ka par cilvēka jūtām nevajag stāstīt tieši. Lasītājam tās jāatklāj pašam. To parāda darbības, sīkās ikdienas lietas un izvēles," viņa skaidro. Tāpēc, lai arī teksts ir blīvs un piesātināts ar neparastiem tēliem un vārdiem, autores iecere bijusi radīt strauju, uz priekšu virzošu stāstījumu. Grāmata, kas izrādījās tuvāka lasītājiem, nekā autore gaidīja Rakstot "Mīļotos kaulus", Kotrīna Zīle bijusi pārliecināta, ka tā būs nišas grāmata šauram lasītāju lokam. Viņa atzīst, ka rakstījusi pirmkārt sev, nedomājot par auditorijas gaumi. Tomēr Lietuvā romāns guvis plašu atsaucību, īpaši lasītāju vidū vecumā no 25 līdz 50 gadiem. "Es pat domāju, ka teksts ir diezgan nelasāms. Bet man pašai tas patika, un ar to man pietika," ar smaidu atceras autore. Par uzticību, kārdinājumiem un mīlestību Svarīga vieta romānā atvēlēta uzticības tēmai. Viens no spilgtākajiem tēliem ir Luks – harismātisks personāžs, kurš sevī apvieno gan kārdinājumu, gan mīlestības spēku. Rakstniece viņu raksturo kā sava veida pravieti, kuram cilvēki vēlas sekot, bet kurš pats nespēj pilnībā tikt galā ar savu ietekmi uz citiem. Autore atzīst, ka tēla veidošanā izmantoti arī atsevišķi evaņģēliju motīvi, taču viņu vairāk interesējis jautājums par mīlestību un cilvēku attiecībām, nevis reliģiska interpretācija. Pasaka pieaugušajiem Lai gan romānā netrūkst skarbu tēmu, nāves motīvu un sarežģītu attiecību, Kotrīna Zīle uzskata, ka visas viņas grāmatas savā būtībā ir pasakas. Arī "Mīļotie kauli" ir pasaka pieaugušajiem – stāsts par cilvēkiem, viņu ievainojamību, spēju mīlēt, kļūdīties un meklēt savu vietu pasaulē, kur līdzās sadzīvo gan mūsdienu daudzstāvu nami, gan senā baltu mitoloģija.Rakstniece Ramona Indriksone: Nepiedošana var sabojāt daudzas dzīves
Šī rīta Liegas Piešiņas saruna ar rakstnieci Ramonu Indriksoni par viņas jaunāko romānu "Vidaga". Rakstniece Ramona Indriksone interesējusies par rakstniecību kopš 20. gadsimta 80. gadiem, prozas rakstīšanu …
Notas del episodio
Šī rīta Liegas Piešiņas saruna ar rakstnieci Ramonu Indriksoni par viņas jaunāko romānu "Vidaga". Rakstniece Ramona Indriksone interesējusies par rakstniecību kopš 20. gadsimta 80. gadiem, prozas rakstīšanu atsākusi pirms gadiem vienpadsmit. Apguvusi rakstītprasmi Literārajā Akadēmijā pie rakstnieces Ingas Žoludes, kura par Indriksones veikumu raksta: "Pat skarbākajos autores stāstos ir klātesama intīmā patiesība, kad Ramona raksta par ikviena cilvēka pārdzīvojumu. Autore rada pasauli, notverot ikdienišķā nozīmīgo un poētisko pusi, liekot iemirdzēties pat nemanāmākajām detaļām. To var panākt tikai ar izkoptu vērību un labestīgu skatu – dominējošā šajā grāmatā ir gaišā nots." Ramonas Indriksones stāsti publicēti dažādos periodiskajos izdevumos.("Domuzīme", "KonTEKSTS", "Jaunā Gaita", "Satori" un "Punctummagazine"). 2019. gadā iznācis viņas debijas stāstu krājums "Pāris metru zem ūdens", bet 2021. gadā – pirmais romāns "Es biju cita". 2023. gadā - "Es vedīšu tevi mājās". Rakstnieces jaunākais romāns "Vidaga" stāsta par identitātes meklējumiem, ģimenes noslēpumiem un spēju vai nespēju piedot. Romāna centrā ir jauna sieviete, kura tikai pieaugusi uzzina patiesību par savu izcelsmi un īsto tēvu. Sarunā ar Liegu Piešiņu Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā rakstniece atklāj, kāpēc viņu interesējušas meitas un tēva attiecības, kā romānu ietekmējis patiess adopcijas stāsts un kādēļ nepiedošana spēj ietekmēt vairāku paaudžu likteņus. Romāns "Vidaga" izdots 2026. gadā un vēsta par jaunas sievietes ceļu pie sevis un dzimtas rētu dziedināšanu. Vāks rada maldinošu priekšstatu Lai gan lasītāji grāmatas nereti izvēlas pēc vāka, pati autore atzīst, ka "Vidagas" vizuālais noformējums var radīt nepareizu priekšstatu par saturu. "Man liekas, ka lasītājs mazliet tiek maldināts. Lasītājs domā, ka tā būs viegla sieviešu lasāmviela, skaists mīlasstāsts. Bet tā nav," saka rakstniece. Arī atsauksmēs lasītāji atzinuši, ka bibliotēkā grāmatu, iespējams, nebūtu izvēlējušies, ja iepriekš nebūtu pazīstami ar autores darbiem. Stāsta centrā – meitas un tēva attiecības Rakstniece uzsver, ka romāna pamatā nav bieži aprakstītās mātes un meitas attiecības, bet gan meitas un tēva saikne: "Meitene nodzīvo līdz divdesmit un dažiem gadiem, nezinot, kas ir viņas īstais tēvs. Paliek tikai nojausma." Par pamatu romānam kalpojis patiess adopcijas stāsts, ko autore savulaik noklausījusies audioierakstā. Tomēr dokumentālais materiāls kalpojis tikai kā sākumpunkts, jo literatūrā svarīgs ir arī mākslinieciskais vispārinājums. Nepiedošana sabojā vairākas dzīves Viens no romāna centrālajiem motīviem ir nepiedošana un tās sekas. "Mani aizkustināja tas, ka divi cilvēki nespēj piedot viens otram, un nepiedošanas dēļ tiek sabojātas dzīves – ne viņš ir laimīgs, ne viņa, ne arī meita." Autore atzīst, ka piedošana cilvēkam nav viegla, jo prasa pārvarēt lepnumu un paštaisnumu: "Piedošana pieprasa augstāku ētisko dimensiju. Bet cilvēciski tas nav viegli. Daudz kas atkarīgs no paša cilvēka būtības – cik daudz viņš spēj nolikt malā savu lepnumu un paštaisnību." Cēsu cilvēki kļuva par romāna tēliem Vidagas darbība risinās Cēsīs – pilsētā, kurā autore dzīvo jau vairākus gadu desmitus. Rakstot romānu, viņa izmantojusi arī dzīvē sastaptu cilvēku raksturu iezīmes. "Es sāku domāt par cilvēkiem, kurus zinu no Cēsīm, lai nav gluži viss jāizdomā." Īpaši spilgti veidojies Vidagas patēva tēls. Sākotnēji autore centusies pietuvoties reālam cilvēkam no adopcijas stāsta, tomēr vēlāk izvēlējusies citādu prototipu – kādu mūzikas skolotāju, kuru pazinusi deviņdesmitajos gados. Vienlaikus rakstniece uzsver, ka literārie tēli nekad nav tieši pārnesti no reālās dzīves: "Pat ja kāds meklētu līdzības, tā nav konkrētā cilvēka dzīve." No sevis aizbēgt nav iespējams Runājot par mīlestību un attiecībām literatūrā, Indriksone uzskata, ka rakstnieks vienmēr kaut ko no sevis ieliek savos tēlos: "Domāju, ka no sevis nav iespējams aizbēgt." Tomēr rakstīšana vienlaikus dod iespēju iejusties arī tādās dzīvēs un pieredzēs, kuras pašam nav nācies piedzīvot: "Man ir spēja izdzīvot to tēlu dzīvi, ko es nekad dzīvē neizdzīvošu." Atgriešanās pie īsprozas Lai gan Indriksone pazīstama kā romānu autore, viņa arvien biežāk domā par atgriešanos pie īsprozas, ar kuru savulaik sākās viņas literārais ceļš. Rakstniece atceras, ka pirmie stāsti radušies no sociālā darba pieredzes, sastopoties ar smagiem dzīvesstāstiem un sarežģītām cilvēku likteņu situācijām. Savukārt pašlaik topošā darba pamatā ir agrāk uzrakstīts īss stāsts par jauniešiem ar īpašām vajadzībām un sociālo pakalpojumu sistēmu. "Man šī tēma kaut ko iekšā aizkustināja. Es vēlos to izvērst daudz plašāk. Manī ir ļoti liela degsme, ka man to vajag pateikt." Rakstniece atzīst, ka tieši iekšējā nepieciešamība – izstāstīt konkrētu stāstu – joprojām ir galvenais dzinulis rakstīšanai.Rakstniece Tara Menona: Klimata katastrofas vairs nav izņēmums, bet kļūst par ikdienu
"Daba vienlaikus ir gan visspēcīgākais, gan visvienaldzīgākais spēks," uzskata Tara Menona. Eiropas tūres laikā, viesojoties Rīgā, viņa sarunā ar Liegu Piešiņu stāsta par savu romānu "Zem ūdens", klimata …
Notas del episodio
"Daba vienlaikus ir gan visspēcīgākais, gan visvienaldzīgākais spēks," uzskata Tara Menona. Eiropas tūres laikā, viesojoties Rīgā, viņa sarunā ar Liegu Piešiņu stāsta par savu romānu "Zem ūdens", klimata pārmaiņām, sērām un literatūras nozīmi mūsdienu pasaulē. Menona dzimusi Indijā, augusi Singapūrā, dzīvojusi Ņujorkā un pašlaik strādā par angļu filoloģijas pasniedzēju Hārvarda universitātē. Viņas debijas romāns "Zem ūdens", ko no angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga, izdots vairāk nekā 30 valstīs un pievēršas cilvēka attiecībām ar dabu, draudzībai, zaudējumam un klimata pārmaiņu radītajiem izaicinājumiem. Atbildot uz jautājumu, vai daba ir visspēcīgākais elements pasaulē, rakstniece atzīst, ka tā ir spēcīga gan savā skaistumā, gan bīstamībā. "Kad notiek katastrofa, cilvēkiem gribas, lai daba sērotu kopā ar mums. Taču daba ir vienaldzīga pret mūsu emocijām," uzsver autore, atsaucoties uz romānā aprakstītajām pārdomām pēc 2004. gada cunami. Lai gan grāmatā būtiska vieta atvēlēta sērām, Menona atzīmē, ka romāns nav balstīts personīgā zaudējuma pieredzē. Viņa atklāj, ka līdz šim nav piedzīvojusi tuvinieka vai drauga nāvi, tomēr daudz lasījusi literatūru par sērošanu, tostarp Alfreda Tenisona poēmu "In Memoriam". Rakstniece pieļauj, ka interese par šo tēmu saistīta arī ar bailēm no iespējama zaudējuma nākotnē. Runājot par literatūras nozīmi, Menona norāda, ka laikā, kad jaunieši bieži izvēlas studēt ekonomiku vai datorzinātnes, lasīšana joprojām ir svarīga divu iemeslu dēļ. "Pirmkārt, tā sniedz baudu. Otrkārt, romāni māca domāt dziļi un sarežģīti, nevis pieņemt gatavas atbildes," saka autore. Viņasprāt, literatūra palīdz analizēt sociālus un politiskus jautājumus, vienlaikus saglabājot telpu patstāvīgai domāšanai. Rakstniece novērojusi, ka dažādās valstīs lasītāji romānu uztver atšķirīgi. Amerikā un Lielbritānijā jautājumi galvenokārt skāruši draudzību un sērošanu, savukārt Eiropā daudz biežāk tiek runāts par klimata pārmaiņām un vidi. Tara Menona atzīst, ka vēl pirms desmit gadiem klimata katastrofas daiļliteratūrā tika aplūkotas salīdzinoši reti. Viņa atsaucas uz indiešu rakstnieka Amitava Goša pausto kritiku, ka šādas tēmas pārsvarā nonāca zinātniskajā fantastikā, nevis tradicionālajos romānos. "Tagad tas ir mainījies. Ugunsgrēki, viesuļvētras un plūdi kļūst par daļu no mūsu ikdienas. Ja romāns stāsta par ikdienas dzīvi, tajā neizbēgami ienāk arī šie notikumi," saka autore. Vienlaikus viņa nepiekrīt uzskatam, ka romāns ir tikai drūms stāsts par katastrofām. Menona cer, ka lasītāji tajā ierauga arī dabas skaistumu, cilvēku savstarpējo attiecību nozīmi un iespēju rast glābiņu pat sarežģītos apstākļos. Romāna nosaukumam "Zem ūdens" ir vairākas nozīmes. Tas atsaucas gan uz koraļļu rifiem, kuros uzturas galvenās varones, gan uz klimata pārmaiņu radītajiem draudiem piekrastes teritorijām, gan arī uz emocionālo stāvokli, kad cilvēks jūtas tā, it kā nespētu izlauzties virspusē un ieelpot. Noslēgumā rakstniece atklāj, ka paralēli akadēmiskajam darbam strādā pie jaunas zinātniskas grāmatas par dusmām daiļliteratūrā, kā arī raksta savu otro romānu. Tā centrā būs dokumentāliste, kura pēta savvaļas ziloņus Šrilankā, un mediķis, kurš strādā pasaules karstajos punktos. Intervijā Taras Menonas sacīto latvisko Ingūna Beķere.Latvijas Radio žurnālists Aidis Tomsons: Grāmata "Ārpus ētera" ir arī par mani
Žurnālists un Latvijas Radio ētera personība Aidis Tomsons Latvijas medijos strādā kopš 1991. gada. Pavisam nesen iznākusi viņa grāmata "Ārpus ētera. Žurnālista piezīmes", kurā žurnālists atskatās gan pats uz …
Notas del episodio
Žurnālists un Latvijas Radio ētera personība Aidis Tomsons Latvijas medijos strādā kopš 1991. gada. Pavisam nesen iznākusi viņa grāmata "Ārpus ētera. Žurnālista piezīmes", kurā žurnālists atskatās gan pats uz sevi, gan atver salīdzinoši nesenas vēstures lappuses. "Es domāju, ka grāmata ir ne tikai par tā laika notikumiem – tā ir arī par mani," Aidis uzsver intervijā Liegai Piešiņai. Atskats uz kopējo ainu caur subjektīvu prizmu Aidis ar smaidu izsaka cerību, ka šo grāmatu lasīs ne tikai viņa bērni, bet arī mazbērni, un atklāj, ka to rakstījis ar divām domām. Viena no tām – izveidot hronoloģisku notikumu atskatu un vēstījumu nākamās paaudzes cilvēkiem, kurā rast priekšstatu par grāmatā aprakstīta laika posma noskaņu, ikdienu, kā arī nozīmīgiem procesiem politikā. "Paralēli tas skats, protams, ir caur manu subjektīvo prizmu. Mana – tobrīd žurnālista – pieredze bija darbs ziņās, un ziņās jau tas darbs notiek ārpus studijas. Nevar teikt, ka tās ir aizkulises... Bet tas, ko atceros, ir nevis to, kas skanēja interviju vai sarunu laikā, bet tas, kas skanēja aiz tām sarunām," teic žurnālists. Viņš norāda, ka grāmata sniedz iespēju iepazīt Latvijas jaunāko laiku politikas kopējo skatu un atsevišķas vēstures detaļas: "Tur ir detaļas, kuras redzēju no sava skatupunkta. Katrs varētu tādā veidā rakstīt savu stāstu. (..) Domāju, ka grāmata ir ne tikai par tā laika notikumiem – tā ir arī par mani." Tā kā grāmata veidota, balstoties atmiņās, varētu spriest, ka atmiņa žurnālistam ir teicama. Aidis gan pats smejoties saka, ka viņam esot selektīvā atmiņa. Daudzas personiskās dzīves detaļas tiekot piemirstas, un žurnālista dzīvesbiedre to dēvējot par atmiņas profesionālo deformāciju. Tā brīža notikumi, vērtējot arī no šodienas skatupunkta Pats sevi šajā atmiņu stāstā Aidis attēlojis ne tikai no pozitīvās puses. Viņš norāda, ka sociālo mediju laikmetā, kurā esam pieraduši rādīt tikai labāko par sevi vai nerādīt neko, viņam šķitis būtiski saglabāt cilvēciskumu un paskatīties pašam uz sevi tik objektīvi, cik tas vien iespējams. "Es jau saprotu, ka tas jebkurā gadījumā ir subjektīvs skats. (..) Tomēr gribēju [uz sevi] paskatīties tādā izaugsmes procesā, jo mēs jau visu laiku augam. Laika gaitā saprotam lietas citādi, mācāmies, un tas ir tāds mūžīgais process. Gribu cerēt, ka pēc gadiem desmit es [daudz ko] sapratīšu vēl citādāk, nekā saprotu tagad. [Grāmatā uz notikumiem] mēģinu palūkoties ar tā brīža acīm, mazliet vērtējot arī no šī brīža skatupunkta," stāsta Aidis Tomsons, uzsverot savu jaunības naivumu arī žurnālista profesijas pieredzē. Lasīšana – labākais laika patēriņš ar vislielāko pienesumu Grāmata uzrakstīta un izdota šī gada laikā. "Tā ir šīs ziemas grāmata," uzsver Aidis, smejoties komentējot zibens ātrumu, kādā tā tapusi. Viņš atzīst, ka žurnālista profesija šajā gadījumā noteikti ir priekšrocība, jo ar tekstu viņš strādā katru dienu, un, veidojot grāmatu, viņš vienkārši turpinājis rakstīt savā stilā – tā, kā vienmēr to darījis. Žurnālists atklāj, ka viņš pats informāciju vislabāk uztver lasot. Ja avots pieejams video, audio un teksta formātā, žurnālists priekšroku vienmēr dod pēdējam variantam. "Lasot jebkuru grāmatu vai tekstu, es varu apstāties tajā brīdī, kurā es gribu, varu padomāt un tad iet uz priekšu. Skatoties vai klausoties, tas tik vienkārši nesanāk. (..) Ja [tekstā] ir kas tāds, kas mani interesē mazāk, tam ātri, pa diagonāli, izskrienu cauri un meklēju saturisko. Es domāju, ka lasīšanas lielā priekšrocība ir tā, ka tekstā vari atrast visoptimālāko laika patēriņu, iegūstot vislielāko pienesumu," lasīšanas pārākumu pār citiem informācijas ieguves avotiem akcentē Aidis Tomsons.Maima Grīnberga: "Ardievu, teiksmainie!" ir romāns par savā ziņā pašpietiekamiem cilvēkiem
Īdas Turpeinenas romāns "Ardievu, teiksmainie!", kas Somijā iznāca 2023. gadā un kļuva ļoti populārs, reizē ir teiksma, reizē vēsturisks piedzīvojums ar literāriem sānsoļiem, kā arī mazliet autores …
Notas del episodio
Īdas Turpeinenas romāns "Ardievu, teiksmainie!", kas Somijā iznāca 2023. gadā un kļuva ļoti populārs, reizē ir teiksma, reizē vēsturisks piedzīvojums ar literāriem sānsoļiem, kā arī mazliet autores interpretācija par to, ko mēs īsti neviens nezinām. Četri dažādu laiku stāsti - no 18. gadsimta līdz 21. gadsimtam - parāda, ka cilvēks ir visa iznīcības pamatā un, ka nav vajadzīgi ledāji un meteorīti, ja to īsā laika posmā var panākt cilvēks. Lai nu kā nebūtu ar iznīcību, bet fakts, ka tagad mēs par Īdas Turpeinenas grāmatas galvenajām varonēm Stellera jūrasgovīm varam lasīt tikai grāmatu lappusēs. Grāmatu no somu valodas latviskojusi Maima Grīnberga un viņu uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa, noskaidrojot, kas ir teiksmainie, kāda bijusi attieksme pret sugu izmiršanu 18. gadsimta vidū, zinātnieka Stellera jūrasgovi, kura 27 gadus pēc atklāšanas, ir izzudusi, Aigara Ozoliņa veidoto grāmatas vāku un rakstnieces prieku par to, kā arī vaicājot, kāpēc šo darbu vērts pamanīt. Maima Grīnberga: "Šo grāmatu noteikti vajag izlasīt visiem, kurus interesē zinātnes vēsture, zinātnieku vēsture, kāda ir bijusi attieksme pret zinātniekiem, piemēram, 18. gadsimtā, kā tā ir mainījusies. Tas ir romāns par savā ziņā pašpietiekamiem cilvēkiem. Jūtu dzīves te ļoti maz, bet vairāk ir cilvēks un daba. Grāmatu var lasīt cilvēki, kurus interesē kolekcionāri, kas apsēsti ar kolekcionējamo materiālu. Romāns ir ļoti aizraujošs. Nevajag nobīties no tā, ka tas stāsta par zinātni un zinātniekiem. Romāns patiešām ir ļoti, ļoti lasāms šī vārda vispozitīvākajā nozīmē. Ārkārtīgi skaists un vajadzīgs."Dzejolis starp divām valodām: saruna par atdzejas mākslu un atbildību
Kā dzejolis mainās, nonākot citā valodā, un vai atdzeja ir tikai oriģināla "otrais uzlējums", vai tomēr jauns mākslas darbs? Par dzejas tulkošanas izaicinājumiem, atdzejotāja atbildību, literatūras un politikas …
Notas del episodio
Kā dzejolis mainās, nonākot citā valodā, un vai atdzeja ir tikai oriģināla "otrais uzlējums", vai tomēr jauns mākslas darbs? Par dzejas tulkošanas izaicinājumiem, atdzejotāja atbildību, literatūras un politikas attiecībām, kā arī par pasaules dzejas nonākšanu līdz latviešu lasītājam dzejnieks Roberts Vilsons raidījumā "Grāmatu stāsti" sarunājas ar dzejnieku, atdzejotāju un izdevniecības "Neputns" galveno redaktoru Raimondu Ķirķi, atdzejotāju, tulkotāju un redaktoru Denu Dimiņu un dzejnieci, starptautiskā dzejas festivāla "Page Break" rīkotāju Madaru Gruntmani-Dujanu. Pārraides producente – Baiba Nurža. Diskusija teksta formātā pieejama portālā LSM.LV!Nulles punkts jeb Ričards Ingrems, kurš patiesībā ir Ronalds Pētersons...
"Katra grāmata sākumā ir noslēpums – par ko tā būs, kā iesāksies un risināsies tās sižets. Vai tas piesaistīs uzmanību un interesi uzreiz jeb darbība sāksies tikai pēc vairākām nodaļām? Lai katrs mans romāns …
Notas del episodio
"Katra grāmata sākumā ir noslēpums – par ko tā būs, kā iesāksies un risināsies tās sižets. Vai tas piesaistīs uzmanību un interesi uzreiz jeb darbība sāksies tikai pēc vairākām nodaļām? Lai katrs mans romāns sniedz izklaidi jau no paša sākuma un lasīšana nekad neapnīk! "Tā raksta Ričards Ingrems, īstajā vārdā Ronalds Pētersons, kurš savus spriedzes detektīvromānus raksta ar pseidonīmu, kas liek interesēties par viņa personību. Sākotnēji viņu apvija liela noslēpumainība, bet septītajai grāmatai iznākot (tas ir apgāda "Zvaigzne ABC" izdotais romāns "Nulles punkts"), esam jau vairāk uzzinājuši par tūrisma speciālistu un rakstnieku Ričardu Ingremu, kuru uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.Literatūrzinātniece Ausma Cimdiņa: Aspazijas teksti joprojām runā ar mūsdienu lasītāju
Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds laidis klajā Aspazijas akadēmisko Kopoto rakstu ceturto sējumu, turpinot vērienīgo desmit sējumu izdevumu sēriju, kas aizsākta Latvijas valsts simtgades programmas …
Notas del episodio
Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds laidis klajā Aspazijas akadēmisko Kopoto rakstu ceturto sējumu, turpinot vērienīgo desmit sējumu izdevumu sēriju, kas aizsākta Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros. Projekta mērķis ir atgriezt kultūras apritē pašas Aspazijas rakstītos tekstus, vienlaikus piedāvājot mūsdienīgu pētniecisku skatījumu uz vienas no nozīmīgākajām latviešu literatūras personībām daiļradi. Sarunā ar Liegu Piešiņu Kopoto rakstu sastādītāja, literatūrzinātniece profesore Ausma Cimdiņa uzsver, ka šis darbs ir ne tikai zinātniski, bet arī redakcionāli sarežģīts. Daudzi Aspazijas teksti saglabājušies vecajā drukā, mainījusies ortogrāfija, leksika un īpašvārdu rakstība, tādēļ nepieciešams rūpīgs tekstoloģiskais darbs. "Mums šķita ļoti svarīgi kultūras un izglītības apritē atgriezt Aspazijas pirmavotus – viņas pašas sarakstītos tekstus," saka Cimdiņa. Viņa norāda, ka mūsdienās sabiedrības uzmanība bieži koncentrējas uz rakstnieku biogrāfijām, kamēr viņu radošais mantojums paliek ēnā. "Galvenais iemesls, kādēļ mēs par rakstniekiem interesējamies un viņus godājam, tomēr ir viņu daiļrade." No "Sidraba šķidrauta" līdz "Rudens lakstīgalai" Jaunajā sējumā publicēts viens no Aspazijas nozīmīgākajiem dramaturģijas darbiem – "Sidraba šķidrauts", kā arī biogrāfiskais romāns "Rudens lakstīgala". Īpaša uzmanība pievērsta arī darbu komentāriem un pētnieciskajiem rakstiem. Filoloģijas doktora Jāņa Zālīša pētījums analizē prototipus romānā "Rudens lakstīgala", kur zem literāriem tēliem atpazīstamas tādas vēsturiskas personības kā Rainis, Pēteris Stučka, Jānis Jansons-Brauns un Rūdolfs Blaumanis. Savukārt profesores Ievas Kalniņas raksts pievēršas dabas stihiju simbolikai Aspazijas dramaturģijā. Cimdiņa atgādina, ka "Rudens lakstīgala" ilgu laiku atradusies literatūras perifērijā un pat nav tikusi iekļauta latviešu romānu reģistrā. Tagad darbs no jauna izvērtēts kā pilntiesīgs romāns. Vai Aspazija būtu tāda pati bez Raiņa? Sarunas laikā neizbēgami izskan jautājums par Aspazijas un Raiņa radošo partnerību. "Tas ir ļoti labs jautājums," atzīst Cimdiņa, pārdomājot, kādu ceļu Aspazija būtu gājusi bez Raiņa klātbūtnes. Viņa atgādina, ka Aspazija bija spēcīga un patstāvīga personība jau pirms abu satikšanās, turklāt simboliskās dramaturģijas ceļu latviešu literatūrā savā ziņā iemina tieši viņa. Tomēr Rainis devis līdzvērtīgu intelektuālo sarunas partneri, kas ietekmējis arī Aspazijas radošo attīstību. "Varbūt viņa būtu palikusi radikālā feminisma viennozīmībā," spriež pētniece. "Bet Aspazija kļūst liriska, kļūst žēlsirdīga, pat sentimentāla." Jauns skatījums uz klasiku Darbs pie Kopotajiem rakstiem devis iespēju arī pašai pētniecei no jauna iepazīt Aspaziju. Viņu visvairāk aizrauj nevis biogrāfiskie fakti, bet gan tekstu interpretācijas iespējas. "Klasikas darbu būtiskākā īpašība ir interpretāciju daudzveidība," uzsver Cimdiņa. Katrs laikmets tekstos ierauga jaunas nozīmes un akcentus, tādēļ arī Aspazijas darbi turpina runāt ar mūsdienu lasītāju. Viņa atgādina, ka Aspazija tradicionāli tikusi uztverta galvenokārt kā dzejniece, tomēr literatūrā sevi vispirms pieteikusi kā dramaturģe. Tāpēc akadēmisko Kopoto rakstu pirmais sējums veltīts tieši dramaturģijai, nevis dzejai. Interese par Aspazijas mantojumu joprojām ir liela. To apliecina fakts, ka Kopoto rakstu otrais sējums, kurā apkopota dzeja, jau kļuvis par bibliogrāfisku retumu un izdevniecībā vairs nav pieejams. Šerpums kā nepieciešamība Runājot par Aspazijas raksturu, Cimdiņa nepiekrīt priekšstatam, ka rakstnieces asums būtu vērtējams negatīvi. "Tādam īsteni radošam cilvēkam, īpaši sievietei Aspazijas laikā, bez šerpuma nebūtu iespējams paveikt to, ko viņa paveica," saka literatūrzinātniece. Jaunu ideju nesēji vienmēr sastopas ar pretestību, un arī Aspazijai nācies izcīnīt savu vietu literatūrā un sabiedrībā. Taču tieši pārliecība par savām idejām devusi spēku iet "caur uguni un ūdeni". "Ja ir idejas, par ko pastāvēt, tad var iet caur uguni un ūdeni," uzsver Cimdiņa. "Un Aspazijai šīs idejas bija."Par savu grāmatu "Viņa nāk" stāsta Kristīne Jučkoviča
Līdz 31. maijam pulksten 23.59, notiek Latvijas Sabiedriskā medija gada balvas kultūrā "Kilograms kultūras 2026" pavasara balsojums. Tas ir aktīvs portālā LSM.lv. Vērtējamo grāmatu skaitā ir Kristīnes …
Notas del episodio
Līdz 31. maijam pulksten 23.59, notiek Latvijas Sabiedriskā medija gada balvas kultūrā "Kilograms kultūras 2026" pavasara balsojums. Tas ir aktīvs portālā LSM.lv. Vērtējamo grāmatu skaitā ir Kristīnes Jučkovičas stāstu grāmata "Viņa nāk", kas nākusi klajā "Latvijas medijos". Kristīne Jučkoviča ir dabas zinātņu bakalaure, sociālo zinātņu un humanitāro zinātņu maģistre. Viņas ikdiena aizrit veselības aprūpes jomā, bet visos dzīves posmos līdzās ir bijusi arī rakstniecība. Pievienojusies dažādām Literārajām akadēmijām un pabeigusi Liepājas universitātes Rakstniecības studiju maģistrantūru. Kristīni Jučkoviču uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.Inita Saulīte-Zandere: Grāmata par Jāni Peteru ir mana mūža grāmata
4. maijā kinoteātrī Splendid Palace notika vaļā vēršanas svētki izdevniecībā "Aminori" klajā nākušam izdevumam "Viena mūža grāmata. Jānis Peters. Dzejnieks, diplomāts, cilvēks", ko sastādījusi Inita …
Notas del episodio
4. maijā kinoteātrī Splendid Palace notika vaļā vēršanas svētki izdevniecībā "Aminori" klajā nākušam izdevumam "Viena mūža grāmata. Jānis Peters. Dzejnieks, diplomāts, cilvēks", ko sastādījusi Inita Saulīte-Zandere. Grāmatas zinātniskais konsultants ir vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, bet grāmatas dizaina autore - Rute Marta Jansone. „Par savu „Viena mūža grāmatu” Jānis Peters bija domājis gana ilgu laiku, un darbs pie tās sākās 2023. gadā ar dzejnieka līdzdalību un pēc viņa norādēm, bet turpinājās ar viņa dzīvesbiedres Baibas Peteres palīdzību,” atklāj Inita Saulīte-Zandere. Grāmatas galvenajā daļā apkopotas atmiņas par dažādos laikos piedzīvoto, sākot no bērnības Priekulē un jaunības Liepājā, Jāņa Petera raksti, runas, esejas, laikabiedru atmiņas un vērtējumi Petera kunga devumam dažādās jomās, atsauksmes no ļaužu vēstulēm, preses izdevumiem, grāmatām dažādos laika posmos, Peteram svarīgās fotogrāfijas ar draugiem un kolēģiem, Petera mākslas kolekcijas atspoguļojums (fotografējis Jānis Deinats) utt. Grāmatas otrajā daļā – Jāņa Petera pašrocīgi atlasītā senāko un pēdējos gados sarakstīto dzejoļu izlase, kurai viņš pats deva nosaukumu Savu balsi meklējot, tajā apkopoti 77 dzejoļi. Liega Piešiņa: Par ko Jānis Peters tikšanās reizēs vislabprātāk runāja? Inita Saulīte-Zandere: Tēmu viņam bija ļoti daudz - atmiņu stāsti par bērnību kara laikā, kad viņš palika ar auklīti, un tad, protams, ir stāsti par Atmodas laiku. Gandrīz nebija materiālu par laiku, kad viņš atbrauca uz Rīgu, Mirdzas Ķempes aicināts, un sāka strādāt laikrakstā “Cīņa” - tur bija diezgan maz atmiņu stāstu. Savukārt vienos Grāmatu svētkos satiku Ēriku Hānbergu, kautrīgi gāju viņam klāt un teicu: “Man top tāda grāmata!” Tad pie viņa aizgāju ciemos, tiku pie viņa atmiņu stāstiem un materiāliem tieši par “Cīņas” laiku, kas man trūka. Arī bildes viņš man iedeva. Grāmatas un materiāli vienkārši uzradās no kaut kurienes. Piemēram, cienījamā mākslas zinātniece Ingrīda Burāne pēkšņi bija ielikusi Facebook, ka viņai ir rokrakstā Petera rakstīts dzejolis - veltījums Mārim Čaklajam. Starp citu, tikai tagad atklāju, ka tas ir bijis uzmetums dzejolim, jo publicējumā tas skan mazliet citādāk. Kurš šķiet visuzrunājošākais Jāņa Petera dzīves posms? Droši vien, ka par Atmodu mēs vairāk vai mazāk zinājām. Man, piemēram, ļoti vilinošs likās Liepājas un Ķempes posms. Es tomēr teikšu divus periodus. Man pārsteigums bija 70.-80. gadi līdz Atmodai, jo man vienkārši nav atmiņu par to laiku, esmu dzimusi 1969. gadā. Tāpēc arī tik daudz liku iekšā preses materiālus, recenzijas, analīzes un esejas. Tas ir vienkārši fantastiski, kādā līmenī tajā laikā analizēja dzeju vai notiekošo - kā varēja atļauties. Tas nebija nekāds pelēkais posms. Protams, piesaucot, kur vajag, Ļeņinu, kaut kādus internacionālismus un tautu draudzību. Cik daudz Petera kungs tieši tajā periodā ir izdarījis - arī te, arī to! Tas ir vienkārši fantastiski, kā to visu varēja paspēt. Otrs periods, ar kuru viņš tiešām lepojās, bija laiks, kad viņš bija Latvijas pārstāvis un vēlāk Latvijas Republikas vēstnieks Krievijā. Tur man arī nācās pamatīgi iedziļināties un lasīt dažādas diplomātu atmiņas, vēstures grāmatas - laiks, kad notika sarunas par Krievijas armijas izvešanu, kad tika noslēgts, par laimi mums, līgums 1994. gadā. Kā zinām, tas ir tas pats periods, kad Klintons ar Jeļcinu vienojās par to, ka no Ukrainas izvedīs kodolieročus. Un kas tagad notiek? Larss Fredēns bija zviedru diplomāts Baltijā, viens no pirmajiem, un viņš godīgi savās atmiņās raksta: pirmkārt, neviens neticēja, ka Baltija tiešām varētu tikt vaļā no Krievijas. Diez ko neticēja arī tam, ka Krievijas karaspēks tiks izvests, jo, piemēram, Gruzijā karabāzes palika. Neticēja arī, ka Baltija varētu kļūt neatkarīga ar ražošanu, ar neatkarību no Krievijas, kas arī ir tās lielās paralēles. Man tagad arī skrien skudriņas par to, ka tās lielvaras savā starpā virs mazajiem sarunājas un tos likteņus dala. Tā tas bija tajā laikā, un tā tas atkal notiek šodien. Petera kungs bija spējīgs sarunāties ar jebkura līmeņa līderiem. Visu cieņu. Viņš tiešām bija arī liels diplomāts, ne tikai dzejnieks. Kas viņš bija vairāk - dzejnieks, diplomāts vai cilvēks? Viņš gribēja būt dzejnieks, lai viņu atceras kā dzejnieku. Piekritīšu, ka viņš, lai arī bija labs diplomāts, man būtu gribējies, lai viņš tajā periodā labāk būtu dzeju rakstījis (smejas). Tā ir. Viņš ļoti daudz ar savu sabiedrisko darbību izdarīja latviskuma uzturēšanā laikā, kad latvieši jau gandrīz bija minoritāte Latvijā. Viņš pirmais sāka runāt par Krišjāni Valdemāru jau 70. gadu beigās. Viņš pirmais sāka runāt par to, ka vajadzētu sakopt Lielos kapus, kur atdusas mūsu dižgari, tajā laikā, kad tā bija alkoholiķu un sunīšu paradīze. Tā var turpināt par kultūras cilvēku piemiņu - sargāt, glabāt. Kaut vai tāpēc viņš noteikti ir pelnījis cieņu un palikt atmiņā. Kolorītā personība Mirdza Ķempe un Jānis Peters. Brīnišķīgs ir stāsts, kā Mirdza Ķempe, lielā dzejniece, sarkanā mētelī Liepājas kapos pēkšņi noguļas uz kapu kopiņas, paliek zem galvas somiņu un piemieg. Mirdza Ķempe, protams, ļoti daudz izdarīja Petera labā, gan skolodama, gan stāstot, kā vajag un kā nevajag rakstīt. Piemēram, tajos trakajos komunistu laikos sakot: “Ja tu gribi būt dzejnieks, tev ir jālasa “Straumēni”.” It kā neticami. Šī grāmata ir lasāma tikai pie galda tāpēc, ka vairāk nekā 1100 lappušu. Smaga, ļoti. Varbūt to vajadzēja divās, trīs daļās? Mēs grāmatu veidojām pa daļām - es vācu materiālus pa periodiem, tad uz to nokoncentrējos, savācu fotogrāfijas, visus dokumentus un devu māksliniecei. Tāpēc arī mēs nenobijāmies no šī lielā darba (smejas) - pamazām tu dari, šis ir sapakots, tas ir sapakots. Pašā sākumā mums bija versija, ka varētu atsevišķi būt dzīvesstāsts, atsevišķi dzejas daļa, bet tomēr tā ir viena mūža grāmata.Grāmata "Latvieši Zviedrijā" pierāda latviešu tautas spēku un izturību
Grāmata "Latvieši Zviedrijā. Raksti. Stāsti. Atmiņas" ("Latvijas Mediji") aizved lasītājus uz pagātni, kas būtībā veidojusies vairāk nekā pirms 80 gadiem, tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kad uz Zviedriju devās …
Notas del episodio
Grāmata "Latvieši Zviedrijā. Raksti. Stāsti. Atmiņas" ("Latvijas Mediji") aizved lasītājus uz pagātni, kas būtībā veidojusies vairāk nekā pirms 80 gadiem, tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kad uz Zviedriju devās ļoti daudz latviešu. Darbs parāda, kā mūs ietekmējuši laiks un telpa, vienlaikus pierādot mūsu tautas spēku un izturību. Uz sarunu aicinājām Ingunu Dauksti-Silasproģi, vienu no šīs grāmatas līdzautorēm, rakstu veidotāju, kuru zinām arī kā cilvēku, kurš prot dažādi pastāstīt par trimdas literatūru.Zane Zusta: Ieskatīties sev acīs – tā ir grēksūdze
Vīramāte, kura ir klātesoša ik dzīves solī, emocionāli salts vīrs, grūtības tikt pie bērniņa un slogs, ko tas uzliek attiecībām, partneris, kura rakstura īpašības sākumā valdzināja, bet tagad tracina, ilgas …
Notas del episodio
Vīramāte, kura ir klātesoša ik dzīves solī, emocionāli salts vīrs, grūtības tikt pie bērniņa un slogs, ko tas uzliek attiecībām, partneris, kura rakstura īpašības sākumā valdzināja, bet tagad tracina, ilgas, kuras mēģinām apslāpēt, lai tikai paliktu savā “drošajā dzīvē”. Tie ir tikai daži no stāstiem, kas izlasāmi Zanes Zustas jaunākajā grāmatā "Precēto sieviešu (grēk)sūdze" Liega Piešiņa uz sarunu aicinājusi grāmatas autori Zani Zustu.Literatūra un pavasaris
Par pavasara atnākšanu mēdz teikt "daba mostas", bet ar dabu esam nonākuši sarežģītās attiecībās, tāpēc jāmostas arī cilvēkam! Lai sarunātos par putniem, priedēm, zilsniedzītēm, skudrām un citām būtnēm, lai …
Notas del episodio
Par pavasara atnākšanu mēdz teikt "daba mostas", bet ar dabu esam nonākuši sarežģītās attiecībās, tāpēc jāmostas arī cilvēkam! Lai sarunātos par putniem, priedēm, zilsniedzītēm, skudrām un citām būtnēm, lai palasītu pavasarīgu literatūru un apdomātu ne vien cilvēka, bet arī rakstīta vārda attiecības ar dabu, Roberts Vilsons uz studiju aicinājis trīs ekoloģiski domājošus rakstniekus – Ievu Melgalvi, Viesturu Ķeru un Sanitu Rībenu. Raidījumā dzirdēsiet Ineses Zanderes, Jāņa Baltvilka, Imanta Ziedoņa, Marta Pujāta un Tomasa Stērnsa Eliota dzeju, Džeralda Darela, Haruki Murakami un Gabijas Grušaites prozu. Pārraides producente – Baiba Nurža.Kas rada Jūrmalas neatkārtojamo gaisotni? Saruna ar vēsturnieci Ingu Sarmu
Izdevniecībā "Madris" klajā nākusi vēsturnieces Ingas Sarmas grāmata "Jūrmalas vasarnīcas, vasarnieki un vasaras dzīve Jūrmalā no 19. gs. līdz 1990. gadam", kurai materiāli vākti vairāk nekā 20 gadus. "Man …
Notas del episodio
Izdevniecībā "Madris" klajā nākusi vēsturnieces Ingas Sarmas grāmata "Jūrmalas vasarnīcas, vasarnieki un vasaras dzīve Jūrmalā no 19. gs. līdz 1990. gadam", kurai materiāli vākti vairāk nekā 20 gadus. "Man īstajā brīdī uzrodas īstie cilvēki ar īstajiem stāstiem", saka vēsturniece Inga Sarma, kura 40 gadus strādājot Jūrmalas muzejā, apsekojusi katru Jūrmalas rajonu, tikusies un intervējusi daudzus jūrmalniekus, bet bijuši arī gadījumi, kad pasaules slavenības kā fotogrāfe Ērika Ede no Gugenheima muzeja vai vācbaltiešu ģimenes fon Zengbušu pēcteči viņu uzmeklējuši paši. Būdama jūrmalniece no matu galiņiem līdz papēžiem, Inga Sarma grāmatu rakstījusi ar lielu mīlestību pret savu pilsētu. Viņa redz un pamato savu viedokli, kas Jūrmalai pietrūkst šodien, un stāsta par vēstures nospiedumiem, kurus šodienas Jūrmalas iedzīvotājiem būtu jāņem vērā. Runājam par Pētera Beltes apkopotajiem materiāliem, uz kuriem balstījusies, rakstot par Jūrmalu līdz 1919. gadam, par dienasgrāmatām un koncertrecenzijām, ar kurām iepazinusies lielā skaitā, rakstot par pilsētu Latvijas brīvvalsts laikā, un savu pieredzi, ko izmantojusi apkopojot materiālus par padomju gadiem. Sarunā - arī par Emīlu Dārziņu un viņa "Melanholisko valsi", patieso gadskaitli Edinburgas koncertdārza sezonas atklāšanai, ASV prezidenta Džona Kenedija uzturēšanos Jūrmalā un pozēšanu cilnim, nažu un dakšiņu škindoņu, kura skan pāri mūzikai Horna dārzā...Arno Jundze: Bez Kārļa nebūtu Eduarda un viņa skaistās dzejas, ko šodien lasām
Arno Jundzes romānam "Kārļa grāmata" ir visciešākā saistība ar dzejniekam Eduardam Veidenbaumam veltīto romānu "Es nemiršu nekad", kas iznāca pirms gandrīz četriem gadiem "Dienas grāmatas" sērijā "Es esmu…" …
Notas del episodio
Arno Jundzes romānam "Kārļa grāmata" ir visciešākā saistība ar dzejniekam Eduardam Veidenbaumam veltīto romānu "Es nemiršu nekad", kas iznāca pirms gandrīz četriem gadiem "Dienas grāmatas" sērijā "Es esmu…". "Kārļa grāmata" ir romāna otrā daļa, veltīta Eduarda brālim Kārlim. Izlasot šīs grāmatas, ir jāapzinās, ka brāļus Veidenbaumus nedrīkst nošķirt vai pretnostatīt. Liega Piešiņa uz sarunu aicināja rakstnieku Arno Jundzi un painteresējās, vai autors apzinājās, ka taps grāmata arī par Kārli. Arno Jundze: No sākuma nebija tās nojautas, pilnīgi godīgi. Es apņēmos uzrakstīt romānu par Eduardu Veidenbaumu, un, jo vairāk par viņu domāju, jo vairāk tajā visā iedziļinājos un pētīju, un lasīju. Sapratu, ka ar to stāstu kaut kas nav kārtībā, to rakstu arī “Kārļa grāmatas’’ nobeigumā - bija sajūta, ka kaut kas nav īsti labi un pareizi. Kad Eduarda grāmata bija pabeigta, pēkšņi sapratu, ka tajā brīdī, kad viņu skaistajā, baltajā zārkā ielaida kapsētas zemē un uzlika lauru vainagu, viņš vēl nebija dzejnieks. Dzejnieka stāsts notika pēc viņa nāves. Tad man radās lielais jautājums: kurš to izdarīja? Jo Kārlis mums bija paslaucīts zem tepiķa. Jo vairāk pētīju Kārļa materiālus, jo lasīju, ko viņš ir darījis un, protams, to, ko pētnieki bija rakstījuši, un sapratu, ka Kārlis ir absolūti svarīgs šajā stāstā. Bez Kārļa nebūtu Eduarda un nebūtu viņa skaistās dzejas, ko šodien lasām. Tas man ir pilnīgi, absolūti skaidrs. Viņš kā dzejnieks notika kaut kādus 4, 5 gadus pēc savas nāves. Var skatīties, kā grāmata iznāca - pēc dokumentiem tas ir 1896. gads, bet reāli tā parādījās pircējiem gada beigās vai pat nākamā gada sākumā, jo pirms tam jau nekā nebija. Un arī pēc tam nebija. Ir sociāldemokrātu izdevums Londonā, ko visi marksisti aizgūtnēm slavē un par ko mums skolā mācīja, ka tur nebija pareizi, tur nebija cenzūras. Lai viņi aiziet uz Nacionālo bibliotēku un pamēģina to grāmatu atrast! Tās šeit nav. Tā varbūt kādreiz ir bijusi. Bet tad sapratu, ka tur ir viena lieta - tur nebija zīmoga, ka grāmata ir izlaista caur cenzūru, un neviens Latvijā oficiāli viņu tirgot neuzņēmās. Tā palika kaut kur Londonā pie sociāldemokrātiem un viņu draugiem. Skaidrs, ka to nopirka - par to es nešaubos, tāpēc jau tās nekur nav, bet būtībā ši grāmata neietekmēja latviešu sabiedrību. Ietekmēja tā grāmata, kuru izdeva Edvards Treimanis-Zvārgulis, un izdeva par Kārļa naudu, un viņi abi kopā tos dzejoļus tur salika. Treimanis dabūja cauri cenzūrai, un viņam tas ļoti grūti gāja. Abi divi, Kārlis un Treimanis, viņi ir tie, kas Eduardu izcēla. Mēs viņus varam uzskatīt par draugiem? Es domāju, ka Kārlis ar Treimani tiešām draudzējās. Viņi labprāt, kā mūsdienās sacītu, tusēja, arī viņiem bija braucieni pa krogiem - ne jau tāpēc, lai piedzertos, bet, kā mēs zinām, krogi toreiz bija vienīgā sabiedriskā vieta ārpus mājas. Viņi tur varēja iedzert kādu pudeli alus, un tad viņi tur rakstīja dzejoļus un lasīja. Treimanis-Zvārgulis jau bija kupletists. Vēlāk bija arī citas personas, kas viņiem pievienojās. Šodien mēs visi brīnāmies - no kurienes tukšā vietā radās dzejnieki? Nekur neradās. Viņi tur visu laiku bija. Tas, ka mums grāmatniecība bija bērnu autiņos, nebija nekādu nopietnu latviešu izdevēju, lasīšanas intereses tajā laikā arī vēl nebija nekādas un visa šī kustība principā tikai sākās… Visas šīs dzejas lietas notika krogos - tās bija krogus dziesmas, kuplejas. Mums autoru nav neviena, bet tautasdziesmu sējums, kas tajā laikā sāka iznākt, ir nu ļoti biezs. Tā ir daļa no visa, mēs tikai skaitām “ai, nav, nav”, bet bija vēl Jānis Ruģēns pirms viņiem - viņš bija superzvaigzne tajā apgabalā, kur viņi dzīvoja, ap Valmieru, visi nostāsti par viņu un tā tālāk - es kaut ko drusciņ ieliku grāmatā, bet mans uzdevums nebija izgleznot visu, kā tas izskatījās, jo tam vajadzētu 800 lappuses vai 1000, ko neviens negribētu lasīt. Es šo ainavu ieliku tādiem lieliem vilcieniem vai punktiem, tā, lai ir saprotams, kas tur notika, un tas arī bija uzdevums.LaLiGaBa rezultātus gaidot — saruna ar rakstnieci, tulkotāju, žūrijas pārstāvi Signi Višku
Tagad, kad zināmi Latvijas literatūras gada balvas šī gada nominanti, ir interesanti ne tikai izvēlēties lasāmvielu, bet dzirdēt arī žūrijas pamatojumu. Vērtējumam bija iesniegtas kopskaitā 156 grāmatas …
Notas del episodio
Tagad, kad zināmi Latvijas literatūras gada balvas šī gada nominanti, ir interesanti ne tikai izvēlēties lasāmvielu, bet dzirdēt arī žūrijas pamatojumu. Vērtējumam bija iesniegtas kopskaitā 156 grāmatas. Lielākais iesniegto grāmatu skaits bija par labāko prozas tulkojumu latviešu valodā, par ko intervijā Liegai Piešiņai tuvāk stāsta rakstniece un tulkotāja Signe Viška. Sarunas sākumā — par labāko literatūras autordarbu bērniem latviešu valodā.LALIGABA žūrijas eksperts Arnis Koroševskis: Prozas kategorija bija ļoti bagātīga
17.aprīļa vakarā tiks paziņoti Latvijas literatūras gada balvas šī gada uzvarētāji, bet pagājušajā nedēļā tikām informēti par īso nominantu sarakstu. Kategorijās ir daži jaunumi. Piemēram, tiks noteikts …
Notas del episodio
17.aprīļa vakarā tiks paziņoti Latvijas literatūras gada balvas šī gada uzvarētāji, bet pagājušajā nedēļā tikām informēti par īso nominantu sarakstu. Kategorijās ir daži jaunumi. Piemēram, tiks noteikts "spilgtākais darbs dramaturģijā". Viens no LALIGABAs ekspertiem - literatūrzinātnieks un literatūrkritiķis Arnis Koroševskis - sarunā ar Liegu Piešiņu raksturo kategoriju "Labākais prozas autordarbs latviešu valodā". Arnis Koroševskis: Kopumā šogad bija ārkārtīgi interesanti kaut tā iemesla dēļ, ka bija pieteikts rekordliels grāmatu skaits - mazliet vairāk nekā 150, arī prozas kategorija bija ļoti bagātīga - tuvu pie 30 grāmatām. Izkristalizējas diezgan pamanāmas tendences, un tas ir skatījums vēsturē - gan senākā, gan salīdzinoši nesenā; gan biogrāfisks skatījums, gan autobiogrāfisks. Mēs redzam, kā strauji ir attīstījies mūsdienu modernais biogrāfiskais romāns. Osvalda Zebra “Dzīvs!” par Frici Brīvzemnieku - manuprāt, ievērības cienīgs fakts vien ir, ka beidzot pievēršamies šai personībai, jo parasti, domājot par nacionālās atmodas laikmetu, prātā nāk daudzi citi uzvārdi, kuri pēdējos gados varbūt ir bijuši pamanāmāki. Brīvzemnieks it kā tiek uzskatīts par ko pašsaprotamu, bet patiesībā mēs viņu īsti neaktualizējam. Gluži tāpat romānu un monogrāfiju sērijā “Es esmu…” Ingas Ābeles brīnišķīgais romāns “Mīlamā” par Aspaziju, kas droši ir viens no gaidītākajiem romāniem šajā sērijā. Zināms, ka ļoti ilgstoši un grūti tapis. Tas ir neparasts biogrāfisks skatījums, un tie lasītāji, kas vēlēsies gūt klasisku pārskatu par Aspaziju kā personību un viņas dzīves gājumu, varbūt būs vīlušies, varbūt jutīsies samulsuši, lasot šo darbu, jo Inga Ābele ir izvēlējusies ļoti neparastu pieeju, bet to neteikšu priekšā, lai katrs pats lasa. Varējām pamanīt arī to, ka vairākās prozas grāmatās bija vai nu autobiogrāfisks, vai daļēji autobiogrāfisks skatījums uz neseno vēsturi - tas bija gan Ģirtam Koknēvičam, gan Kristīnei Želvei, Nilam Saksam. No gala nominantiem īpašs prieks man ir par Andru Manfeldi, kura pēdējo 20 gadu laikā kopš romāna “Adata” ir pierādījusi, ka latviešu literatūrā viņa spēj pilnīgi visu - vienlīdz kvalitatīvi radīt pilnīgi visos literatūras veidos un žanros, un brīnišķīgais romāns “Kosmonautu iela” arī ir tam apliecinājums. No vienas puses tas varbūt aptver jautājumu loku, kurš ļoti bieži ir ieskanējies pēdējo gadu latviešu prozā, proti, skatījums uz vēlīnajiem padomju gadiem, īpaši 80. gadiem, bet tomēr Manfelde atrod interesantu pieeju un apraksta šo laiku tā, ka tas būs saistoši gan cilvēkiem, kas to ir pieredzējuši, gan jaunākām paaudzēm, kurām par padomju laiku varbūt ir visai stereotipizēts vai abstrakts priekšstats. Par autobiogrāfiskumu varam runāt arī Viļa Kasima brīnišķīgajā “Svešuma grāmatā” - ļoti emocionāls un atklāts skatījums pašam uz savu dzīvi, pasniegts daļēji esejistiskā manierē. Var teikt, ka pēdējos gados ir atdzimis arī esejas žanrs. Lai gan līdz nomināciju listei tā netika, tomēr jāuzteic arī brīnišķīgā Ievas Strukas grāmata par Astrīdu Kairišu, kur arī tika rasts veids, kā esejistiskā veidā biogrāfiski aplūkot konkrētu personību. Vai bija grūti izvēlēties pēdējo četrinieku? Prozas kategorijā, manuprāt, žūrijai bija krietni lielāka vienprātība, līdz ar to nosacīti, bet varētu teikt, ka bija vieglāk. Visgrūtāk bija ar tulkojumu kategoriju, jo tajā arī bija rekordliels skaits - pāri 50 grāmatām, piedevām ļoti reti bija gadījumi, kur mēs skaidri redzam, ka grāmata varbūt nav tik vērtīga vai tulkojums nav izdevies, vai no tehniskā viedokļa kaut kas nav - lielākā daļa tulkojumu bija ļoti kvalitatīvi. Īpaši mani sajūsmina un turpina pārsteigt Māra Poļakova - cik ražīgi viņa strādā gadu no gada, un tieši 2025. gads, kvantitatīvi skatoties, viņai bija visražīgākais. Mēs nevarējām izlemt, kuru no visiem Poļakovas darbiem beigās nominēt, bet pat gala sarakstā viņa ir pārstāvēta divreiz.
Aquí están los 40 episodios más recientes de 276. Los anteriores están en el feed del podcast.
Podcasts similares
Más podcasts de Arte
¿Es tu podcast?
Confírmalo con una entrada en tu feed: aquí recibes un código, lo añades como podcast:txt en el canal de tu feed y nosotros lo comprobamos. Después tu podcast aparecerá como «verificado» en SoundNode.