Kur kritiķiem nav vietas
NuevoKonspirācija pierobežā un frizētavā: filma “Tumšā robeža” un seriāls “Rudi sarkans”
- Episodios
- 77
- Se publica
- cada semana
- Último episodio
- 12 Nov 2026
Sobre el podcast
Audio īsrecenzijas. Raidījuma vadītāji aplūko Latvijas kinorepertuāros, notikumos un procesos aktuālo – filmas, seriālus, festivālus, galvenokārt uzmanību veltot Latvijas audiovizuālajai mākslai un tās kontekstam plašākā mērogā. Katra epizodē tās veidotāji piedāvā dinamisku, intelektuāli nospriegotu un uztveramu refleksiju par kino. Raidījumā recenzē tās filmas vai seriālus, kuri ir ērti, legāli pieejami Radio klausītājiem – tieši tādēļ raidījuma veidotāji aplūko darbus, kurus var skatīties gan kinoteātros, televīzijā vai straumes platformās. Šajā segmentā allaž ir prioritāras pašmāju kino norises, piemēram, Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps”, Latvijas filmas, kas piedalās starptautiskos kinofestivālos u.c. Pasaules fokuss – aktuāli notikumi, fakti, kases ieņēmumu paradoksi, zīmīgas personības zīmīgos notikumos, kas ļauj palūkoties uz kino nozari ar globālāku un analītiski humorpilnu raksturu. Skatāmies kino un diskutējam par redzēto!
Episodios 77
Konspirācija pierobežā un frizētavā: filma “Tumšā robeža” un seriāls “Rudi sarkans”
Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas vētām aktuālos Latvijas kino un televīzijas vaibstus. Režisora Andreja Ēķa spiegu trilleris “Tumšā robeža” Otrā pasaules kara priekšvakarā ieved Latvijas pierobežā un politiskā …
Notas del episodio
Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas vētām aktuālos Latvijas kino un televīzijas vaibstus. Režisora Andreja Ēķa spiegu trilleris “Tumšā robeža” Otrā pasaules kara priekšvakarā ieved Latvijas pierobežā un politiskā konspirācijā, savukārt Jurijs Skorobogatovs ved uz mūsdienu Āgenskalnu – daudzsēriju detektīvkomēdija “Rudi sarkans” nostāda skaistumkopšanas salona īpašnieci uz negaidītu notikumu sliekšņa. Režisors un producents Ēķis ir viens no atjaunotās Latvijas laika blokbasteru autoriem – viņš ir veidojis tādas vēsturiskās melodrāmas kā “Baiga vasara” (2000) un “Rīgas sargi”, kā arī komēdijas “Svingeri” (2016) un “Klases salidojums” (2019). Pēdējos gados, kur vēsturisko pagriezienu iezīmējusi daudzsēriju filma “Dumpis” (2024), Ēķis veido kino par mazāk izgaismotiem Latvijas vēstures stāstiem. Jaunākā filma “Tumšā robeža” ir spraigs, haotisks un antivēsturisks darbs par spiegu un izlūku tīklojumu 1938. gadā, kad Latvijā ir Ulmaņa režīms, bet Padomju Savienība tricinās pie valsts robežas. Centrā ir Jēkaba Reiņa atveidotais pretizlūkošanas virsnieks Baltais, kurš mirkst atmiņās par Mariju (Elizabete Milta) un priekšnieka (Ivars Puga) uzdevumā dodas uz Latgales pierobežas miestu. Viņš pieņem žurnālista Ilmāra Blanka identitāti un dodas dinamiskā dēku ceļā uz Druvāniem. Tā, iespējams, ir Latvijas kino lielākā “grēku pilsēta”, kurā Reiņa varoni sagaida kolorīta tēlu palete, lielas likmes un staigns sižets. Savukārt daudzas desmitgades vēlāk Rīgā, Āgenskalnā, kāda skaistumkopšanas salona līdzīpašniece tiek aplaupīta. Aizdomās turamie – viņas darbinieki. Šādu negaidītu pavērsienu detektīvkomēdijā “Rudi sarkans” piedāvā režisors un scenārists Jurijs Skorobogatovs. Elīnas Vānes atveidotā Anna cer sākt dzīvi no jauna – izšķirties no vīra un izpirkt viņa daļu no lolotā salona –, tomēr negaidīti, tāpat kā ar matu krāsu oksidēšanos, viņa nevarēja paredzēt, ka nevar uzticēties pašiem tuvākajiem. Latvijas televīzijas seriālu tradīcijā "Rudi sarkans" ir savi priekšteči, un aplūkojam to, kādus akcentus televīzijas naratīvos piedāvā Skorobogatovs.Spriedzes pilnā salu dzīve: filmas "Mežonīgais zirgs deviņi" un "Pieaugušo uzraudzība"
Šajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē pievēršamies diviem šajā kinosezonā plaši izskanējušiem darbiem. Īru dzīvā klasiķa, dramaturga un filmdara Martina Makdonas jaunākais darbs "Mežonīgais zirgs deviņi" …
Notas del episodio
Šajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē pievēršamies diviem šajā kinosezonā plaši izskanējušiem darbiem. Īru dzīvā klasiķa, dramaturga un filmdara Martina Makdonas jaunākais darbs "Mežonīgais zirgs deviņi" piedāvā asprātīgu politisko kritiku, kas ietērpta 70. gadu stilistikā. Tikmēr zviedru režisora Aleksa Šulmana debijas pilnmetrāžas darbs "Pieaugušo uzraudzība", kas izvirzīts ASV Kinoakadēmijas balvai "Oskars", izmanto šausmu žanra dekorācijas, lai vēstītu par kādu klases ekskursiju un pieaugušo nespēju aptvert pusaudzības šausmas. Aizbraukt uz Lieldienu salu un palūgt, lai labākais draugs tev deniņos ielaiž lodi – tieši tik aukstasinīgs ir pieredzējušā amerikāņu izlūka Krisa (lomā Džons Malkovičs) plāns. Starp monumentālām ainavām un briestošu valsts apvērsumu varētu pat šķist – kāda gan ir vienas dzīvības vērtība? Makdona jau atkal skatītājiem piedāvā pārinieku, sāncenšu un partneru dinamikā balstītu melnā humora spēli – Džona Malkoviča, Sema Rokvela, Stīva Bušemi, Marianas di Girolamo, Toma Veitsa un citu aktieru saspēli papildina Makdonas vēstījums par imperiālismu un lielvalstu iejaukšanos citu valstu iekšpolitikā. Sarunā aplūkojam veidus, kā šis darbs iegūst savas kinematogrāfiskās kvalitātes, un atklājam plašāku kinodarbu loku, kas veido tematisko saspēli. Tikmēr Aleksa Šulmana tumši komiskās drāmas "Pieaugušo uzraudzība" centrālais varonis Bils (lomā Gustafs Skaršgors) vecāku sapulcē piesakās kļūt par vienu no trim tēviem, kas pavadīs meitas klasi ekskursijā uz netālu salu arhipelāgu. Nonākot pusaudžu barības ķēdē, kļūst skaidrs – pastāv šausmas, no kurām izaugšana nepasargā. Šulmana filmas asprātība ir rodama tajā, ka scenārijs ir veidots kā šausmu filma – izolēta vide, skaidri spēles noteikumi un “ļaundari”, kas maskējas aiz jaunības maskām. Un tomēr – šķiet, ka par bērnu dzīvi Šulmanam nemaz tik lielas skaidrības nav, jo viņu savstarpējās attiecības varētu tikt reducējamas līdz tēzei, ka uz pasaules nav nežēlīgākas radības par pusaudzi. Epizodē aplūkojam spēcīgā aktieru sastāva spēles laukumu, filmas kvalitātes un to, vai uz uzdotajiem jautājumiem ir rastas arī atbildes.Noziegums un sods: fokusā “Mīnotaurs” un “Riplijs. Talants slepkavot”
Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas piedāvā divus stāstus ar slepkavības motīvu – krievu režisora Andreja Zvjaginceva ar Kannu “Grand Prix” apbalvoto drāmu “Mīnotaurs”, kas spēlējas ar noziegumu mērogiem, kā arī …
Notas del episodio
Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas piedāvā divus stāstus ar slepkavības motīvu – krievu režisora Andreja Zvjaginceva ar Kannu “Grand Prix” apbalvoto drāmu “Mīnotaurs”, kas spēlējas ar noziegumu mērogiem, kā arī nīderlandiešu fotogrāfa un režisora Antona Korbijna trilleri “Riplijs. Talants slepkavot”, kas rotaļājas ar nāvi un autorību. Zvjaginceva kinodarbs “Mīnotaurs” ir festivālu un balvu sezonas uzmanības luteklis, kas arīdzan ir izvirzīts kā Francijas pieteikums “Oskara” balvai kategorijā “Labākā starptautiskā filma”. Filmas pamatā ir Kloda Šabrola 1969. gada psiholoģiskais trilleris “Neuzticīgā sieva”, kas piedāvā vidusšķiras izirdināšanas shēmu: turīgs vīrs un viņa sieva, kas, sakot, ka dodas uz frieziera apmeklējumu, patiesībā tiekas ar mīļāko. To uzzinot, vīrs nolemj sievai par to atriebties. Šabrolam filma bija mikrokosms – sabiedrība, kas pārtiek no komforta, bet vienlaikus nevēlas to zaudēt. Zvjagincevs savā darbā ieved notikumos 2022. gada sākumā, kad Krievija uzsāk pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, un centrā ir vietējais uzņēmējs Gļebs (Dmitrijs Mazurovs), viņa sieva Gaļina (Īrisa Ļebedeva), dēlēns, un arī fautiskais darījums, kurā vara lūdz “atdot” 14 darbiniekus, kurus iesaukt armijā un sūtīt karot uz Ukrainu. Šabrola shēma tiek adaptēta it kā ģeopolitiskajā un politbiznesa kontekstā, tomēr netop skaidrs, ko īsti Zvjagincevs ar to vēlas pateikt. Savukārt Korbijns ir fotogrāfijas “acs”, caur kuru esam iepazinuši 80. un 90. gadu lielākās rokgrupas. Savā kino karjerā viņš ir pievērsies diviem skaidri identificējamiem virzieniem – mūzikas filmām un asa sižeta darbiem. Korbijna jaunākais darbs “Riplijs. Talants slepkavot” konceptuāli pieskaras vienam virzieniem – darba centrā ir arī Latvijā daudz lasītā, iestudētā un citādi aplūkotā Patrīcija Haismita: autore, kuras asā daba ir teju tikpat leģendāra, cik viņas radītais intelektuālais slepkava un krāpnieks Toms Riplijs, kuru esam daudzkārt esam redzējuši ekranizētu. Kinodarba pamatā ir austrāliešu dramaturģes Džoannas Marejas-Smitas 2014. gada luga “Šveice”. Tas ir metadarbs par autora attiecībām ar saviem varoņiem. Filmā jauns izdevniecības censonis Edvards (Aldens Ehrenreihs) ierodas Haismitas (Helēna Mirena) mājās Šveicē, lai pārliecinātu viņu uzrakstīt vēl vienu grāmatu Toma Riplija romānu sērijā. Viņa piekrīt, taču tikai tad, ja jaunietis piedalīsies nosacītajā “slepkavošanā” pats – viņa paša pieredze kļūst par literārā jaundarba izejmateriālu un aizvien vairāk saplūst iztēle un realitāte. Filma cenšas uzturēt intelektuālu grimasi, tomēr nekur tālu no savas vienkāršības un robustuma nevar tālu tikt prom.Žanra robežu testēšanas režīms. Fokusā "Cerības osta" un "Leviticus"
Šonedēļ recenzējam divus darbus, kas atsperas no dažādu žanru robežām – humora un adrenalīna piepildītā citplanētiešu invāzija pierobežas miestiņā Dienvidkorejas režisora Hondžina Na filmā "Cerības osta" …
Notas del episodio
Šonedēļ recenzējam divus darbus, kas atsperas no dažādu žanru robežām – humora un adrenalīna piepildītā citplanētiešu invāzija pierobežas miestiņā Dienvidkorejas režisora Hondžina Na filmā "Cerības osta" virtuozi savij asa sižeta, komēdijas un pat neovesterna pavedienus. Savukārt austrāļa Eidriana Kiarellas debijas darbs, šausmu žanrā mērcētā pieaugšanas filma "Leviticus", izmanto monstrozo, lai runātu par reliģiozu neiecietību un pusaudžu mīlestību. Pārcentīgais Ko ir policists, kura "Marlboro" vīram līdzīgais brālēns viņu izsauc apskatīt brutāli nonāvētu govi. Versijas par notikušo atšķiras – vai vainīgais ir brutāls slepkava, savvaļas zvērs vai briesmonis? Patiesība izrādās krietni šokējošāka, un mazpilsētas iedzīvotāji tiek ierauti galaktiska mēroga sazvērestībā. Hondžins Na savā ceturtajā darbā ir radījis kaut ko ļoti tuvu perfektam izklaides kino – līdz šim dārgākais Dienvidkorejas ražojums režisora mistēriju audēja talantu papildina ar Japānas kaiju jeb briesmoņu filmu tradīciju, vienrindeņu humoru un fascināciju ar ātrumu. Epizodē apspriežam bagātīgo filmveides paņēmienu klāstu un to, kāpēc ar teju trīs stundām ir par maz, lai pilnībā atrisinātu filmas sižetiskos uzstādījumus. Eidriana Kiarellas "Leviticus" iepazīstina ar Naīmu, introvertu pusaudzi, kurš kopā ar māti ir pārcēlies uz nomaļu un reliģiozu pilsētu Austrālijas laukos. Puisis ir ieskatījies klasesbiedrā Raienā, un abu jūtas nonāk pretrunās ar draudzi. Tiek iesaistīts ļaunuma izdzinējs, kas ironiskā kārtā atsvabina patiesi slepkavniecisku spēku. Epizodē apspriežam darba atsauču klāstu un radniecību ar šī gadsimta šausmu žanra dārgakmeņiem, kā arī to, kāpēc sekošana pārāk tuvu žanra shematikai var izrādīties ne pārāk laba stratēģija.Biznesa rokasgrāmatas lietpratējiem: fokusā “Karstais raidlaiks” un “Digers”
Šonedēļ “Kur kritiķiem nav vietas” pārskata kapitālisma, reitingu un ekspluatācijas baušļus. Fokusā amerikāņa Lānsa Openhaima debija “Karstais raidlaiks” ar Robertu Patinsonu hrestomātiska televīzijas šova …
Notas del episodio
Šonedēļ “Kur kritiķiem nav vietas” pārskata kapitālisma, reitingu un ekspluatācijas baušļus. Fokusā amerikāņa Lānsa Openhaima debija “Karstais raidlaiks” ar Robertu Patinsonu hrestomātiska televīzijas šova tapšanas krustugunīs, kā arī meksikāņa Alehandro Gonsalesa Injaritu satīra – nepieradināmais “Digers” – ar Tomu Krūzu miljardiera hūtē. Venēcijas kinofestivālā pirms mēneša pirmizrādītā Openhaima drāma “Karstais raidlaiks” ieved divtūkstošo gadu sākumā, kad NBC kanāla pīķa stundu pārņem realitātes šovs “Noķert plēsēju”, kas, izmantojot pētnieciskās žurnālistikas metodes, ievilina kameru priekšā pedofilus. Filma rekonstruē laiku starp 2004. un 2007. gadu, kad raidījums ir reitingu galvgalī – tas ir tik populārs, ka izkonkurē seriālu “Pazudušie” (2004–2010) un “Bīstamās mājsaimnieces” (2004–2010), bet šova vadītājs Kriss Hansens (lomā Patinsons) ir kļuvis par televīzijas mesiju, kurš apzinās savu vērtību un “misijas” nozīmi. Patinsons ir pārliecinošs un magnētisks, tomēr viņš ir caurviju varonis, kuru konfrontē producente Endija (Merita Vīvere), bet realitātē atgriež jaunā šova "ēsma" – aktieris Dens (Skailers Gisondo) –, kurš, cerēdams uz karjeru Holivudā, debitē kā pusaudzis šova uzņemšanas laikā. Viņš pārtop par filmas magnētu un ētisko kodolu. Lai vai visi filmas dotie lielumi ir nevainojami, ir jūtama novēršanās no paša Hansena, viņa pretrunīgās personības un filmas uzstādījuma: kurš ekspluatē kuru? Audiorecenziju papildina sarunas fragments ar aktieri un producentu Patinsonu. Savukārt pieredzējušā un Holivudā strādājošā Injaritu vērienīgā pēcpatiesības satīra “Digers” (filmas “Putncilvēks” (2014), “Cilvēks, kurš izdzīvoja” (2015) u. c.) ir viena no šī gada kases neveiksmēm, kur iepretim vairāk kā 120 miljonu budžetam vizuālas pārvērtības piedzīvojis amerikāņu kino “labais zēns” Krūzs. Viņš ir pārtapis par vienu no turīgākajiem pasaules cilvēkiem – naftas biznesmenis Digers Rokvels izslauc zemi sausu, atliekot moralizēšanu uz nenoteiktu laiku. Kad Grenlandes “izsausināšana” iekustina katastrofu ar aisberga uztriekšanos Eiropai, Digers zina, ka krīzes situācijā viņam ir jākontrolē stāsts. Lai arī viņam līdzās ir ASV prezidents (Džons Gudmens), administrācija un kompānijas darbinieki (Rizs Ahmeds), bez Digera pasaules lietu kārtības zobrats nekust uz priekšu. Skatītāji un kritiķi daudzviet "Digeru" jau ir nopēluši kā pārlieku moralizējošu un režisora personīgo ambīciju pārstimulētu, tomēr šāds autorkino Holivudā ir unikāls risks. Filma, līdzīgi kā “Doktors Streindžlavs” (1964), par visām varītēm necenšas izklaidēt, taču tā tāpat ir asprātīga, saistoša un asa kapitālisma analīze. Šī ir viena no pēdējām studijas “Warner Bros.” filmām pirms kompānijas nonākšanas “Paramount” paspārnē – tas savdabīgā kārtā komentē monopolu pasauli, kurā aizvien izteiktāk mītam.Ceļotāji, laupītāji un asi pagriezieni – "Visiem vajag naudu" un "Skarbās zemes sirdī"
Raidījums Kur kritiķiem nav vietas šajā epizodē pievēršas asa sižeta darbiem – izdzīvošanas trilleris “Skarbās zemes sirdī” uzbur ekrāna ķīmiju starp Bredu Pitu un spilgtu četrkājainu aktieri, savukārt …
Notas del episodio
Raidījums Kur kritiķiem nav vietas šajā epizodē pievēršas asa sižeta darbiem – izdzīvošanas trilleris “Skarbās zemes sirdī” uzbur ekrāna ķīmiju starp Bredu Pitu un spilgtu četrkājainu aktieri, savukārt Kristiāna Riekstiņa pilnmetrāžas debijas darbs, laupīšanas filma “Visiem vajag naudu”, ieved sižeta līkločos starp boulinga ķegļiem un neuzlaužamiem seifiem. Ko darīt, ja aktieru provēs piedāvā trešo plānu, darbā priekšniecība visu laiku elpo pakausī un dzīvokļa īpašnieks nedēļas beigās sola izlikt no dzīvokļa? Paulai (lomā Agate Marija Bukša) viss ir skaidrs – seifs priekšnieka kabinetā sola nomaksātus rēķinus un studiju kredītu, taču ir problēma. Šķiet, ka šī ideja nav ienākusi prātā viņai vien. Kristiāna Riekstiņa debijas darbs uzskatāmi apdzīvo neonā krāsotu Rīgas guļamrajonu kino realitāti – laupīšanas filmā sastapsiet atskaņas gan no Kventina Tarantino, gan Nikolasa Vindinga Refna darbiem, kā arī daudzus citus citātus. Epizodē apspriežam samērību starp jaunu ceļu meklējumiem un žanra pulēšanu, filmas muzikalitāti un tās sasaisti ar vizualitāti, kā arī aktierdarbiem un to, kāpēc jaunos režisorus Latvijā, šķiet, tik bieži interesē tieši kriminālfilmu žanrs. Tikmēr Breda Pita un suņa Ūbera tandēms filmā "Skarbās zemes sirdī" piedāvā patiesi iespaidīgu Jaunzēlandes ainavu. Atvaļinātais specvienības kareivis Džeimss Belmots ierodas savvaļā, lai pabūtu viens – gan viņu, gan viņa labāko draugu, kaujas suni Odinu, joprojām vajā murgi par cīņas laukā piedzīvoto. Idillisko ainavu pāršalc vētra un cīņubiedriem vēl vienu reizi nāksies pierādīt savas saiknes nesalaužamību. Spriežam, ka filmas nosaukums latviešu valodā nedaudz maldina – trāpīgāks būtu “Zvēra sirds”, jo lielā mērā pieredzējušā darbības kino režisora Deivida Eijera filmas subjektīvā optika ir veidota caur četru vācu aitu suņu atveidoto Odinu. Filma, kurā lielākā daļa darbības norit bez dialogiem, piedāvā dažādas žanra pamatsituācijas skatītājiem ļoti draudzīgā veidolā. Epizodē apspriežam filmas veidotāju attieksmi pret dramatismu, darbā izmantotos kara filmu štampus un to, ko šis darbs nozīmē arī Pita Holivudas karjeras kontekstā.Starp laikmetīgo un bīblisko – filmas "Es gribu tikai seksu" un "Austrumos no Ēdenes"
Šajā epizodē "Kur kritiķiem nav vietas" piekopj kontrastu valodu – uz recenzēšanas darbagalda nonākusi pagrīdes kino klasiķa Grega Araki jaunākā filma "Es gribu tikai seksu" ar Olīviju Vaildu, Kūperu Hofmanu un …
Notas del episodio
Šajā epizodē "Kur kritiķiem nav vietas" piekopj kontrastu valodu – uz recenzēšanas darbagalda nonākusi pagrīdes kino klasiķa Grega Araki jaunākā filma "Es gribu tikai seksu" ar Olīviju Vaildu, Kūperu Hofmanu un pat popdziedātāju Charlie XCX, kā arī Zojas Kazanas ilgi gaidītā Džona Steinbeka lieldarba "Austrumos no Ēdenes" ekranizācija ar Florenci Pjū izaicinošajā Keitas lomā. Eliots (Kūpers Hofmans) ir jauns, ne pārāk gudrs, taču ļoti gribošs. Tieši tādu viņu iekāro laikmetīgās mākslas superzvaigzne Ērika Treisija (Olīvija Vailda), kura meklē jaunu mūzu savai guļamistabai pirms izšķirīgas izstādes. Piepildās jaunā vīrieša mežonīgākie sapņi, taču, kā zināms, ne visas fantāzijas ir patīkamas. Kalifornietis Gregs Araki ir viens no spilgtākajiem 90. gadu ASV autoriem – līdztekus Gasam van Santam viņš ir viens no “Jaunā kvīru kino” kustības pamanāmākajiem vārdiem; viņa ietekmju dzimtas koks nenoliedzami ietver gan Džonu Voteru, gan popārtu un MTV. 66 gadus vecais režisors ar šo darbu atgriežas pie sev tuvās screwball jeb dabūšanās komēdijas saknēm, veidojot seksuāli atbrīvotu un laikmetīgās mākslas pasauli satirizējošu darbu. Sarunā apspriežam, kāpēc šo darbu nav vērts apskatīt plaši apbalvotā Rūbena Ēstlunda mākslas pasauli apsmaidošo filmu kontekstā, kurā mirklī pārklājas kempa un bezgaumības robežas un to, kāpēc šī kino provokācija nebūtu iedarbīga cita veida kino valodā. Tikmēr amerikāniete Zoja Kazana ir ķērusies pie monumentāla materiāla – ar Nobela prēmiju apbalvotā rakstnieka Džona Steinbeka darbs "Austrumos no Ēdenes" savu slavenāko ekranizāciju ir piedzīvojis 1955. gadā, kad vienu no Džeimsa Dīna spilgtākajām kinolomām režisēja Elija Kazans, proti, filmdares vectēvs. "Austrumos no Ēdenes" ierakstās spilgtā pēdējo gadu ASV kino tendencē – veido jaunā taisnīguma kino. Proti, filmas atsakās no vienkāršotiem 19. gadsimta vidus, ASV Pilsoņu kara, pirmiedzīvotāju teritoriju atņemšanas, migrācijas un “iespēju zemes” naratīviem, uzlūkojot nācijas mītus ar niansētāku skatu. Sarunā aplūkojam veidu, kurā daudzsēriju mākslas filmas veidotāji ir izvēlējušies serializēt šo paaudžu sāgu, apspriežam balansu starp kostīmu un raksturu drāmu, kā arī iespaidīgā aktieru ansambļa (tostarp Florence Pjū, Maiks Faists un Kristofers Abots) sniegumu.Sieviešu stāsti skaudrumā un absurdā. Fokusā "Uļa" un "Praktiskā maģija 2"
Raidījums Kur kritiķiem nav vietas šoreiz aplūko divus kardināli atšķirīgus sieviešu stāstus – Viestura Kairiša biogrāfiskā filma “Uļa” ar Kārli Arnoldu Avotu galvenajā lomā piedāvā sevis atrašanas naratīvu …
Notas del episodio
Raidījums Kur kritiķiem nav vietas šoreiz aplūko divus kardināli atšķirīgus sieviešu stāstus – Viestura Kairiša biogrāfiskā filma “Uļa” ar Kārli Arnoldu Avotu galvenajā lomā piedāvā sevis atrašanas naratīvu, savukārt 90. gadu hita “Praktiskā maģija” otrā daļa pēc teju 30 gadiem liek apdomāt nostaļģijas un absurda attiecības. Melnbaltais basketbolistes Uļjanas Semjonovas (1952–2026) jaunības portretējums 60. gadu padomju Latvijā ir viens no gada spilgtākajiem kino notikumiem, kuru jau kopš pirmizrādes aizvadītajā Kannu kinofestivālā pavada diskusijas gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Idejas autors un titullomas atveidotājs Kārlis Arnolds Avots te sastrādājas ar pieredzējušo kino un teātra režisoru Viesturu Kairišu, kurš ar saviem iepriekšējiem darbiem jau ir uz ekrāna iedzīvinājis dažādus Latvijas vēstures laikposmus. "Uļa" aplūko padomju okupācijas gadu pieredzi, rusifikāciju, nacionālisma idejas un etnisko spriedzi, taču priekšplānā novieto unikālas personības centienus pašnoteikties ar talanta palīdzību. Epizodē aplūkojam filmas vizualitāti, aprunājamies par filmas saistību ar pēdējā laika skaļāko latviešu sporta filmu, proti, Dzintara Dreiberga "TTT. Tīklā", un mēģinām formulēt šīs visnotaļ neparastās filmas uzdevumus. Deviņdesmito gadu beigu romantiskās filmas "Praktiskā maģija" otrā daļa, savukārt, liek uzdot jautājumu – vai bez Sandras Bulokas un Nikolas Kidmenas šanī filmā vēl kas maz ir? Plaši apbalvotās dānietes Suzannas Bīras sīkvels būvē pagājušā gadsimta izskaņas nostaļģiju ar mūsdienu televīzijas filmu valodu, kas raganīgās Ouensu dinastijas vīriešu nedienas paceļ vēl nebijušā saldmes līmenī. Sarunā pieskaramies 20. gs izskaņas raganu tēliem kino un televīzijā, tam, vai filmām par sievietēm automātiski var piedēvēt feministiskas īpašības, kā arī tam, kuri filmveides šabloni spēj noturēt uzmanību arī 2026. gadā.Kad žanrs nepārsteidz: fokusā filmas "Pēdējā māja" un "Tonijs"
Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam mītus par sākumiem un beigām. Kanādieša Meta Džonsona biogrāfiskā filma “Tonijs” ļauj ielūkoties gastronomijas un kultūru gardēža Entonija Bordeina jaunībā …
Notas del episodio
Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam mītus par sākumiem un beigām. Kanādieša Meta Džonsona biogrāfiskā filma “Tonijs” ļauj ielūkoties gastronomijas un kultūru gardēža Entonija Bordeina jaunībā, savukārt Holivudā strādājošā franču režisora Luija Leterjē filma “Pēdējā māja” ar izcilajiem aktieriem Vāgneru Mouru un Grētu Lī piedāvā ģimenisku apokalipsi. Gadu gaitā daudziem ir izveidojušās personīgas attiecības ar amerikāņu šefpavāru un ekrāna personību Entoniju Bordeinu (1956–2018). Viņš ir ikona, garšu psihologs un ielas filozofs – balamutīgs lempis, kuram ir zelta sirds un kurš sirdzis no smagas depresijas un pats sev atņēmis sev dzīvību 2018. gadā. Īpašas attiecības ar Bordeinu ir izveidojušās arī kanādiešu režisoram un aktierim Džonsonam, kurš, veidojot pieaugšanas drāmu “Tonijs”, iedvesmojies no Bordeina autobiogrāfijas “Virtuves noslēpumi” (2000). Studijas “A24” paspārnē tapusī biogrāfiskā filma izspēlē Bordeina (lomā Dominiks Sesa) jaunību. 70. gadu vidū Provinstaunā, Masačūsetsā, 19 gadus vecais Tonijs iemīlas, iepazīst kulināro autoritāti (lomā Antonio Banderass) un saprot to, ka dzīve, tāpat kā virtuve, smalki laipo uz naža asmens. Izklaidējoša un nekritiski labdabīga filma gan vēstījumā, gan vizuālajos risinājumos un aktierdarbos. Kino bez sānsoļiem un pārsteigumiem – viens no retajiem gadījumiem šogad, kur, liekot roku uz sirds, varam aicināt iet skatīties biogrāfisko filmu arī tos, kurus ar Bordeinu nekas nesaista. Savukārt “Netflix” paspārnē Holivudas asa sižeta filmu veidotājs Leterjē (veidojis franšīzes “Kurjers” un “Ātrs un bez žēlastības”, kā arī seriālu “Lupins” (2021–)) izvēlējies strādāt ar šausmu kino žanru. Viņa jaunākā filma “Pēdējā māja” apspēlē vidusmēra ģimenes izdzīvošanu apokalipses un pārdabisku notikumu epicentrā, lomas atveidojot zināmākajiem savas paaudzes aktieriem – korejiešu izcelsmes amerikānietei Grēta Lī un brazīļu aktierim Vāgneram Mouram, kuru skatītāji atcerēsies kā Pablo Eskobaru seriālā “Narkodīleri” (2015–2017) vai kā galvenās lomas atveidotāju “Slepenajā aģentā” (2025). Raidījuma esam recenzējuši vairākas šausmu filmas, un 2026. gads ir bijis būtisks šī žanra kontekstā: Keina Pārsona debija “Backrooms. Bez izejas" (2026), Karija Bārkera “Apsēstība” (2026) un seriāls “Atraitnes līcis” (2026), kas mūs linčiski un spīlbergiski smīdināja. Leterjē filma piedāvā Covid-19 pandēmijas kino atskaņas – ģimenei ir nepieciešams sadzīvot un izdzīvot vienatnē, tai tiekot “atvienotai” no ārpasaules. Secinām, ka ir izaicinoši piedāvāt šausmu kino, kas nepiedāvā novatorisku šķautni.Festivālu sezonas advente: forums “Baltic Sea Docs” un Venēcijas kinofestivāls
Šonedēļ raidījums Kur kritiķiem nav vietas lūkojas aktuālo festivālu pavēderēs – uzmanībā ir jau 30. Baltijas jūras dokumentālā filmu foruma “Baltic Sea Docs” programmas aprises un 83. Venēcijas kinofestivāls …
Notas del episodio
Šonedēļ raidījums Kur kritiķiem nav vietas lūkojas aktuālo festivālu pavēderēs – uzmanībā ir jau 30. Baltijas jūras dokumentālā filmu foruma “Baltic Sea Docs” programmas aprises un 83. Venēcijas kinofestivāls, kurā šogad pirmizrādīs klasiķu Denija Boila, Mārtina Makdonas, Vernera Hercoga filmas un arī Baltijā veidotus darbus. Aktuāli, neērti un pārsteidzoši – kā katru rudeni Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, dēvēts par “Baltic Sea Docs”, piedāvā filmu izlasi, kas būs skatāma no 8. līdz 13. septembrim Rīgā, Cēsīs, Liepājā, Rēzeknē un Jēkabpils novada Salā. Daļa programmas būs skatāma arī tiešsaistē platformā Filmas.lv. Recenzējam spilgtākos programmas atradumus – Susannes Kovačas “Tehplomātija” un Jūlijas Hontarukas “Tērauda brālība”, kas ir Ukrainas, Slovākijas un Latvijas kopprodukcija. Pasaulē senākais kinofestivāls uzmirdz 83. reizi – Venēcijas kinofestivāls, kas notiek no 2. līdz 12. septembrim, var lepoties ar balvu sezonas iesildītāja portfolio, un šogad tā programmu pavada mūslaiku klasiķi. Šogad galvenā konkursa žūrijas priekšsēdētāja Megija Džilenhāla ar žūrantiem vētīs Makdonas, Hercoga, Čandona Lī, Floriana Zellera un citu režisoru jaunākos kinodarbus.Vīrieši, aizstāvji un emocionālie gūstekņi filmās "Dzimšanas dienas svinības” un "Pusvīrs"
Jaunākajā epizodē uzmanības centrā ir vīrietības jeb maskulinitātes spektrs kustīgajā attēlā. Recenzējam spāņu režisora Migela Anhela Himenesa psiholoģisko drāmu “Dzimšanas dienas svinības” ar Vilemu Defo …
Notas del episodio
Jaunākajā epizodē uzmanības centrā ir vīrietības jeb maskulinitātes spektrs kustīgajā attēlā. Recenzējam spāņu režisora Migela Anhela Himenesa psiholoģisko drāmu “Dzimšanas dienas svinības” ar Vilemu Defo despotiska miljardiera lomā un daudzsēriju filmu “Pusvīrs”, kas risina aktieru Ričarda Gada un Džeimija Bella atveidoto brāļu līdzatkarības dueli trīs desmitgažu garumā. Spāņu autora Himenesa drāma “Dzimšanas dienas svinības” ir Eiropas kino telpā sastopamais "eiropudiņš” – šo terminu izmanto kino aprindās, lai apzīmētu daudzu valstu kopražojumu, kurā apvienojušies aktieri, režisori un finansētāji no dažādām Eiropas valstīm. Filmas centrā ir eksecentrisks varas un gribas vīrs – grieķu kuģniecības magnāts Markoss Timoleons (lomā Vilems Defo) –, kurš pavada dienas paputējušā otrajā laulībā, intrigantu un nodevēju lokā. Visas darbojošās personas runās Eiropas angļu valodā un risina "hameleonu rotaļas". Markosa vienīgais lolojums ir izlepusī un savu neatkarību patriarha ēnā zaudējusī meita Sofija (Vika Karmena Sonna). Gaidot viņas 25. dzimšanas dienu, titāns rīko vērienīgas dzīres, kas pārraksta ģimenes asinssaites. Himenesa filma acīmredzami ir iemīlējusies savā atsauču tīklā – 70. gadu estētikā, “bagātie arī raud” pārspīlējumā, nekritiskā rokmūzikas un popbalāžu izmantojumā, Mikelandželo Antonioni un Lukīno Viskonti piemēros –, tomēr tā nemēģina risināt filmas varoņu attiecības, kur nu vēl ļaut raksturiem izkāpt no banalitātes. Tikmēr “zelta puisēns” Ričards Gads piedāvā jaunu daudzsēriju mākslas filmu “Pusvīrs”, kuru ir producējuši televīzijas milži “HBO” un BBC. Skotu režisora, dramaturga, scenārista un aktiera Gada vārds daudziem, visticamāk, būs pazīstams kā daudzsēriju mākslas filmas “Ziemeļbriežu mazulis” autors – viņš bija 2024. gadā populārā “Netflix” darba režisors, scenārists un galvenās lomas atveidotājs. Daudzsēriju filma saņēma sešas “Emmy” un divas “Zelta globusa” balvas, kā arī kļuva par vienu no apspriestākajiem tā gada ekrāna notikumiem. Jaunākajā darbā "Pusvīrs" Gads risina sev tuvās, pazīstamās tēmas – varas, identitāšu un seksualitātes dinamiku divu jaunu vīriešu dzīvēs cauri laikam un abu ceļā uz briedumu. Darba centrā ir divi pusbrāļi – Nails (lomās Bells/ Mičels Robertsons), kurš mēģina izkļūt no līdzatkarības cilpas un dominējošā Rūbena (Gads/Stjuarts Kempbels) ietekmes. Gads pārliecinoši analizē to, kā viens cilvēks vienlaikus var būt tavs aizstāvis, tuvākais draugs, gandrīz brālis un cilvēks, no kura tu visvairāk baidies.Animācija visu vecumu skatītājiem – aplūkojam seriālu "Ielu kaķi" un filmu "Laimīgie"
Šonedēļ piedāvājam aplūkot dzīvi caur uzzīmētu vējlodziņu – recenzējam dzēlīgā britu komiķa Rikija Džervaisa animācijas seriālu “Ielu kaķi”, kas mij vulgārus jociņus ar humānu skatu, kā arī Latvijas animācijas …
Notas del episodio
Šonedēļ piedāvājam aplūkot dzīvi caur uzzīmētu vējlodziņu – recenzējam dzēlīgā britu komiķa Rikija Džervaisa animācijas seriālu “Ielu kaķi”, kas mij vulgārus jociņus ar humānu skatu, kā arī Latvijas animācijas režisora Edmunda Jansona filmu “Laimīgie”, kas pēc pirmizrādes prestižajā Ansī kinofestivālā ir nonākusi pie pašmāju skatītājiem. Omulīgais Gass, viņa pusmāsa Olīva, niknais Ilknis, pielaizītais Ruperts un viņa pretmets, noskremtušais Vēmeklis, ir kaķu banda, kas ikdienu pavada, apspriežot cilvēku dzīves dīvainības un ielu dzīves skarbos likumus. Kad grupa atrod mazu kaķenīti, sākas viņas māju meklējumu ceļš, kas atver rūdīto minku sirdis un ļauj sākt sarunu par sirnīguma saglabāšanu visniknākajās dzīves krācēs. Brits Rikijs Džervaiss ir zināms ne vien kā populārs komiķis, bet arī kaismīgs dzīvnieku tiesību aktīvists un ateists. Likumsakarīgi, ka, sadarbojoties ar “Netflix”, kas producējis un izrāda viņa stāvizrāžu ierakstus un starp sentimentu un ironiju balansējošo seriālu “Dzīve pēc” (After Life, 2019–2022), tapis animācijas seriāls par kaķiem. Tiesa, ierasta tonalitāte un tēmu loks vien nenodrošina labu iznākumu – epizodē apspriežam pieaugušo animācijas seriālu jomā valdošās vēsmas un to, kāpēc dažkārt eksistenciāla satīra nenostrādā. Tikmēr latviešu režisora Edmunda Jansona otrā pilnmetrāžas animācijas filma "Laimīgie", kas tapusi sadarbībā ar mākslinieci Elīnu Brasliņu, piedāvā fantāziju par 20. gadsimta latviešu pētnieka Aleksandra Laimes ģimenes iespējamajiem piedzīvojumiem Venecuēlas lietusmežos – kad mammai un tētim ir jādodas pie ārsta, piektklasniece Elizabete un viņas brāļuks Leo paliek vieni paši. Puika pazūd, un Elizabetei ir jāizglābj ne tikai brālis, bet arī virkne jauniegūtu draugu un jāatrod ceļš atpakaļ mājās. Sarunā diskutējam par filmas sižeta trasēm, ekokritikas tradīciju bērnu filmās un to, kāpēc dažas filmā veiktās izvēles liek par šo sākumskolas vecuma skatītājiem paredzēto darbu domāt arī postkoloniālo studiju kontekstā.Vasaras blokbāsteri, to triumfi un sakāves: filmas "Odiseja" un "Atklāšanas diena"
Atgriežoties no vasaras pārtraukuma, Kur kritiķiem nav vietas piedāvā ieklausīties pārdomās par diviem vasaras dižpārdokļiem – Holivudas lielformāta meistara Kristofera Nolana "Odiseju" un dzīvā klasiķa Stīvena …
Notas del episodio
Atgriežoties no vasaras pārtraukuma, Kur kritiķiem nav vietas piedāvā ieklausīties pārdomās par diviem vasaras dižpārdokļiem – Holivudas lielformāta meistara Kristofera Nolana "Odiseju" un dzīvā klasiķa Stīvena Spīlberga "Atklāšanas dienu". Kristofera Nolana "Odisejas" ekranizācija paredzami ir uzsākusi ne vienu vien kaismīgu viedokļu apmaiņu. Vēl pirms filmas iznākšanas sākās debates par to, cik tuvu vēsturiskajai realitātei ir jāpieturas aktieru atlases procesā un kostīmu mākslinieka darbā, kā vispareizāk skatīties pirmo uz IMAX kameras pilnībā uzņemto darbu (operators Hojte van Hoitema) un vai režisora firmas zīme, rotaļas ar naratīvo laiku, ir iederīga, ekranizējot vienu no Rietumu kultūras pamattekstiem. Sarunā pievēršamies tam, kā "Odiseja" ir pielāgota 21. gadsimta skatītājam, un tam, ko filma ir zaudējusi pa ceļam, kā arī aplūkojam paradoksālu situāciju – filmā ar teju neticamu slavenu aktieru piesātinājumu ir vien pāris, kuriem ir īstas lomas ko tēlot. 1975. gadā Stīvens Spīlbergs reanimēja "blokbāstera" jēdzienu ar "Žokļiem" – spriedzes pilnu stāstu par piekrastes pilsētas reakciju, saskaroties ar briesmām no okeāna dzelmes. 2026. gada "Atklāšanas diena" apdraudējumu (vai glābiņu) iztēlo nākam no kosmosa citplanētiešu veidolā, taču šķiet, ka mēroga maiņa ne vienmēr nozīmē ietilpīgāku tematisko arsenālu. Pārspriežam to, kā filma, šķiet, izvēlas pārāk vienkāršu reģistru sarunai par mūsdienu pasaules izaicinājumiem, savādām tēlveides izvēlēm, un to, kas šim zinātniskās fantastikas trillerim ir kopīgs ar animēto bērnu detektīvseriālu "Skubijs Dū"."Labais, ļaunais un neglītais" – kino, kas iezīmēja 2026. gada pirmo pusi
Raidījums Kur kritiķiem nav vietas dodas mazā vasaras atelpā, taču pirms tās vēl reizi tiekamies, lai apspriestu aizvadītā pusgada secinājumus un novērojumus. Spriežam, vai jau tagad varam runāt par darbiem …
Notas del episodio
Raidījums Kur kritiķiem nav vietas dodas mazā vasaras atelpā, taču pirms tās vēl reizi tiekamies, lai apspriestu aizvadītā pusgada secinājumus un novērojumus. Spriežam, vai jau tagad varam runāt par darbiem, kas, visticamāk, iezīmēs visa gada kopainu, kā arī vērtējam, kuras kino industrijas norises mūs ir iepriecinājušas visvairāk un, protams, identificējam gadījumus, kuri ir likuši saķert galvu. Raidījums ēterā atgriežas jau augustā – uz drīzu tikšanos!Robežpārkāpēji jaunās realitātēs. Seriāls "Eiforija" un filma "Backrooms: Bez izejas"
Šoreiz Kur kritiķiem nav vietas aplūkojam interneta kultūrā un mītos balstītus darbus, kas iezīmē saspēli starp uz ekrāna redzamo un plašākām tendencēm jauniešu (un ne tikai) kultūrā. Uz mūsu darbagalda ir …
Notas del episodio
Šoreiz Kur kritiķiem nav vietas aplūkojam interneta kultūrā un mītos balstītus darbus, kas iezīmē saspēli starp uz ekrāna redzamo un plašākām tendencēm jauniešu (un ne tikai) kultūrā. Uz mūsu darbagalda ir nonākusi pretrunīgi vērtētā režisora Sema Levinsona veidotā seriāla “Eiforija” trešā sezona, kā arī "YouTube" sensācijas Keina Pārsona debijas pilnmetrāžas filma “Backrooms: Bez izejas”, kas tapusi studijas "A24" paspārnē un jau ir paspējusi lauzt pāris kinoteātru apmeklējuma rekordus. 2019. gadā “HBO” producētā un režisora Sema Levinsona veidotā seriāla “Eiforija” pirmā sezonā tika uzskatīta paaudzes himnu un ātri vien kļuva par vienu no studijas visu laiku veiksmīgākajiem darbiem. Spīguļu un neona gaismu zīmējumā uzmirdzēja aktieri, kurus nu saucam par zvaigznēm – Džeikobs Elordi, Sidnija Svīnija un, protams, no "Disney" bērnu televīzijas pazīstamā Zendaja. Septiņus gadus vēlāk seriāls piedzīvo savu izskaņu, kas rada jautājumu – vai šis "paaudzes seriāls" ir spējis augt kopā ar savu auditoriju? Epizodē apspriežam "Eiforijas" ģenealoģiju, ciltsrakstos atrodot gan tāda paša nosaukuma Izraēlas veidotu seriālu, gan britu jauniešu televīzijas leģendu, seriālu "Skins", kā arī izvērtējam Levinsona soļus žanra kino virzienā un piedāvāto provokāciju bagātīgā piedāvājuma tīrsvaru. Keins Pārsons ir “YouTube” satura veidotājs un līdz šim jaunākais studijas "A24" paspārnē strādājošais režisors. "Backrooms: Bez izejas" ir režisora tāda paša nosaukuma interneta miniseriāla atvasinājums, kas iezīmē pēdējos gados aizvien aktuālāko tendenci kino režijas laukā debitēt no tiešsaistes platformu vides. Filmas scenārijs piedāvā pacienta un terapeites attiecību modeli: Klārks, kuru atveido britu aktieris Čivetels Edžiofors, ir šķirtenis, kurš pavada dienas nīkstot paša vadītajā mēbeļu veikalā, bet viņa terapeite Mērija, kuras lomā iejutusies norvēģu kino sensācija Renāte Reinsve, ir savu bērnības traumu mākta profesionāle. Klārks uzzina par elektrības noplūdi savā veikalā, un nejauši atrod slepenu telpu, kas ir labirints – tikpat plašs un irracionāls, cik cilvēka apziņa. Runājam par "analogo šausmu" žanra un nostaļģijas nozīmi jaunākās paaudzes režisoru darbos, filmas viscerālo iedarbību un to, cik veiksmīgi Pārsons ir spējis adaptēt sevis radīto konceptuālo šausmu mistēriju pirmreizējai publikai.Ticība par spīti: fokusā “Terēze. Pirms viņa kļuva par svēto” un “Bārenis”
Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē lūkojamies uz pērnā gada festivālu atklājumiem. Recenzējam Teonas Strugaras Mitevskas biogrāfisko darbu “Terēze. Pirms viņa kļuva par svēto”, kurā spēlē zviedru …
Notas del episodio
Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē lūkojamies uz pērnā gada festivālu atklājumiem. Recenzējam Teonas Strugaras Mitevskas biogrāfisko darbu “Terēze. Pirms viņa kļuva par svēto”, kurā spēlē zviedru meitene ar pūķa tetovējumu – aktrise Nūmi Rapasa –, kā arī ungāru autorkino talanta Lāslo Nemeša drāmu “Bārenis”, kas pietveras izdzīvošanas stāstam ideoloģiju plosītajā Budapeštā. Maķedoniešu režisores Strugaras Mitevskas darbs ir izrādīts pērnā gada Venēcijas kinofestivāla sadaļā “Horizonti”, kas ir režijas debiju un kino valodā nepieradinātāku meklējumu konkurss. Autore izvēlējusies veidot biogrāfiju par Māti Terēzi (1910–1997) fragmentāri – mēs sekojam līdzi septiņām dienām viņas dzīvē Kolkatā. Sešām radīšanas dienām un vienai epifānijas dienai. Tas ir askētisks, konceptuāls un vienkāršotos konstrastos iedzīvināts darbs. Terēze, kuru atveido zviedriete Nūmi Rapasas – viņu zinām kā Līsbeti Salanderi no zviedru versijas “Meitenei ar pūķa tetovējumu” un Valdimāra Jouhansona “Jēra” (2021) –, pasaulē pieredz netaisnību. Misijā Kolkatā 40. gadu beigās Terēze ir elitārās Svētās Marijas klostera skolas direktore, kura vēlas mainīt sieviešu stāvokli katoliskajā un laicīgajā pasaulē. Strugara Mitevska mēģina radikalizēt biogrāfijas žanru un sakrālās un laicīgās dzīves pretrunas, tomēr filma paliek mēģinājuma teritorijā. Varētu sacīt, ka ungāra Nemeša filmu galvenā varone ir Ungārija. Viņš ir viens no Austrum- un Centrāleiropas autoriem bez poļiem Agņeškas Holandas un Pāvela Pavļikovska, rumāņa Kristiana Mundžiu un viņa tautieša Radu Žudes, kas redz kino kā nacionālās identitātes veidotāju un diskusiju pamatu. Ar trešo pilnmetrāžas spēlfilmu “Bārenis” viņš ienāk personīgo atmiņu piesūcinātā zonā – pamatā ir viņa tēva, režisora Andrāša Jeles, piedzīvotais 50. gados Ungārijā un pašidentitātes lauks. Pēc panākumiem Kannās ar “Saula dēlu” (2015) Nemešs ar otro darbu “Saulriets” (2019) ieveda Austroungārijas pirmskara, šoreiz Pirmā pasaules kara, laikmeta nervā. Tajā viņš valsēja ar kameru, lai radītu reibumu, savā ziņā pat nelabumu no sabiedrības, kas dzīvo neatkarīgi no visa. Jaunākajā darbā “Bārenis” Nemešs pievēršas “promesošā tēva” stigmai un paternitātes matricai, kas ir galvenā filmas saistviela. To režisors izvērš visnotaļ nekritiski, un šī ir putekļu, gruvešu, sēpijas un dumpīgo dēlu un "nācijas bez tēva" filma.Amerikāņu sapnis 2.0: fokusā filma “Maikls” un seriāls “Ķilda”
Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē esam kopsolī ar popkultūras mītiem un personībām. Recenzējam deju mūzikas karaļa Maikla Džeksona biogrāfisko filmu “Maikls”, kuras režisors ir Holivudas žanru kino …
Notas del episodio
Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē esam kopsolī ar popkultūras mītiem un personībām. Recenzējam deju mūzikas karaļa Maikla Džeksona biogrāfisko filmu “Maikls”, kuras režisors ir Holivudas žanru kino veidotājs Antuāns Fukuā, un “Netflix” antoloģijas seriāla “Ķilda” otro sezonu. Tā piedāvā divu pāru attiecību tuvplānu katastrofiska mēroga pārpratuma ietekmē. Holivudas pēdējo gadu tendence veidot biogrāfiskus darbus par mūzikas personībām – Frediju Merkūriju, Bobu Dilanu, Eimiju Vainhausu un citiem – ir uzburbusi līdz punktam, kad māksliniekus interpretē kā apstākļu upurus vai statiskus tēlus, kuriem ir tikai viena motivācija: nodoties mākslai. Šo fenomenu var attiecināt arī uz mūziķim Maiklam Džeksonam veltīto biogrāfisko filmu “Maikls”, kuru ir režisējis spriedzes kino veidotājs Fukuā. Viņš savu vietu Holivudā ir nostiprinājis ar tādiem darbiem kā “Treniņa diena” (2001) un “Stabilizators" (2014–2023), ar šo triloģiju radot žanru, kuru mēs zinām kā “Denzels Vašingtons nāk, runā īsi un dara ātri”. Filma “Maikls” ir veidota kā Džeksona fenomenālās karjeras un personības konspekts, kas ir inerts un sastāv no statiskiem citātiem: mēnesgaitas, baltajām zeķītēm, vardarbības ģimenē, aizraušanās ar Pīteru Penu, noslīpētajam tēlam, kas ir aizgūts no horeogrāfa un režisora Boba Foses, ritma un blūza skanējuma dekonstrukcijas un daudz kā cita. Centrā nemainīgi ir Džeksons, kuru atveido Džeksona brāļa dēls Džafārs Džeksons, kurš sasniedz neticamu fizisko un vokālo līdzību ar popmūzikas karali. Savukārt populārā “Netflix” seriāla “Ķilda” (2023–) otrā sezona ieved mūsu vēlmju tumšajos pavēņos. Pirms trim gadiem recenzējām dienvidkorejiešu izcelsmes amerikāņu režisora un scenārista Suna Jina Lī lolotā seriāla “Ķilda” pirmo sezonu. Tā asi reflektēja par attiecībām ar kapitālismu un otrās paaudzes migrantu pieredzi, piepildot savu amerikāņu sapni. Seriāla otrā sezona piedāvā jaunus varoņus un nodaļu – uzmanība ir veltīta “pakalpojumu sniedzējiem” un tam, ka “visas laimīgās ģimenes ir līdzīgas; katra nelaimīgā ģimene ir nelaimīga savā veidā”. “Nokost bagātos” ir viena no visbiežāk aprobētajām fabulām populārajā kultūrā – varam izcelt gan “Balto lotosu” (2021–), gan arī “Skumju trijstūri” (2022), gan arī citus darbus. Mūsu aizrautība ar to, kā gāzt pie varas esošos, izmantot pelēkās zonas abstraktajā “sistēmā”, lai dzīvotu nedaudz labāk, vai izjust dziļu aizvainojumu pret tiem, kas dara mazāk un pelna vairāk, ir izvērsta daudz. “Ķildas” otrā sezona ar izcilu aktieru ansambli – Oskars Aizeks, Kerija Maligena, Keilija Speinija un Čārlzs Meltons un citi – mēģina nonākt pie neordinārākiem secinājumiem par kapitālistisko sistēmu, un seriālam tas izdodas.Kannu pēctecība: fokusā “Republikas ērgļi” un “Brīvībā”
Atzīmējot 79. Kannu kinofestivāla sākumu 12. maijā un gaidot Viestura Kairiša drāmas "Uļa" pasaules pirmizrādi tajā, pievēršamies kinodarbiem, kas izrādīti šīs kinomekas pērnajā laidienā. Zviedra Tarika Saleha …
Notas del episodio
Atzīmējot 79. Kannu kinofestivāla sākumu 12. maijā un gaidot Viestura Kairiša drāmas "Uļa" pasaules pirmizrādi tajā, pievēršamies kinodarbiem, kas izrādīti šīs kinomekas pērnajā laidienā. Zviedra Tarika Saleha “Republikas ērgļi” politiska trillera ietvarā asredzīgi preparē aktiera un varas attiecību rēbusu Ēģiptē, savukārt itāļa Mario Martones darbs “Brīvībā” piedāvā netipiskas draudzības stāstu 80. gadu Romā. Saleha trilleris “Republikas ērgļi”, kas pērn tika izrādīts Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā, noslēdz “Kairas triloģiju”. Triptiha kontekstā būtiska ir sadarbība ar libāņu izcelsmes zviedru aktieri Fārisu Fārisu un šaurākas taciņas Ēģiptes iekšpolitikas kulisēs. 2017. gada darbs “Nīlas Hiltona viesnīcas atgadījums" iegrauzās film noir tradīcijā, 2011. gada Ēģiptes revolūcijā un policijas korumpētībā. Savukārt 2022. gada trilleris “Sazvērestība Kairā” izvērsa slepkavības izmeklēšanu un laicīgās un reliģiozās realitātes sadursmi. Filma, kurai ir daudz kopīgā ar Džonu le Karē, Kannās tika apbalvota ar labākā scenārija godalgu. Turpretī jaunākā Saleha darba “Republikas ērgļi” centrā ir aktieris Žoržs Fahmī – viņš ir gluži vai ēģiptiešu Džordžs Klūnijs, kuru dēvē par “ekrāna faronu”. Politisko turbulenču laikā viņš bauda rietumnieku dzīvesveidu, “pareizos rokasspiedienus” un dēku ar gados jaunāko Donju. Tomēr Žorža popularitāte gaist un ir nepieciešama jauna loma. Kad ierodas aģents ar piedāvājumu “atjaunot attiecības ar režīmu”, Žoržs saprot, ka vēstures veidošana uz ekrāna var kļūt par vienu no viņa karjeras nozīmīgākajiem pagriezieniem. Savukārt Martone, pieredzējis itāļu kinorežisors, dodas biogrāfiskās varones – rakstnieces Goliardas Sapiensas – virzienā. Filma pirms gada tika izrādīta Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā, kā arī seko pēdējo gadu tendencei pievērsties konkrētam posmam kādas personības dzīvē, ļaujot tajā sapilēt daudzām biogrāfijas nodaļām un notikumiem. Tomēr pāri visam tā ir ansambļa filma, kurā bez galvenās varones, kuru atveido klasiķe Valērija Golino, lomas atveido itāļu ekrāna zvaigzne Matilda de Angelisa un aktrise un dziedātāja Elodija. “Brīvībā” ieved 80. gadu Romā. Sapiensa ir pārmaiņu laikmeta rakstniece. Viņa ir viena no Romas komunistu elites ģimenes 12 atvasēm. Pēc rotaslietu zādzības sieviete uz piecām dienām nonāk cietumā un iemanto jaunas draudzības. Pēc cietumsoda izciešanas viņa pārvērtē savu piederību intelektuāļu aprindām, atver mūžīgās pilsētas Romas vārtus, ļaujas carpe diem, mūža cilvēku satikšanai un dzejoļu radīšanai.Sieviešu pieredzes caur fikcijas sietu: "Mildas istaba" un "Sātans Pradas brunčos 2"
Šī Kur kritiķiem nav vietas epizode aplūko darbus, kuri izvēlējušies galēji pretējas stratēģijas ievērojamu sieviešu dzīvju attēlošanās. Režisores Kristīnes Želves filma “Mildas istaba” izmanto sev raksturīgos …
Notas del episodio
Šī Kur kritiķiem nav vietas epizode aplūko darbus, kuri izvēlējušies galēji pretējas stratēģijas ievērojamu sieviešu dzīvju attēlošanās. Režisores Kristīnes Želves filma “Mildas istaba” izmanto sev raksturīgos dokumentārā un spēles kino hibrīdformas risinājumus, lai vēstītu par latviešu pirmās filozofijas doktores Mildas Palēvičas dzīvi. Režisora Deivida Frenkela atgriešanās pie divtūkstošo kulta darba “Sātans Pradas brunčos” savukārt ļauj apvienoties leģendāram aktieru sastāvam (Anna Hetaveja, Emīlija Blanta, Merila Strīpa, Stenlijs Tuči), taču uzdod jautājumus par jebkāda veida attiecībām ar realitāti. Par impulsu filmas "Mildas istaba" tapšanai kalpojušas Palēvičas padomju laikā “plauktā noliktās” grāmatas “Estētiskās domas attīstība Latvijā XIX gs. un XX gs. 1. pusē” un viņas pašas dienasgrāmatu publicēšana 2021. gadā, kas publiskajā telpā pozicionēja ārpus filozofijas studijām piemirstu, taču spilgtu Latvijas zinātnieci, kuras dzīvesgājums atklāj daudz gan par inteliģences dzīvi pirms pirmās brīvvalsts, tās laikā, un padomju okupācijas laikā, gan par sieviešu tiesību aktīvisma vēsturi Latvijā. To dara Kristīne Želve, filmdare un rakstniece, kas ne reizi vien izmanto dienasgrāmatu tekstus, lai atklāt plašāku bildi. Lai arī darbs iezīmē ko vairāk kā hronoloģisku laika plūdumu, epizodē spriežam, ka tās vizuālā valoda un koncepcija jau ir kaut kur redzēta un zināma – pieminot, kaut vai postmodernistus Dereku Džārmenu un Pīteru Grīneveju, kuri to pašu darīja pirms 20, 30 gadiem. Galu galā spriežam – vai, mēģinot filmu veidot pēc konkrētiem estētiskajiem principiem un padarīt tēlus par arhetipiem, kadrs nav palicis pārāk nabadzīgs, un aizkadrā nav atstāts pārāk daudz skatītājam būtiskā. Savukārt Deivida Frenkela "Sātans pradas brunčos 2" tapšanas iemels, šķiet, ir miglā tīts (ja neskaita banālo – 20 gadu jubileju), taču filma piedāvā skatītājiem daudz no tā, kas pirmo franšizes daļu padarīja par kulta filmu – lielisku aktieru ansambli, brīnišķīgus tērpus un redakcijas dzīves aizkulises. Tik jautājums – cik patiesa ir bijusi vēlme fiksēt modes industrijas pārmaiņas un cik – radīt iespējami daudz ienākumu? Filma negaidīti komentē mediju vidi, žurnālistikas nozīmi iepretim sociālo tīklu klikšķu kultūrai, kā arī komentē ātrās un augstās modes ciniskās attiecības, sieviešu koleģialitāti un daudz ko citu, atbalsojot 80. gados populāro darba meiteņu tēlu trajektoriju (piemēram, “No deviņiem līdz pieciem” (9 to 5, 1980) ar Dolliju Pārtoni). Epizodē pārspriedīsim filmas attiecības ar kulta seriālu "Sekss un lielpilsēta" un to, cik iederīgas ir labticīgas kapitālistu fantāzijas kinematogrāfā un to, kā šīs filmas vājās mīlas līnijas, iespējams, pastiprina tās galvenos vēstījumus.Atmiņu ainavas sevī un apkārt: fokusā "Nospiedumi" un "Putnubiedēkļi"
Tuvojoties 4. maija Latvijā kino maratonam, atskatāmies uz pašmāju kino notikumiem un filmām, kas tiks izrādītas skatē, kā arī ir recenzētas iepriekšējās Kur kritiķiem nav vietas epizodēs. Fokusā – Alises …
Notas del episodio
Tuvojoties 4. maija Latvijā kino maratonam, atskatāmies uz pašmāju kino notikumiem un filmām, kas tiks izrādītas skatē, kā arī ir recenzētas iepriekšējās Kur kritiķiem nav vietas epizodēs. Fokusā – Alises Zariņas dramēdija “Nospiedumi”, kas pievērsās jaunas sievietes “gaišo un tumšo atmiņu mūžīgajam starojumam”, kā arī Eiropas dokumentārā kino granddāmas Lailas Pakalniņas “Putnubiedēkļi” – filma ieved Rīgas lidostā, kurā sastopas lidojošie un ložņājošie, skrienošie un filmējošie. Zariņa ir viena no redzamākajām savas paaudzes režisorēm. Viņas debijas filma “Blakus” (2019) tika nodēvēta par mūsdienām piemērotu alternatīvu “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā” (1981) un faktiski aizsāka to, ko mēs varētu saukt par Latvijas “trīsdesmitgadnieku kino”. Proti, stilistiku, kas kopā vij Rīgas alternatīvo kultūru un stāstus par jauniem pieaugušajiem, kuru dzīves ceļš neseko iepriekš pieņemtajām sabiedrības konvencijām par dzīvokli, mašīnu, bērnu un hipotēku kā brieduma signāliem. Bohēmisks dzīvesveids, jaunas sievietes un mīļākās, lelles “Bārbija” klātbūtne, attiecības mammu un vientulība, bet tai līdzās ir tēva mīlestība, kas ir fragmentāra. Līvai (Ieva Segliņa) sasniedzot briedumu un turpinot nodarboties ar fotogrāfiju, tēva atgriešanās akselerē pieredzes nospiedumus. Tas trāpīgi tiek risināts caur viņas attiecībām ar dzīvesbiedru Mārci (Gatis Maliks), pašas ķermeni, seksualitāti un pingpongam līdzīgajām attiecībām ar mammu (Leonarda Ķestere-Kļaviņa). Savukārt Pakalniņas dokumentārā pilnmetrāža “Putnubiedēkļi” piedāvā unikālu cilvēka, dabas un dzīvības attiecību tīklojumu Rīgas lidostas teritorijā, kurā dzīvnieku un putnu kontroles darbinieki veic Holivudas cienīgas sacensības ar kādu uz skrejceļa iemaldījušos lapsu vai zaķi. Reizēm viņi apsauc dzīvniekus, imitējot to balsis. Vai glābj uz skrejceļa apmaldījušos putnēnu. Režisores filmogrāfijā dzīvā daba – flora un fauna – ir svarīga, tomēr tās sarežģītajā struktūrā viņa nemeklē estētisko, bet gan analītisko. “Putnubiedēkļos” viņa reflektē par robežas jēdzienu un cilvēka rīcības paradoksiem. Jāsecina, ka Pakalniņas jaunākais darbs “Putnubiedēkļi” ir pievilcīgs skatītājiem – dinamisks dokumentārais sitkoms ar birokrātijas ielaidumiem. Abi raidījuma recenzenti vēl joprojām turpina lauzt prātus, vai un cik daudz šī filma ir vesterns uz skrejceļa.Tik tuvu kara neglītajam vaigam: "Hindas Radžabas balss" un “2000 metri līdz Andrijivkai”
Šīs nedēļas epizodē aplūkojam divus darbus, kas pietveras karadarbībai te un tagad – tunisietes Kauteres Ben Hanias Venēcijas festivālā godalgotais darbs "Hindas Radžabas balss" mākslinieciski apspēle vienu no …
Notas del episodio
Šīs nedēļas epizodē aplūkojam divus darbus, kas pietveras karadarbībai te un tagad – tunisietes Kauteres Ben Hanias Venēcijas festivālā godalgotais darbs "Hindas Radžabas balss" mākslinieciski apspēle vienu no sirdi stindzinošākajām dokumentālajām liecībām no Izraēlas-Palestīnas konflikta. Savukārt Mistislava Černova “2000 metri līdz Andrijivkai” skatītāju burtiski ieved aktīvas karadarbības mutulī, ļaujot piedzīvot Ukrainas aizstāvju piedzīvoto faktiski pirmajā personā. 2024. gada janvārī pasauli ar sociālo tīklu palīdzību pāršalca sešgadīgās Hindas Radžabas balss – internetā tika publicētas viņas dzīves pēdējo stundu sarunas ar Palestīnas Sarkanā Pusmēness pārstāvjiem, lūdzot pēc palīdzības. Kautere Ben Hania savā filmā aplūko incidentu no dispečeru puses – zvanu centra drāmas vai trillera formā. Sarunā apspriežam, ko nozīmē veidot māksliniecisku materiālu par aktuālu karadarbību, kādu lomu šajā darbā spēlē melodramatisms un kādas ir režisores izmantotās stratēģijas, lai skatītājam filmas gaitā atgādinātu uz ekrāna redzamo saistību ar realitāti. Mistislavs Černovs ir ukraiņu kinorežisors, kara korespondents, videogrāfs, fotogrāfs, fotožurnālists un romānu autors, kā arī Pulicera balvas un ASV Kinoakadēmijas balvu ieguvējs. Kā viņš pats min – pēc 2014. gada visi žurnālisti Ukrainā zināmā veidā ir kļuvuši par kara žurnālistiem. Savā jaunākajā dokumentārajā filmā "2000 metri līdz Andrijivkai" Černovs, izmantojot gan paša uzņemtos kadrus, gan filmējumus no pie kareivju ķiverēm piestiprinātajām kamerām, atklāj cīņu par Andrijivkas ciemata atbrīvošanu. 2000 metrus garā meža strēle, kas Ukrainas aizstāvjus šķir no mērķa, ir gan simboliska, gan banāli tieša, tāpat kā kareivju motivācija un ikdiena. Epizodē pārrunājam to, kādos reģistros esam pieraduši runāt par karu, kā kara žanra filmu estētika ietekmē mūsdienu dokumentāro kino, un ko nozīme tas, ka pašlaik norit pasaules vēsturē vislabāk dokumentētās karadarbības.Pagātnes izvēļu summas tagadnē: fokusā "Totāla drāma" un "Lūkojoties saulē"
Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē ievedam neērtās pagātnēs un tagadnēs. Norvēģa Kristofera Borgli dramēdija “Totāla drāma” uzjundī jautājumus ne tikai par to, cik labi aktieru Zendajas un Roberta …
Notas del episodio
Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē ievedam neērtās pagātnēs un tagadnēs. Norvēģa Kristofera Borgli dramēdija “Totāla drāma” uzjundī jautājumus ne tikai par to, cik labi aktieru Zendajas un Roberta Patinsona varoņi pirms kāzām viens otru pazīst, bet arī cik sodāma ir iztēle un cik ir rīcība. Savukārt vācu režisores Mašas Šilinskas “Lūkojoties saulē” ieved četru sieviešu likteņos, kas vairāk kā simts gadu garumā ir savīti ciešāk par visu. Norvēģis Kristofers Borgli, kuru daļa skatītāju atpazīst kā Latvijā izrādītās satīras “Pati sev piegriezusies” (2022) autoru, turpina strādāt Holivudā. Pēc veiksmīgā 2023. gada darba “Sapņu scenārijs” ar Nikolasu Keidžu galvenajā lomā režisors attīsta sev pazīstamo rokrakstu. Proti, fokusu uz pāris varoņiem, sabiedrības dubultajiem standartiem, neērtajiem smiekliem un mileniāļu paaudzi. Filmā “Totāla drāma”, kas pievēršas tam, cik labi mēs pazīstam savus tuvākos cilvēkus, režisors galvenajās lomās pulcē savas paaudzes zināmākos aktierus Zendaju un Robertu Patinsonu. Skaisti, jauni cilvēki. Kāzu plānošana. Un tad – pavērsiens. Pagātne, kas satricina. Un sākas farss. Emmas (Zendaja) un Čārlija (Patinsons) atklāsmes kāzu nedēļā, malkojot degustācijā vīnu un atklājoties saviem vedējiem par ļaunākajiem nodarījumiem viņu dzīvēs, pielej eļļu kāzu adventei un tās plānošanai. Iegraužoties dzimumkomēdiju tradīcijas ābolā, Borgli izspēlē filozofisku problēmu: kāpēc mēs sodām par nodomu un iztēli, bet nesaasinām reālu rīcību un tās sekas? Savukārt Šilinskas drāma “Lūkojoties saulē” ir viens no pērnā gada visnovērtētākajiem darbiem – filma saņēmusi žūrijas balvu Kannu kinofestivālā un citas godalgas. Tās fokusā ir četras dažādu paaudžu meitenes un viņu stāsti. Almu, Ēriku, Angeliku un Lenku šķir laikmets, bet vieno ģimenes īpašums un tā piekājes upe, kuru apdzīvo elektriskie zuši. Alma pieredzēs vecāku sargātos noslēpumus, Ērika – kara laika klusumu, Angelika – seksualitātes mošanos, bet Lenka – draudzību, kas ierodas tikpat ātri, cik tā pazūd. “Lūkojoties saulē” ir izlolota, silta un ambicioza filma, lai gan četru meiteņu pieredzētais izriet no dzīvības un nāves dejas un vācu kolektīvās pieredzes pēdējā gadsimta laikā. Tomēr Šilinska nemēģina veidot scenāriju, balstoties vācu kino standartsituācijās – nacisma vēsturē un vardarbībā, Rietumvācijas un Austrumvācijas posmā un citos. Režisore kopā ar scenārija līdzautori Luīzi Pēteru atrod elegantas sānieliņas, lai atteiktos no makronaratīviem un pievērstos mikronaratīviem.Sapīšanās serialitātes kāzu plīvurā – “DTF. Seintluisa” un “Notiks kaut kas ļoti slikts”
Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas apskatām divus daudzsēriju darbus – Stīvena Konrāda piepilsētas dēku un intimitātes krimināldrāmu “DTF. Seintluisa” ar Džeisonu Beitmanu, Deividu Hārboru un Lindu Kardelīnī …
Notas del episodio
Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas apskatām divus daudzsēriju darbus – Stīvena Konrāda piepilsētas dēku un intimitātes krimināldrāmu “DTF. Seintluisa” ar Džeisonu Beitmanu, Deividu Hārboru un Lindu Kardelīnī galvenajās lomās, kā arī Heilijas Z. Bostonas veidoto un brāļu Daferu producēto laulību šausmu komēdiju “Notiks kaut kas ļoti slikts” ar jaunākās paaudzes seriālu zvaigznēm Kamilu Moroni un Ādamu Dimarko. "DTF. Seintluisa" (DTF. Saint Luisa) ir iepazīšanās aplikācija, kuru rutinētas ikdienas nogurdināti pāri izmanto, lai atrastu ārlaulības sakarus. To ieinstalē arī seriāla varoņi, surdotulks Floids un laika ziņu diktors Klārks, un vēlme pēc piedzīvojuma noved līdz... nāvei. Epizodē apspriežam krimināldrāmas un melodrāmas krustpunktus, neuzticamā stāstnieka aizvietošanu ar nezinošo stāstnieku, un to, kā seriāla veidotājiem ir izdevies film noir čaumalā attīstīt vienu no pēdējā laika godīgākajiem stāstiem par intimitāti. Kā jau vēsta nosaukums – “Notiks kaut kas ļoti slikts”, Reičela pirms kāzām sava līgavaiņa Nikija ģimenes lokā jūt, ka nebūs labi. Kad priekšnojautas apstiprina vairākus gadsimtus vecs radinieks, kļūst skaidrs – plūdīs asinis. Epizodē apspriežam laulību tematikas uzšķērduma popularitāti pēdējā laika šausmu žanra darbos, mirkļus, kuros atsauces no asprātīgām kļūst par pašmērķīgām un to, cik garš derīguma termiņš ir parabolai, līdz ar to sāk notikt kaut kas "ļoti slikts".Starp pagātni, tagadni un nākotni: fokusā “Vista” un “Arko”
Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam ungāra Ģerģa Pālfi ceļa filmu “Vista”, kas piedāvā neordināru versiju par Odiseju melnas vistiņas veidolā, un francūža Ugo Bjenvenū godalgoto animācijas …
Notas del episodio
Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam ungāra Ģerģa Pālfi ceļa filmu “Vista”, kas piedāvā neordināru versiju par Odiseju melnas vistiņas veidolā, un francūža Ugo Bjenvenū godalgoto animācijas filmu “Arko”, kas caur nākotni šķetina attiecības ar tagadni. Bjenvenū divdimensiju animācijas darbs šogad ir saņēmis Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā labākā pilnmetrāžas animācija. Ungāru kino Orbāna varas kontekstā ir izkaisīts pa dažādām valstīm un reģioniem. Pālfi, viens no 21. gadsimta un laikmetīgā ungāru kino definējošajiem autoriem, veido savus kinodarbus ārpus dzimtās Ungārijas. Tā tas ir noticis ar “Vistu”, kas tika pirmizrādīta 2025. gada Toronto kinofestivālā – šī filma tapusi Grieķijā ar Vācijas un Ungārijas atbalstu. Režisora kinodarbus var itin pateicīgi dēvēt par aforismiem, tautas sakāmvārdiem vai fabulām, tomēr tām ir groda dramaturģijas muskulatūra. Tas pats ir sakāms par “Vistu”. Melnā vista fabrikā Grieķijā tiek identificēta kā atšķirīga un nodalīta no pārējām – baltajām dējējām –, uzsākot savas gaitas ārpasaulē. Šķērsojot lielceļus, vairoties lapsas, nonākot tirgū, dreifējot un dzenoties prom no pūļa, viņa nonāk piejūras ēstūzī. Tajā saimnieko Vīrs (Jannis Kokiasmenos), kura znots nāk no kriminālajām aprindām. Spēlfilma pievēršas klasiskam “melnās avs” stāstam ar Homēra “Odiseja” ielaidumiem – tas ir spriedzes piepildīts darbs, kas nav piemērots vienīgi veģetāriešiem vai vegāniem – karnivori jeb gaļēdāji ieraudzīs arī sevi. Savukārt dēku un simbolu piepildītā Bjenvenū debija “Arko” ir izrādīta Kannās, tā bija nominēta “Camera d'Or” debijas balvai, turpretī Ansī animācijas filmu festivālā tā ieguvusi prestižo “Kristāla balvu”. Atsauču pārbagātā animācijas filma ar ekofabulu, kas būs tuva skatītājiem, lai gan savā vēstījuma ietilpībā ir pazīstama: zēns, kas ceļo laikā, lai saprastu, ka ir labi piederēt savam laikam un ilgoties cilvēciskā, nevis mākslotā un digitalizētā. Bjenvenū, kurš ir pieredzējis ilustrators un komiksu autors, interesējas par cilvēces apsēstību ar nākamību un to, kā tehnoloģijas ietekmē mūsu rīcību, atmiņu un uzvedību. Viņa filmas “Arko” atskaites punkts ir 2932. gads. Desmitgadīgais Arko, neapmierināts par to, ka ir pārāk jauns ceļošanai laikā, paņem māsas ceļojuma tērpu un dodas piedzīvojumā uz pagātni. Tiesa, dinozauru vietā viņu sagaida vienaudze Īrisa un pirmsapokaliptiskais 2075. gads. Vai Arko izdosies nonākt mājās?Pasaule ir neērta vieta: fokusā "Ūdens hronoloģija" un "Projekts "Ave Marija""
Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē apskatām divus kardināli dažādu mērogu darbus – Kristenas Stjuartes debijas pilnmetrāžas filma "Ūdens hronoloģija" piedāva filmveidi, kas paliek iespējami tuvu ādai …
Notas del episodio
Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē apskatām divus kardināli dažādu mērogu darbus – Kristenas Stjuartes debijas pilnmetrāžas filma "Ūdens hronoloģija" piedāva filmveidi, kas paliek iespējami tuvu ādai, ķermeniskai pieredzei un subjektīvām emociju ainavām, savukārt Fila Lorda un Kristofera Millera “Projekts “Ave Marija”” piedāvā skatītājam nonākt kosmosa plašumos, lai nodibinātu strapgalaktiskas draudzības. Abi darbi ir ambiciozi, taču, vai tiem izdodas sasniegt izvirzītos mērķus? "Ūdens hronoloģijas" pamatā ir 2011. gadā izdotais lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Lidijas Juknēvičas autobiogrāfikais romāns ar tādu pašu nosaukumu. Tajā viņa skarbā, neizskaistinātā valodā atklāj ģimenē valdošo disciplīnu, tēva seksuālo un fizisko vardarbību 70. un 80. gadu savas dzīves gaitas pēc pārdzīvotā. Te rodas jautājums – vai biogrāfiskam materiālam ir jebkāda atbildība sekot klasiski “pareizas” dramaturģijas sliedēs? Filma atvirzās no intereses par notikumu attīstību (lai gan Stjuarte to atstāj ļoti skaidru) un pievēršas afektiem, kas kā caur ūdens virsmu izkropļo dažādus notikumus. Epizodē spriežam – vai Stjuartei un filmas dzinējspēkam, aktrisei Imodženai Pūtsai, izdodas noturēt skatītāja iesaisti cauri visiem asociatīvajiem serpentīniem? Fils Lords un Kristofers Millers ir labi pazīstami Holivudas izklaides kino veidotāji, taču viņu jaunākais sniegums, rakstnieka Endija Vīra romāna "Projekts "Ave Marija"" ekranizācija, publiskajā telpā šķiet apvīts ar īpašu slavu. Kāpēc? Un vai filma piedāvā ko vairāk nekā klasisks izklaides kino? Sarunā apspriežam filmas himbo – moderno "Lielo Lebovski" Raienu Goslingu, pieskaramies tipveida tēlveides ābecei un vērtējam to, vai Holivudas kontekstā nu varam runāt par "vientuļš vīrietis izplatījumā" apakšžanru.Esi zem mana spārna: fokusā “Putnubiedēkļi” un “Skumju tumšie spārni”
Jaunākās Kur kritiķiem nav vietas epizodes centrā ir Eiropas dokumentārā kino granddāmas Lailas Pakalniņas jaunākais darbs “Putnubiedēkļi”, kas uzlūko dzīvā un cilvēcīgā robežas Rīgas lidostā. Tikmēr britu …
Notas del episodio
Jaunākās Kur kritiķiem nav vietas epizodes centrā ir Eiropas dokumentārā kino granddāmas Lailas Pakalniņas jaunākais darbs “Putnubiedēkļi”, kas uzlūko dzīvā un cilvēcīgā robežas Rīgas lidostā. Tikmēr britu režijas debitanta Dilana Sothērna grafiskās noveles ekranizācija “Skumju tumšie spārni” ar Benediktu Kamberbaču pievēršas sēru ciklam. Epizodē izskan fragments no intervijas ar aktieri Kamberbaču, kuram darbs šajā filmā kalpojis par terapeitisku pieredzi. Pakalniņas dokumentārā pilnmetrāža “Putnubiedēkļi” tika izvirzīta četrām “Lielā Kristapa” nominācijām, un tās rezultējās divās balvas: par labāko dokumentārā kino operatora darbu godalgu ieguva Māris Maskalāns, bet par labāko mūziku – lietuvieši Pauļus Kilbauskas un Vigintas Kisevičius. Pakalniņas filmogrāfijā dzīvā daba – flora un fauna – ir svarīga, tomēr tās sarežģītajā struktūrā viņa nemeklē estētisko, bet gan analītisko. “Putnubiedēkļos” viņa reflektē par robežas jēdzienu un cilvēka rīcības paradoksiem. Filma piedāvā unikālu cilvēka, dabas un dzīvības attiecību tīklojumu Rīgas lidostas teritorijā, kurā dzīvnieku un putnu kontroles darbinieki veic Holivudas cienīgas sacensības ar kādu uz skrejceļa iemaldījušos lapsu vai zaķi. Reizēm viņi apsauc dzīvniekus, imitējot to balsis. Vai glābj uz skrejceļa apmaldījušos putnēnu. Jāsecina, ka Pakalniņas jaunākais darbs “Putnubiedēkļi” ir pievilcīgs skatītājiem – dinamisks dokumentārais sitkoms ar birokrātijas ielaidumiem. Savukārt Sothērna “Skumju tumšie spārni” ir audiāli noslīpēts, gotisks sēru portretējums. Zaudējot pašu tuvāko cilvēku, Tēvs (Kamberbačs) un viņa dēli (lomās Ričards un Henrijs Boksāli) iziet cauri piecām sēru fāzēm, kuras pavada Kraukļa tēls (lomu ierunājis aktieris Deivids Tjūliss no “Harija Potera” franšīzes un Maika Lī “Kailais” (1994)). Noliegums, dusmas, attaisnošanās, depresija un pieņemšana – šie psihoemocionālie stāvokļi psiholoģijā ir nelineārs process, kas palīdz pārvarēt un apzināties zaudējumu. Šie posmi nemijas stingrā secībā, bet veido haotisku emocionālo paleti, un Sothērna debijas filmā tieši šis cikls tiek izmantots par dramaturģisko saistvielu. Filmas pamatā ir Maksa Portera 2015. gada grafiskā novele “Sēras ir tas ar spalvām”, kuras fokusā ir mīlestība un radīšana, pieņemšana un māksla. Tieši novelē ir iedēstīts, ka cilvēka izmēra putns ir ģimenes aukle, filozofs un terapeits. Sothērnam un Kamberbačam, kurš šo filmas projektu ir attīstījis, ir liela interese par subjektīvā tulkošanu un kino kā terapeitisku pieredzi.Darbi, kas skrien pa skalpeļa asmeni: seriāls "Skaistums" un filma "Līgava!"
Šīs nedēļas Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam darbus, kas meditē par monstrozā dabu – mazo ekrānu klasiķa Raiena Mērfija jaunākais seriāls "Skaistums" pulcē popkultūras zvaigznes spiegu trillerī par …
Notas del episodio
Šīs nedēļas Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam darbus, kas meditē par monstrozā dabu – mazo ekrānu klasiķa Raiena Mērfija jaunākais seriāls "Skaistums" pulcē popkultūras zvaigznes spiegu trillerī par venērisku slimību, kas ikkatram spēj dot konvencionāli skaistu ķermeni, savukārt Megijas Gīlenhālas skandalozā "Līgava!" iztēlo Frankenšteina briesmoņa līgavas stāstu feminsitiska niknuma tonalitātē. Kad dažādās pasaules vietās brutāli bojā iet supermodeles, FIB nozīmētie aģenti Kūpers un Džordana atklāj, ka globālajai skalpeļa renesansei ir venērisko slimību, šausmu un konspirācijas žanra spogulis. Raiena Mērfija un Metjū Hodžsona radītais darbs ir tas, ko varētu saukt par "vainpilnu baudu" jeb guilty pleasure, ja ticam, ka par patiku pret kempu un pārspīlējumu būtu jākaunās – te vizuāli krāšņas pasāžas sastop pilnīga farsa formu, kas demonstratīvi izvairās no moralizēšanas par "mākslīgā" skaistuma industriju. Sarunā vētām, kā šis darbs atbalso Raiena Mērfija rokrakstu un to, kā šis darbs ierakstās pēdējā desmitgadē atjaunotajā interesē par ķermeņa šausmu žanru. Megijas Gīlenhālas otrā pilnmetrāžas filma "Līgava!" jau ir paspējusi sašķelt kinoskatītājus divās nometnēs – vieni to sauc par drosmīgu, manifestam līdzīgu kino notikumu, citi – par uz sociālās spriedzes viļņa balansējošu balagānu. Sarunā šķetinām, kāpēc darbs ir aizguvis frāzes no 30. gadu Holivudas gangsterfilmu žanra, kas tam kopīgs ar "Džokers" franšīzi un kāpēc, par spīti raibajam paņēmienu lokam, šis mīlasstāsts, kuram nevajadzētu strādāt, tomēr atstāj paliekošu iespaidu.Pavedieni un nospiedumi: fokusā filmas “Nospiedumi” un “Modes aizkulises”
Pēc nesen aizvadītās Nacionālās kinobalvas “Lielais Kristaps” ceremonijas aplūkojam godalgoto Alises Zariņas dramēdiju “Nospiedumi” un franču autores Alises Vinokuras drāmu “Modes aizkulises”. Abos darbos …
Notas del episodio
Pēc nesen aizvadītās Nacionālās kinobalvas “Lielais Kristaps” ceremonijas aplūkojam godalgoto Alises Zariņas dramēdiju “Nospiedumi” un franču autores Alises Vinokuras drāmu “Modes aizkulises”. Abos darbos būtisks ir mūsdienu sievietes skatupunkts. Ja Zariņa filmā “Nospiedumi” kartē vecāku atstātās brūces, tad Vinokura “Modes aizkulisēs” piedāvā skatu uz spozmes pilno industriju no neordināriem skatu punktiem. Alise Zariņa ir viena no redzamākajām savas paaudzes režisorēm. Viņas debijas filma “Blakus” (2019) tika nodēvēta par mūsdienām piemērotu alternatīvu “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā” (1981) un faktiski aizsāka to, ko mēs varētu saukt par Latvijas “trīsdesmitgadnieku kino”. Proti, stilistiku, kas kopā vij Rīgas alternatīvo kultūru un stāstus par jauniem pieaugušajiem, kuru dzīves ceļš neseko iepriekš pieņemtajām sabiedrības konvencijām par dzīvokli, mašīnu, bērnu un hipotēku kā brieduma signāliem. Bohēmisks dzīvesveids, jaunas sievietes un mīļākās, lelles “Bārbija” klātbūtne, attiecības ar mammu un vientulība, bet tai līdzās ir tēva mīlestība, kas ir fragmentāra. Līvai (Ieva Segliņa), sasniedzot briedumu un turpinot nodarboties ar fotogrāfiju, tēva atgriešanās akselerē pieredzes nospiedumus. Tas trāpīgi tiek risināts caur viņas attiecībām ar dzīvesbiedru Mārci (Gatis Maliks), pašas ķermeni, seksualitāti un pingpongam līdzīgajām attiecībām ar mammu (Leonarda Ķestere-Kļaviņa). Savukārt Vinokura “Modes aizkulisēs” savij triju sieviešu – kino režisores, grima mākslinieces un jaunas modeles – dzīves. Režisores rokrakstam ir raksturīgs maigums un niansētība, kur uzmanība ir galvenokārt veltīta scenārijam, tamdēļ pārlieku estetizāciju un laikmetīgā kino tropus filmā neieraudzīsiet. Jaunākais darbs latviešu valodā ir nosaukts par “Modes aizkulisēm”, pazaudējot savu vārdspēli ar “izšūšanu” un “ar roku darināts”, ko paredz franču vārds “couture”. Šāda atslēga ļauj saprast to, kā trīs atšķirīgās sievietes – Maksīne (Andželīna Džolija), Ada (Anjēra Anī) un Anžela (Ella Rumfa) – tiek sastiķētas kopā Parīzes modes nedēļā zem kāda modes nama jumta. Jaunākais darbs nav glancēta modes filma vai reklāmdarbs – režisori interesē sieviešu pieredzes un to, ka visas vieno kāds neredzams pavediens. Šoreiz pavediens ir redzams – diedziņi un stāstu vīles ir jūtamas.Stilizāciju un identitāšu miglājs – filmas "Slepenais aģents" un "Kalnu aukas"
Šajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam rotaļas ar pārtapšanu dažādās lomās un sociālajos lokos, kas var glābt vai, tieši pretēji, nodot. Recenzējam britu režisores Emeraldas Fenelas kiča un pastiša …
Notas del episodio
Šajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam rotaļas ar pārtapšanu dažādās lomās un sociālajos lokos, kas var glābt vai, tieši pretēji, nodot. Recenzējam britu režisores Emeraldas Fenelas kiča un pastiša piepildīto Emīlijas Brontē romāna “Kalnu aukas” ekranizāciju ar Margo Robiju un Džeikobu Elordi, kā arī brazīļu autora Klebera Mendosas Filju godalgoto konspirācijas retrotrilleri “Slepenais aģents”. Kam pieder vēsture – tiem, kas pieraksta gadaskaitļus un personālijas, vai tiem, kas atceras sejas un sajūtas? Kinofestovālu apritē mīlētā brazīļu režisora Klebera Mendosas Filju jaunākais darbs "Slepenais aģents" ir gaumīga retrostilizācija, kas zem politiska trillera virskārtas slēpj spēles ar desmitiem žanru, mutvārdu vēsturi un autoritāru varu atstātas sekas. Epizodē aplūkojam pavedienus, no kuriem veidots filigrānais darbs, kā arī piedāvājam Dārtas Ceriņas sarunu ar filmas režisoru. Tikmēr britu režisores Emeraldas Fenelas trešais pilnmetrāžas darbs "Kalnu aukas" ir sašūpojis kino skatītājus visā pasaulē – jaunākā gotiskās literatūras klasikas adaptācija ir spoži vizuāla un neticami atrauta no oriģinālā konteksta. Epizodē aplūkojam režisores ieceri darbu adaptēt 21. gadsimta estētiskajos kodos un spriežam, kā tad īsti ir – vai ir vienkārši slikti, vai ir tik slikti, ka iznākums tomēr ir labs.Pašsaglabāšanās scenāriji: fokusā filmas “Francs” un “Es lamājos”
Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē šķetinām biogrāfijas un tajās ietvertās stīgas par sevis nezaudēšanu. Uzmanības centrā ir poļu klasiķes Agņeškas Holandas sirreālā biogrāfija “Francs” par Franca …
Notas del episodio
Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē šķetinām biogrāfijas un tajās ietvertās stīgas par sevis nezaudēšanu. Uzmanības centrā ir poļu klasiķes Agņeškas Holandas sirreālā biogrāfija “Francs” par Franca Kafkas dzīvi Prāgas un vēstures labirintos un britu režisora Kērka Džounsa jauna vīrieša tuvplāns drāmā “Es lamājos”, kas izgaismo dzīvi ar Tureta sindromu. Poļu režisore Holanda ir dzīvā Eiropas kino klasiķe ar piecās desmitgadēs apkopojamu filmogrāfiju. Viņas filmām, kas galvenokārt kartē Austrumeiropas un Centrāleiropas vēsturi, mākslas personības un politiskus procesus, ir raksturīgs atturīgums, lakonisms un simbolisms. Jaunākais darbs “Francs” ir biogrāfiskā fantāzija par Kafku – šķīst procesi, metamorfozes, pilis un izdoma par tālo zemi, kurai pats Kafka piešķirs vārdu “Amerika”. Holanda, interpretējot Kafku (lomā Idans Veiss) brīvākos vizuālajos pantos, pludina ne tikai Kafkas apdzīvoto 19. un 20. gadsimta miju, bet arī šodienas muzejniecisko un tūristisko realitāti Prāgā. Lai vai filma apliecina Holandas kā vecmeistares apdomu un izlēmību, tomēr filma cieš no daudzajiem konceptuālajiem virzieniem un tā, par ko filma īsti vēlētos būt. Savukārt anglis Džounss dramēdijā “Es lamājos” ieved Tečeres laikā, 80. un 90. gadu mijā, Lielbritānijā. Viņš ir radījis konvencionālu, tomēr ar sirsnību inficējošu režijas darbu, kas izgaismo reālas personības – skota Džona Deividsona (lomā Roberts Aramojo) – dzīvi ar Tureta sindromu. Pamatā ir "BBC" 1989. gada dokumentārais portrets “Džons nav neprātīgs” (John’s Not Mad), kas britu sabiedrībā aktualizēja jautājumus par dzīvi ar sindromu un personības funkcionalitāti. Tomēr Džounss, pirmizrādot filmu Toronto kinofestivālā un kaisot humora vinjetes, mazina problēmjautājumus. Viņš veikli izvēlas tematizēt, nevis risināt vairākus sociālos aspektus – skolu un sociālo sistēmu Lielbritānijā, farmakoloģijas industriju, indivīda psiholoģisko veselību un daudz ko citu.
Aquí están los 40 episodios más recientes de 77. Los anteriores están en el feed del podcast.
Podcasts similares
Más podcasts de Cine y TV
¿Es tu podcast?
Confírmalo con una entrada en tu feed: aquí recibes un código, lo añades como podcast:txt en el canal de tu feed y nosotros lo comprobamos. Después tu podcast aparecerá como «verificado» en SoundNode.