
Vai zini, ka Rīgā vairāk nekā gadsimtu valdīja dzīvokļu krīze?
Notes de l’épisode
Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente Dina Dūdiņa-Kurmiņa Lai gan polemika par tā dēvēto dzīvokļu krīzi starp labējiem un kreisajiem politiskajiem spēkiem Latvijas presē bija sākusies jau 1919. gada vasarā, tās būtību un apmērus bija iespējams aptvert vien piecus gadus vēlāk. Togad Rīgas pilsētas Statistiskā valde pirmo reizi veica visaptverošu pētījumu par rīdzinieku dzīvokļiem. Rezultāti bija šokējoši – 111 471 rīdzinieks jeb 37% pilsētnieku dzīvoja mazos un pārapdzīvotos dzīvokļus. Katrā istabā mitinājās vairāk nekā divi cilvēki. Turklāt lielākajā daļā šo vienu vai divu istabu dzīvokļos bija antisanitāri apstākļi, un tie atradās namos, kuros nebija nedz elektrības, nedz tekoša ūdens. Ekstrēmākajos gadījumos mitros pagrabos, pažobelēs un šķūnīšos varēja saspiesti dzīvot pat vairākas ģimenes. Saprotams, no šīs problēmas cieta trūcīgākie rīdzinieki, kuru vairums mitinājās Grīziņkalnā un Latgales priekšpilsētā. Krīzes apmēri bija šokējoši, un jau nākamajā gadā dome atbalstīja Dzīvokļu krīzes apkarošanas komisijas nodibināšanu. Komisiju veidoja tobrīd ietekmīgi politiķi, prominenti arhitekti un pilsētplānotāji, un tā bija apveltīta ar plašām pilnvarām. Par galvenajiem apkarošanas līdzekļiem kļuva nelielu privātu īres namu kreditēšana un pašvaldības īres namu būvniecība. Patiecoties aizdevumiem tapa liela daļa Teikas apkaimes. Tikmēr pašvaldības īres namus vēl arvien varam redzēt Liepājas, Ropažu, Jāņa Asara, Ausekļa un Valērijas Seiles ielās. Komisijas ambīcijas bija vēl lielākas, tomēr iecerēto neļāva realizēt ekonomiskā krīze trīsdesmito gadu sākumā un politiskās varas maiņa Rīgā pēc 1931. gada vēlēšanām, kad pie varas nāca pašvaldības īres namu būvniecības pretinieki. Vairāk - portālā lsm.lv.