
Rikarda Mesnere: Grāmata "Kur dzīvo vārds" ir par ilgošanos pēc vārda
Shownotes
Rikarda Mesnere piecu gadu garumā rakstīja savas dzimtas stāstu. Tapa 500 lappušu apjomīgs vēstījums, kuru autore spēcīgi noīsināja. 2027. gadā tas tiks izdots arī angliski, bet latviski tas tulkots, jo ģimenes vēsture aizved līdz Rīgai. Grāmatu "Kur dzīvo vārds" no vācu valodas tulkojusi Anita Muitiniece un tā iznākusi izdevniecībā "Aminori". Tas ir Rikardas Mesneres debijas romāns, kas Vācijā ir saņēmis dažādas balvas. Laikraksts "Die Zeit" to iekļāvis gada 100 labāko vācu valodā iznākušo grāmatu izlasē. Kolektīvās atmiņas atspoguļojums detaļās ir ļoti emocionāls un dažāds. Arī muzikāls. Un tieši tāpēc Liegas Piešiņas saruna ar Rikardu Mesneri sākās ar dziedāšanu. Rikardas sacīto tulkojusi Līva Trektere. „Grāmata nav tik daudz par savas identitātes vai izcelsmes noskaidrošanu, bet drīzāk par to, kā dažādas lietas savienojas caur mazām detaļām,” stāsta Rikarda Mesnere. Piemēram, vecvecāku mazais katliņš var aizvest pie cita stāsta, kas lasītāju galu galā ved uz Rīgu un atklāj jaunas ģimenes vēstures šķautnes. Autore atzīst, ka pašai ģimenes pagātne ilgu laiku bijusi miglā tīta, jo valodas, kurās runājušas iepriekšējās paaudzes, līdz viņai nav nonākušas, tāpēc grāmatas tapšanā nozīmīga loma bijusi arī arhīvu materiāliem, liecībām un ģimenes atmiņām. Rakstīšanas procesā autore centusies dot vietu dažādiem vēstures avotiem – gan dokumentiem, gan fotogrāfijām, gan vectēva ierakstītajām dziesmām. Mesnere atklāj, ka viņai bijis grūti distancēties no šī stāsta, jo viņa joprojām dzīvo vecvecāku dzīvoklī, kurā savā ziņā turpina būt klātesoša arī ģimenes pagātne. „Stāsts mani nesa uz priekšu, un es īsti nevarēju no tā atkāpties,” viņa saka. Pētījumi un grāmatas rakstīšana ļāvuši ne tikai apvienot atsevišķas atmiņu un vēstures liecības, bet arī no jauna paraudzīties uz ģimenes stāstu, kura daudzas daļas iepriekš palikušas neizstāstītas.