(ne)Diplomātiskās pusdienas
Neu"Labās gribas koalīcija" - iniciatīvas mērķis ir tuvināt Ukrainas kara beigas
- Folgen
- 76
- Erscheint
- wöchentlich
- Letzte Folge
- 10. Nov. 2026
Über den Podcast
Raidījumā „(ne)Diplomātiskās pusdienas” turpinām stāstīt par ārpolitiku neierastā un interesantā veidā. Raidījuma mērķis ir pievērsties dziļākai analīzei par problēmām un jautājumiem, kuri dažādu iemeslu dēļ tiek uzskatīti par mazāk aktuāliem, kuri tiek pieklusināti vai nepietiekami atspoguļoti, vai arī tādām tēmām, kuras jau ir, vai tūlīt būs aktuālas starptautiskajā politikā. Ja iepriekš mēs apskatījām valstu vēsturi, politisko un ekonomisko situāciju, tagad runāsim arī par neērtām un strīdīgām tēmām. Līdzīgi kā raidījumā „Diplomātiskās pusdienas” bija ieraksts, arī „(ne)Diplomātiskajās pusdienās” ir „starteris”, kurā iepazīstinām ar izvēlēto tēmu, „galvenais ēdiens”, kurā diskutējam un uzklausām ekspertu domas par raidījuma tēmu, un „deserts”, kurā kādi nedaudz vieglāki aspekti un fakti par jau aplūkoto problēmu. Šo raidījumu Latvijas Radio veido kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūtu.
Folgen 76
"Labās gribas koalīcija" - iniciatīvas mērķis ir tuvināt Ukrainas kara beigas
ASV vēlēšanu trakums ir aiz muguras un daudzi jau runā par Donalda Trampa ēras noslēguma tuvošanos. Taču citi prognozē, ka īpaši ārpolitikā varētu būt jārēķinās ar vēl neprognozējamāku Trampu. Un tieši tāpēc …
Shownotes
ASV vēlēšanu trakums ir aiz muguras un daudzi jau runā par Donalda Trampa ēras noslēguma tuvošanos. Taču citi prognozē, ka īpaši ārpolitikā varētu būt jārēķinās ar vēl neprognozējamāku Trampu. Un tieši tāpēc arī ir grūti prognozēt, vai ASV vēlēšanas atstās kādu ietekmi arī uz karu Ukrainā. Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies iniciatīvai, kuras mērķis ir tuvināt Ukrainas kara beigas un palīdzēt Ukrainai arī pēc kara. Tā ir "Labās gribas koalīcija" jeb angliski "Coalition of Willing". Ideja par "Labas gribas koalīciju" parādījās 2025. gada pavasarī un viens no tās galvenajiem iniciatoriem bija britu premjerministrs Kīrs Stārmers, kuram piebiedrojās arī Francijas, Itālijas, Polijas un Vācijas pārstāvji. Pašlaik koalīcijā ir vairāk nekā 30 NATO un Eiropas Savienības valstu, kā arī tādas valstis kā Kanāda, Japāna, Austrālija un Jaunzēlande. Šīs valstis ir apņēmušās palīdzēt Ukrainai dažādos veidos – gan uzturēt Ukrainas militārās spējas, gan atturēt no jaunas agresijas, gan rūpēties par nākotnes pamiera risinājumiem, kā arī organizēt daudznacionālu palīdzību. "Labas gribas koalīcijas" plānos ir paredzēts, ka miera uzturēšanas kontingents Ukrainā varētu tikt izvietots pēc tam, kad Ukrainā tiktu izsludināts ilgstošs un noturīgs pamiers. Tas nozīmētu, ka Rietumu sabiedroto spēki uzreiz neiesaistītos militārās konfrontācijas ar Krieviju, bet gan rūpētos par to, lai neatsākas Krievijas agresija. Ja sākotnēji bija paredzēts, ka šādi starptautiskie spēki varētu būt 50 tūkstošus karavīru lieli, tagad runa ir vairs par 25 tūkstošiem vai par daudz mazākiem gaisa un jūras atturēšanas spēkiem un misijām. Viens no iemesliem, kāpēc Eiropas valstis tik aktīvi uzņēmās iniciatīvu šādas alianses veidošanā, ir tieši ASV prezidents Donalds Tramps un viņa visai neprognozējamā politika pasaulē, tostarp arī attiecību stiprināšana ar Krieviju. Viens no galvenajiem eiropiešu mērķiem bija panākt, lai potenciālajās Krievijas un ASV sarunās par Ukrainas kara izbeigšanu netiktu aizmirsts ne Eiropas valstu viedoklis, ne arī jautājums par Eiropas kopējo drošību.Kā Tramps mainījis partiju un kāpēc daži republikāņi cenšas distancēties no viņa?
Šodien, 3. novembrī, visas pasaules uzmanība ir pievērsta Amerikas Savienotajām Valstīm, kur notiek Kongresa vidustermiņa vēlēšanas. Jaunākās aptaujas liecina, ka Republikāņu partija varētu zaudēt vairākumu …
Shownotes
Šodien, 3. novembrī, visas pasaules uzmanība ir pievērsta Amerikas Savienotajām Valstīm, kur notiek Kongresa vidustermiņa vēlēšanas. Jaunākās aptaujas liecina, ka Republikāņu partija varētu zaudēt vairākumu vienā vai pat abās Kongresa palātās. Par šo tēmu runājam arī raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas. Mēs nerunāsim par reitingiem un neprognozēsim vienas vai otras partijas uzvaru, bet vairāk skatīsimies uz ASV prezidenta Donalda Trampa Republikāņu partiju. Mēģināsim saprast, kā Tramps mainīja partiju, kāpēc daži republikāņi cenšas distancēties no viņa un kas notiek Kongresā ar tā dēvēto republikāņu “grillēšanu”. Līdz šim Tramps varēja diezgan brīvi rīkoties, jo abās Kongresa palātās vairākums bijis republikāņiem. Arī pirmajā Trampa prezidentūrā pirms Kongresa vēlēšanām republikāņiem bija vairākums abās palātās, bet pēc tām kontroli pār Pārstāvju palātu pārņēma demokrāti. Un tas nav pārsteidzoši, jo vidustermiņa vēlēšanās parasti labāk veicas opozīcijai. Tramps ir ieviesis būtiskas izmaiņas Republikāņu partijā. Visvairāk to var redzēt ekonomikā un migrācijas politikā. Pirms Tramps nāca pie varas, republikāņi lielāku uzsvaru lika uz brīvo tirdzniecību un mērenu imigrācijas politiku. Bet Tramps, tā teikt, pagrieza partiju ekonomiskā nacionālisma un stingras migrācijas politikas virzienā. Protams, Tramps nav pirmais un vienīgais republikāņu līderis, kurš mainīja partiju, bet viņa politika savā veidā to sašķēla tradicionālajos republikāņos un tā dēvētajos “Padarīsim Ameriku varenu atkal” jeb MAGA atbalstītājos. Arī sabiedrības viedoklis par Trampu ir mainījies. Šobrīd viņa popularitāte sasniedz zemākos rādītājus abu prezidentūru laikā. Tas laikam ir lielākais trieciens partijai, jo pat republikāņus atbalstošie mediji ir pārstājuši publicēt šos rezultātus pirms Kongresa vēlēšanām. Trampa popularitātes kritums un arī nepiekrišana viņa politikai pamudināja vairākus republikāņu kandidātus distancēties no prezidenta.Vēlēšanas Izraēlā nozīmīgas ne tikai valsts iekšpolitikai, bet arī palestīniešu jautājumā
Raidījums (ne)Diplomātiskās pusdienas skan 27. oktobrī, dienā, kad Izraēlā notiek parlamenta vēlēšanas. Un, runājot par šo politisko notikumu, nav iespējams ignorēt apstākļus, kuros tas norisinās. Pēc trīs …
Shownotes
Raidījums (ne)Diplomātiskās pusdienas skan 27. oktobrī, dienā, kad Izraēlā notiek parlamenta vēlēšanas. Un, runājot par šo politisko notikumu, nav iespējams ignorēt apstākļus, kuros tas norisinās. Pēc trīs gadus ilgas Izraēlas militārās vardarbības Gazas joslā desmitiem tūkstošu palestīniešu ir nogalināti, plašas teritorijas pārvērstas drupās, bet civiliedzīvotāji piedzīvojuši atkārtotu piespiedu pārvietošanu. ANO neatkarīgā izmeklēšanas komisija un cilvēktiesību organizācija "Amnesty International" ir secinājušas, ka Izraēla Gazā ir īstenojusi un īsteno genocīdu. Izraēlas valdība šos secinājumus, protams, noraida, savukārt Starptautiskā Tiesa vēl nav pieņēmusi galīgo spriedumu genocīda lietā. Vienlaikus Starptautiskā Krimināltiesa izdevusi aresta orderus premjerministram Benjaminam Netanjahu un bijušajam aizsardzības ministram Joavam Galantam par iespējamiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Tomēr Netanjahu ne tikai turpina vadīt valdību, bet arī kandidē uz nākamo pilnvaru termiņu. Turklāt viņa galvenie politiskie konkurenti nebūt nepiedāvā kādu vienotu, radikāli atšķirīgu alternatīvu Izraēlas līdzšinējai politikai attiecībā pret palestīniešiem. Tādēļ šīs vēlēšanas ir nozīmīgas ne vien Izraēlas iekšpolitikai, bet arī jautājumam par okupācijas nākotni un palestīniešu tiesībām."Tax the Rich": vai bagātajiem būtu jāmaksā vairāk?
Iedomājieties, ka no rīta pamostaties un atklājat, ka esat kļuvuši par miljardu eiro bagātāki. Jūs neesat nostrādājuši nevienu papildu stundu, neesat saņēmuši algas pielikumu un neesat laimējuši loterijā …
Shownotes
Iedomājieties, ka no rīta pamostaties un atklājat, ka esat kļuvuši par miljardu eiro bagātāki. Jūs neesat nostrādājuši nevienu papildu stundu, neesat saņēmuši algas pielikumu un neesat laimējuši loterijā. Vienkārši jums piederošo uzņēmuma akciju vērtība vienas nakts laikā ir pieaugusi par miljardu eiro. Iedomājieties, ka, neraugoties uz šo milzīgo bagātības pieaugumu, jums, iespējams, uzreiz nav jāmaksā nekāds nodoklis. Lielākajai daļai cilvēku tas izklausās neticami. Taču pasaules bagātākajiem cilvēkiem šāda situācija nav nekas neparasts. Miljoniem eiropiešu katru mēnesi maksā ienākuma nodokli, valdības meklē līdzekļus veselības aprūpei un pensijām, bet ekonomiskā nevienlīdzība joprojām ir viena no nozīmīgākajām sabiedrības problēmām. Tāpēc šoreiz raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas spriežam, vai bagātajiem būtu jāmaksā vairāk? Kurus cilvēkus mēs vispār uzskatām par bagātiem? Un kāpēc ieviest nodokli lielām bagātībām ir tik sarežģīti? Runājam par “Tax the Rich” jeb par ekonomiku, politiku un pasaules miljardieru gandrīz neaptveramajām bagātībām. Raidījumu veido arī Patrīcija Masaļska no Latvijas Ārpolitikas institūta.Prezidenta vēlēšanas Brazīlijā: kāda ir to nozīme starptautiskā mērogā?
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies Brazīlijai, kur prezidenta vēlēšanas kļuvušas par nozīmīgu pārbaudījumu ne tikai valsts politiskajai nākotnei, bet arī tās vietai arvien sašķeltākajā …
Shownotes
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies Brazīlijai, kur prezidenta vēlēšanas kļuvušas par nozīmīgu pārbaudījumu ne tikai valsts politiskajai nākotnei, bet arī tās vietai arvien sašķeltākajā starptautiskajā sistēmā. 4. oktobrī vairāk nekā 125 miljoni jeb gandrīz 79% balsstiesīgo Brazīlijā devās uz vēlēšanu iecirkņiem, lai vēlētu valsts nākamo prezidentu. Notikušajā prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā Flaviu Bolsonaru, bijušā prezidenta Žaira Bolsonaru dēls, ieguva 47,03 procentus balsu, savukārt pašreizējais prezidents Luiss Inasiu Lula da Silva jeb Lula saņēma 45,16 procentus. Tā kā neviens kandidāts neieguva absolūto balsu vairākumu, 25. oktobrī Brazīlijā notiks vēlēšanu otrā kārta. Lai gan nākamais Brazīlijas prezidents vēl nav zināms, ir novērojams, ka Bolsonaru Liberālā partija ievērojami nostiprināja savas pozīcijas Kongresā, tādējādi arī potenciāli apgrūtinot Lulas valdīšanu pat atkārtotas uzvaras gadījumā. Lai gan Rīga no Brazīlijas galvaspilsētas Braziljas atrodas aptuveni 10 000 km attālumā, mums bija interesanti paanalizēt, ko šīs vēlēšanas nozīmē starptautiskā mērogā? Raidījumu veidoja arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.Kur šobrīd atrodas Eiropas gāzes tirgus un kā ir mainījusies Eiropas gāzes karte?
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienās runājam par visnotaļ svarīgu tematu mums un mūsu makiem, cenšoties saprast kas gaidāms ir nākamājā apkures sezonā, apskatot, kā Eiropas gāzes tirgus funkcionē šodien. Pirms …
Shownotes
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienās runājam par visnotaļ svarīgu tematu mums un mūsu makiem, cenšoties saprast kas gaidāms ir nākamājā apkures sezonā, apskatot, kā Eiropas gāzes tirgus funkcionē šodien. Pirms pieciem gadiem, ja vēlējāmies saprast, kā darbojas Eiropas gāzes tirgus, būtībā bija jāskatās vienā virzienā – uz austrumiem. Krievijas gāze pa gadu desmitiem būvētu cauruļvadu tīklu plūda uz rietumiem. Vēl 2021. gadā Krievija Eiropas Savienībai piegādāja vairāk nekā 150 miljardus kubikmetru gāzes, bet tad Krievija iebruka Ukrainā. Sekoja spēcīga enerģētikas krīze. Eiropai ļoti īsā laikā bija jāpārveido sistēma, kas bija veidota gadu desmitiem. Piecus gadus vēlāk Eiropas gāzes karte ir gandrīz apgriezta otrādi un kopš 2021. gada aptuveni 40% Eiropas gāzes starpsavienojumu punktu virziens un plūsma ir mainījusies. Tāpēc, tuvojoties vēl vienai ziemai, ir vērts uzdot konkrētu jautājumu: kur šobrīd atrodas Eiropas gāzes tirgus?Krievijas algotņu grupējums “Wagner”: kur tas palicis un kāda ir tā kapacitāte šodien
Laikā, kad kaimiņos esošajā agresorvalstī gaisā virmo diskusijas par iespējamo mobilizāciju kara turpināšanai ar Ukrainu, vēlamies aprunāties par to, kas noticis ar krievu algotņu grupējumu “Wagner”. Tam bija …
Shownotes
Laikā, kad kaimiņos esošajā agresorvalstī gaisā virmo diskusijas par iespējamo mobilizāciju kara turpināšanai ar Ukrainu, vēlamies aprunāties par to, kas noticis ar krievu algotņu grupējumu “Wagner”. Tam bija nozīmīga loma pirms kāda laika, kara pirmajā daļā, bet tagad šķietami tas ir pazudis no masu medijiem. Kur tas ir palicis un kādā kapacitāte militārais grupējums operē šodien? 2023. gada augustā uz ziemeļiem no Maskavas nogāzās privātā lidmašīna. Tajā atradās Jevgeņijs Prigožins, grupējuma “Wagner” vadītājs, un vairāki citi augsta ranga “Wagner” komandieri. Prigožins gāja bojā divus mēnešus pēc viena no pārsteidzošākajiem notikumiem mūsdienu Krievijas vēsturē. Viņa kaujinieki bija ieņēmuši militāros objektus Rostovā pie Donas un bija sākuši virzīties Maskavas virzienā. Daudzi toreiz teica, ka iznākums ir likumsakarīgs – Kremlis necieš un nepieļauj nekādu apdraudējumu savām pozīcijām. Tāpat pamazām no ziņām pazuda arī “Wagner”. Tāpēc varētu šķist, ka ar to viss beidzās. Taču tā noteikti nav, jo arī trīs gadus vēlāk Krievijas karavīri un bijušie “Wagner” kaujinieki joprojām darbojas Āfrikā. Kur īsti palika “Wagner”? Atbilde ir interesantāka par vienkāršu stāstu par to, ka “Wagner” izdzīvoja. Patiesībā Krievijas valsts lielu daļu šīs sistēmas vienkārši pārņēma savā kontrolē."Prusaku protesti" Indijā kļuva par nozīmīgu izaicinājumu politiskajai elitei
Indijā jau labu laiku ir aizsācies mācību gads un tur vēl joprojām gruzd tā dēvētie “prusaku protesti”. Varētu šķist, ka “prusaku protesti” skan aizvainojoši, tomēr tie kļuva par vienu no mūsdienās lielākajām …
Shownotes
Indijā jau labu laiku ir aizsācies mācību gads un tur vēl joprojām gruzd tā dēvētie “prusaku protesti”. Varētu šķist, ka “prusaku protesti” skan aizvainojoši, tomēr tie kļuva par vienu no mūsdienās lielākajām Indijas jauniešu un studentu kustībām un vienlaikus par nozīmīgāko izaicinājumu politiskajai elitei ar premjeru Narendru Modi priekšgalā. Indijā dzīvo aptuveni 371 miljons jauniešu vecumā no 15 līdz 29 gadiem, kas veido gandrīz 27% no visas sabiedrības. Indija ir valsts, kur ir vislielākais jauniešu skaits pasaulē. Daudzi jaunieši vēlas studēt, bet augstskolu skaits ir ierobežots un līdz ar to visiem vietu nepietiek. Un tas rada ļoti sīvu konkurenci. Raidījumā ieskats Indijas izglītības sistēmā, kā arī par pašu “prusaku kustību”.Valsts domes vēlēšanās Krievijā: visticamāk, valdošā partija saglabās vairākumu
Nedēļas nogalē Krievijā gaidāmas Valsts domes vēlēšanas. Runājot par gaidāmo notikumu, negribas lielu uzmanību pievērst tam, cik kandidātu startē un kurai partijai būs visvairāk balsu, cik procentus saņems …
Shownotes
Nedēļas nogalē Krievijā gaidāmas Valsts domes vēlēšanas. Runājot par gaidāmo notikumu, negribas lielu uzmanību pievērst tam, cik kandidātu startē un kurai partijai būs visvairāk balsu, cik procentus saņems nākamā partija. Iznākums faktiski ir zināms jau tagad – uzvarēs valdošā partija “Vienotā Krievija”. Krievijā ir 450 Valsts domes deputātu vietas, puse tiek ievēlēti no partiju sarakstiem, puse – vienmandāta apgabalos. Visticamāk, “Vienotā Krievija” arī turpmāk saglabās divu trešdaļu konstitucionālo vairākumu, bet pārējās vietas pienāksies tā dēvētajai “sistēmiskajai opozīcijai” – komunistiem, Liberāldemokrātiskajai partijai un dažām citām mazākajām partijām. Lai arī vēlēšanu iznākums ir viegli prognozējams, šoreiz balsošana Krievijā ir interesanta no vairākiem aspektiem. Par vienu no skaļākajiem šīs priekšvēlēšanu kampaņas notikumiem noteikti var saukt partijas „Jabloko” nepielaišanu vēlēšanām. Pareizāk gan būtu teikt, ka partija vēlēšanām tika reģistrēta ar otro numuru, bet vēlāk šī reģistrācija tika atsaukta pēc partijas „Rodina” jeb „Dzimtene” sūdzības par autortiesību pārkāpumu. Turklāt partijas lozungā „Par mieru un brīvību!” tika saskatītas ekstrēmisma pazīmes. Vairums komentētāju gan sliecas piekrist viedoklim, ka „Jabloko” nepielaišana vēlēšanām, visticamāk, saistīta ar spēju uzrunāt un apvienot mēreno opozīciju, kas vēl atrodas Krievijā. Tāpat aicinājums uz mieru varētu uzrunāt arvien lielāku Krievijas sabiedrības daļu, ņemot vērā ieilgušo karu Ukrainā un baumas par gaidāmo mobilizāciju tūlīt pēc vēlēšanām. Raidījumu veidoja arī Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.Vai Eiropas Savienība ir vienota, saskaroties ar mākslīgi radītajām migrācijas krīzēm?
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz par trim jautājumiem – kas ir mākslīgi radītās krīzes un kā mēs tās varam nošķirt no īstajām? Kas tās rada un kādu labumu no tā gūst? Un vai Eiropas Savienība ir …
Shownotes
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz par trim jautājumiem – kas ir mākslīgi radītās krīzes un kā mēs tās varam nošķirt no īstajām? Kas tās rada un kādu labumu no tā gūst? Un vai Eiropas Savienība ir vienota, saskaroties ar mākslīgi radītajām migrācijas krīzēm? Migrācija ir joma, kur tiek radītas mākslīgās krīzes, piemēram, kā Spānijas anklāvā Seutā. Un tieši tā kļuva ne tikai par pamatu šim raidījumam, bet arī par pirmo pārbaudījumu Jaunajam migrācijas paktam, kas Eiropā stājās spēkā jūnija vidu. Arī Latvija izjūt mākslīgi radītās migrācijas krīzes spiedienu – tikai mēs to dēvējam par hibrīdkaru. Tātad mākslīgi radītā migrācijas krīze ir hibrīdkara metode, kad kāda valsts vai nevalstiskais spēlētājs, apzināti veicina, atvieglo un palīdz vai ar varu piespiež cilvēkus doties uz citu valsti. Nesenākais piemērs ir jau pieminētā migrācijas krīze Seutā. Tur jūlija beigās iekļuva aptuveni 72 000 migrantu. Spānijas premjers Pedro Sančess uzskata, ka migrācijas krīzi izraisīja ar Krieviju un Izraēlu saistītie sociālie tīkli, kuri tīši nepareizi interpretēja Spānijas Augstākās tiesas lēmumu. Tas radīja dezinformācijas vilni, uz kuras uzķērās marokāņi. Paši migranti stāstīja, ka centās nokļūt Seutā labākas dzīves meklējumos. Saskaņā ar marokāņu stāstīto, doties uz Seutu viņus pamudinājuši ieraksti sociālajos medijos un citu teiktais par to, ka stingri apsargāto robežu iespējams šķērsot.Mao Dzeduna domas Ķīnā ir svarīgas arī 50 gadus pēc viņa nāves
Aizsākam vēl vienu aizraujošu raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas sezonu. Un sezonas pirmajā raidījumā runājam par Mao Dzedunu, jo 2026. gada 9. septembrī apritēs piecdesmit gadi kopš Mao Dzeduna nāves. 50 …
Shownotes
Aizsākam vēl vienu aizraujošu raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas sezonu. Un sezonas pirmajā raidījumā runājam par Mao Dzedunu, jo 2026. gada 9. septembrī apritēs piecdesmit gadi kopš Mao Dzeduna nāves. 50 gadi ir ilgs laika periods, bet arī pusgadsimtu vēlāk Mao portrets joprojām dominē Tjaņaņmeņas laukumā, viņa attēls joprojām ir redzams uz Ķīnas naudaszīmēm un Mao Dzeduna domas joprojām ir daļa no Ķīnas Komunistiskās partijas oficiālā ideoloģiskā pamata. Tas ir ievērojami, ja ņemam vērā, kas ar Mao Ķīnu notika pēc viņa nāves. Viņa izveidotā ekonomiskā sistēma lielā mērā tika demontēta. Kolektivizētā lauksaimniecība izzuda, atgriezās privātais bizness, Ķīna kļuva atvērta ārvalstu investīcijām un kļuva par vienu no pasaules nozīmīgākajām ekonomikām. Tātad nepieciešams jautāt, kāpēc Mao joprojām ir svarīgs? Svarīgās ir fakts, ka Mao tiek pieminēts ne tikai kā cilvēks, kurš valdīja Ķīnā no 1949. līdz 1976. gadam. Viņš tiek pieminēts kā cilvēks, kurš izveidoja Ķīnas Tautas Republiku un izveidoja politisko sistēmu, kas Ķīnā valda joprojām. Lai saprastu mūsdienu Ķīnu, īpaši tās attiecības ar ārpasauli, ir jāsaprot ne tikai tas, ko Mao darīja, bet arī tas, ko Komunistiskā partija nolēma saglabāt no viņa mantojuma. Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.Drošība, ekonomika, migrācija un vēlēšanas: kas pasauli sagaida nākotnē
Ir pienākusi raidījuma (ne-)Diplomātiskās pusdienas pēdējā sērija, tāpēc vēlamies paskatīties uz to, kas vēl tikai nāks, ne atskatīties uz notikušo. Un nevis runāt par vienu notikumu, bet pievērsties lieliem …
Shownotes
Ir pienākusi raidījuma (ne-)Diplomātiskās pusdienas pēdējā sērija, tāpēc vēlamies paskatīties uz to, kas vēl tikai nāks, ne atskatīties uz notikušo. Un nevis runāt par vienu notikumu, bet pievērsties lieliem blokiem – drošība, ekonomika, migrācija un vēlēšanas. Pasaule mūs nebrīdina par jauniem notikumiem un atgadījumiem, bet patiesībā liela daļa no tiem savā veidā jau kalendārā ir ierakstīti. Mēs zinām datumus, zinām dalībniekus, tikai vēl nezinām iznākumu."Brexit" - viens no nozīmīgākajiem politiskajiem lēmumiem mūsdienu Lielbritānijas vēsturē
Pavisam drīz, 2026. gada 23. jūnijā, Apvienotā Karaliste atzīmēs "Brexit" referenduma desmito gadadienu. Pirms desmit gadiem 51,9% britu vēlētāju nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības, savukārt 48,1% …
Shownotes
Pavisam drīz, 2026. gada 23. jūnijā, Apvienotā Karaliste atzīmēs "Brexit" referenduma desmito gadadienu. Pirms desmit gadiem 51,9% britu vēlētāju nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības, savukārt 48,1% balsoja par palikšanu. Šajā referendumā pirms desmit gadiem, vēlētāju aktivitāte sasniedza 72,2%, un balsojumā piedalījās vairāk nekā 33 miljoni cilvēku. Tas kļuva par vienu no lielākajiem demokrātiskajiem procesiem Lielbritānijas vēsturē un aizsāka procesu, kas galu galā noveda pie Apvienotās Karalistes oficiālās izstāšanās no Eiropas Savienības 2020. gada 31. janvārī. Desmit gadus vēlāk "Brexit" joprojām ir viens no nozīmīgākajiem politiskajiem lēmumiem mūsdienu Lielbritānijas vēsturē. Tiesa, sabiedrības attieksme kopš referenduma ir būtiski mainījusies. 2026. gada aprīlī publicētās aptaujas liecina, ka 53% britu atbalstītu atgriešanos Eiropas Savienībā, kamēr tikai 34% būtu pret. Savukārt atsevišķā "YouGov" aptaujā atbalsts atgriešanās idejai sasniedza 56%. Aptaujas arī norāda, ka aptuveni 63% britu atbalsta ciešākas attiecības ar Eiropas Savienību nekā pašlaik. Neskatoties uz šīm tendencēm, atgriešanās ES šobrīd nav valdības politika. Premjerministrs Kīrs Stārmers ir izslēdzis iespēju pašreizējā parlamenta sasaukuma laikā pievienoties Eiropas Savienībai, Vienotajam tirgum vai Muitas savienībai. Tomēr vairāki ievērojami Leiboristu partijas politiķi, tostarp Endijs Bērnhems un Vess Strītings, ir norādījuši, ka dalība ES ilgtermiņā varētu kļūt par Lielbritānijas mērķi. Tuvojoties nākamajām parlamenta vēlēšanām, "Brexit" joprojām ir nozīmīgs jautājums britu politikā, lai gan tas vairs nedominē politiskajā dienaskārtībā tādā mērā kā laika posmā no 2016. līdz 2020. gadam. Tāpēc desmit gadus pēc referenduma galvenais jautājums nav par to, vai "Brexit" notika, bet gan par to, kādas ir tā sekas?Sudānas pilsoņu karš ir kļuvis par vienu no lielākajām humānajām katastrofām pasaulē
Raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienas pievēršamies vēl vienam konfliktam pasaulē, par ko starptautiskajās attiecībās diemžēl nerunājam pietiekami. Sudānā norit pilsoņu karš, kas liek uzdot neērtu jautājumu: vai …
Shownotes
Raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienas pievēršamies vēl vienam konfliktam pasaulē, par ko starptautiskajās attiecībās diemžēl nerunājam pietiekami. Sudānā norit pilsoņu karš, kas liek uzdot neērtu jautājumu: vai pasaule patiešām nespēj rīkoties, vai arī tā vienkārši nevēlas izjaukt sistēmas, kas padara šo karu ienesīgu? Kopš 2023. gada aprīļa Sudānu plosa pilsoņu karš starp diviem militāriem spēkiem, kuri vēl nesen kopīgi pārvaldīja valsti – Sudānas Bruņotajiem spēkiem, kurus vada ģenerālis Abdels Fatahs al-Burhans, un Ātrās reaģēšanas spēkiem jeb RSF, kurus vada Mohameds Hamdans Dagalo, plašāk pazīstams kā Hemedti. Tas, kas sākās kā cīņa par varu starp divām militārām elitēm, ir pārvērties par vienu no lielākajām humānajām katastrofām pasaulē. Jaunākie ziņojumi un humānās palīdzības organizāciju dati liecina, ka dzīvību zaudējuši aptuveni 59 000 cilvēku. Aptuveni 13 līdz 14 miljoni cilvēku ir bijuši spiesti pamest savas mājas, kļūstot par iekšzemes bēgļiem vai meklējot patvērumu ārvalstīs. Vairāk nekā 30 miljoniem cilvēku ir nepieciešama humānā palīdzība. Aptuveni 19,5 miljoni saskaras ar akūtu badu, kas nozīmē, ka vairāk nekā 40 procentiem Sudānas iedzīvotāju ir grūtības nodrošināt sev pietiekamu pārtiku. Vēl skumjāk, ir tas, ka precīzu skaitu noteikt ir sarežģīti, jo liela daļa valsts joprojām nav pieejama novērotājiem. Smagāk skartajos reģionos cilvēki ne tikai cieš badu – viņi dzīvo katastrofālos apstākļos. Slimnīcas ir sabrukušas, palīdzības konvoji tiek bloķēti vai apšaudīti, un vairākos reģionos bads ir kļuvis ne tikai par kara sekām, bet arī par kara ieroci. Arī vardarbība nav nejauša. Abas karojošās puses ir apsūdzētas kara noziegumos, taču RSF un ar tiem saistītās kaujinieku grupas īpaši bieži tiek saistītas ar zvērībām Dārfūrā. Raidījumu veido arī Sāra Elizabete Vīnberga no Latvijas Ārpolitikas institūta."Jauns migrācijas laikmets" ES: sāks īstenot Jauno migrācijas un patvēruma paktu
Jūnija vidū Eiropas Savienība un tas nozīmē arī mēs ieiesim, ja tā var teikt, jaunā migrācijas laikmetā, jo gandrīz pēc divu gadu gatavošanās visā Eiropas Savienībā sāks piemērot Jauno migrācijas un patvēruma …
Shownotes
Jūnija vidū Eiropas Savienība un tas nozīmē arī mēs ieiesim, ja tā var teikt, jaunā migrācijas laikmetā, jo gandrīz pēc divu gadu gatavošanās visā Eiropas Savienībā sāks piemērot Jauno migrācijas un patvēruma paktu. Brisele to pasniedz kā ilgi gaidītu atbildi uz vienu no Eiropas vispretrunīgākajiem politiskajiem jautājumiem – kā pārvaldīt migrāciju tā, lai tā būtu kontrolēta, kopīgi pārvaldīta un vienlaikus saglabātu uzticību Eiropas vērtībām. Šo paktu Eiropas Komisija raksturo kā jaunu kopēju sistēmu, kas balstīta uz “taisnīgumu un kontroli”, “kopīgu atbildību” un “solidaritāti starp dalībvalstīm”. Taču šie vārdi izskan Eiropā, kur migrācija vairs nav tikai politikas jautājums. Tā ir robežu drošības problēma, identitātes jautājums un arvien vairāk – pārbaudījums tam, vai Eiropas solidaritāte spēj izturēt sabiedrības bažas un populisma pieaugumu. Jāpiebilst, ka pakts nav viens likums, bet gan desmit tiesību aktu kopums. Tā centrālā ideja ir tāda, ka Eiropa vairs nedrīkst risināt patvēruma un neregulārās migrācijas jautājumus kā krīzi, kuru katra valsts improvizē atsevišķi, bet gan kā vienoti pārvaldītu sistēmu. Ikvienam, kurš Eiropas Savienības ārējās robežas šķērsos neregulāri, būs jāiziet pārbaudes: identitātes, drošības, veselības un reģistrācijas kontrole. Daļa patvēruma pieteikumu turpmāk tiks izskatīti paātrinātās robežprocedūrās, īpaši gadījumos, kad cilvēki ierodas no valstīm, kuru pilsoņiem statistiski ir mazākas iespējas saņemt aizsardzību. Savukārt tiem, kuri aizsardzību nesaņems, teorētiski būs jāatgriežas ātrāk. Loģika ir skaidra: ātrāki lēmumi, mazāk uzkrātu lietu, paredzamākas procedūras un stingrākas robežas. Tomēr politiski jutīgākā daļa nav tikai tas, kas notiek uz robežas, tā ir arī dalībvalstu savstarpējā sadarbība. Gadiem ilgi tādas robežvalstis kā Itālija, Grieķija un Spānija ir argumentējušas, ka tās nes nesamērīgu slogu tikai tādēļ, ka ģeogrāfiski atrodas pie Eiropas ārējās robežas. Savukārt valstis ziemeļos un austrumos ir uzsvērušas, ka tām nevajadzētu būt spiestām uzņemt cilvēkus, kuri ieradušies citur. Līdz ar to valstis, kuras piedzīvo migrācijas spiedienu, varēs saņemt palīdzību no citām dalībvalstīm caur mehānismiem kā patvēruma meklētāju pārvietošana, finanšu ieguldījumi, personāla nosūtīšanu vai operatīvais atbalsts. Līdz ar paktu solidaritāte kļūst obligāta, Eiropas Komisijas skaidrojumā nosakot, ka viena nepārvietota persona var tikt “kompensēta” ar 20 000 eiro lielu iemaksu. Šis tiek uzskatīts par politisku kompromisu, jo Eiropa būtībā saka, ka robežvalstis nedrīkst palikt vienas, taču citas valstis ne vienmēr būs spiestas uzņemt migrantus, ja tās sniegs atbalstu citādā veidā. Atbalstītāji to sauc par pragmatismu, kritiķi – par nepilnību sistēmā. Skaitļi palīdz saprast, kādēļ debates ir tik emocionāli piesātinātas, pat ja to mērogs bieži tiek pārprasts. 2025. gadā Eiropas Savienībās dalībvalstīs tika reģistrēti aptuveni 670 000 pirmreizēji patvēruma pieteikumi, kas ir par 26,6% mazāk nekā 2024. gadā. Kopējais patvēruma meklētāju skaits, ieskaitot atkārtotos pieteikumus, sasniedza gandrīz 800 tūkstošus. Visvairāk pieteikumu saņēma Spānija, Itālija, Francija, Vācija un Grieķija. Raidījumu veido arī Dr. Una Aleksandra Bērziņa- Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.Kritiskās infrastruktūras objektu aizsardzība Eiropā kopumā un Latvijā
Pagājusī nedēļa Latvijā aizritēja karstu politisku kaislību gaisotnē. Un, kā bija lasāms kādā internetā atrastā jokā – Latvijā nokrita drons un nogremdēja Latvijas valdību. Kamēr jauna valdība vēl tikai top …
Shownotes
Pagājusī nedēļa Latvijā aizritēja karstu politisku kaislību gaisotnē. Un, kā bija lasāms kādā internetā atrastā jokā – Latvijā nokrita drons un nogremdēja Latvijas valdību. Kamēr jauna valdība vēl tikai top, raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas runājam par citiem iespējamiem mērķiem, proti, par dažādiem kritiskās infrastruktūras objektiem un kā tie tiek aizsargāti ne tikai pie mums, bet arī citur Eiropā. Karš Ukrainā ir skaidri parādījis, cik ļoti lielu ietekmi uz sabiedrību var atstāt triecieni un trāpījumi civilai infrastruktūrai, īpaši ja tās ir elektroapgādes līnijas, enerģijas stacijas, gāzesvadi, hidroelektrostaciju dambji, televīzijas torņi un citi objekti. Trāpījumi šādos objektos ne tikai var palēnināt normālu valsts funkcionēšanu, bet arī nopietni iedragāt iedzīvotāju noskaņojumu, tādējādi radot pamatīgu apdraudējumu nacionālajai drošībai. Tas, ka Eiropas valstis, tostarp Latvija, pēdējo gadu laikā ir ievērojami pastiprinājušas darbu pie savas militārās drošības un noturības stiprināšanas, nevienam vairs nav noslēpums. Taču brīžiem rodas sajūta, ka jautājumā par kritiskās infrastruktūras aizstāvību kaut kas paliek novārtā un viss nemaz tik gludi nerit uz priekšu. Eiropas Savienības līmenī jau 2023. gadā stājās spēkā Eiropas Kritiskās infrastruktūras direktīva. Tās mērķis ir veicināt kritiskās infrastruktūras objektu noturību pret jebkāda veida apdraudējumiem. Kopumā 11 dažādos sektoros – enerģētikā, transportā, banku sistēmā, finanšu tirgu infrastruktūrā, veselības aprūpē, publiskajā pārvaldē, digitālajā infrastruktūrā, kosmosā, kā arī objektos, kas saistīti ar tīru ūdeni, notekūdeņiem vai pārtikas ražošanu. Kritisko objektu pārstāvjiem būs jāveic regulāri risku izvērtējumi, kā arī jāveic dažādi tehniski un organizatoriski uzlabojumi, lai novērstu nepilnības un ievainojamību. Un tas viss faktiski tāpēc, ka šīs sfēras visas ir savstarpēji ļoti saistītas un viena no otras atkarīgas. Latvijai ar šīs direktīvas ieviešanu nemaz tik gludi nav gājis un Eiropas Komisija pat bija ierosinājusi pārkāpumu procedūru lietu pret Latviju par gauso rīcību. Taču galu galā šī gada janvārī tomēr tika apstiprināta Kritiskās infrastruktūras apzināšanas, darbības nepārtrauktības, drošības un noturības pasākumu plānošanas, īstenošanas un incidentu paziņošanas kārtība. Īsāk sakot, ir aprakstīts kurš – gan valsts iestādes gan privātie uzņēmumi – un kā ir par ko atbildīgi un kā rīkosies.Rietumu sankcijas palīdzēja Kremlim mobilizēt oligarhus ap karu
Ir gandrīz maija vidus. Kamēr mēs 9. maijā svinējām Eiropas dienu, austrumu kaimiņš svinēja tā dēvēto Uzvaras dienu – tiesa daudz pieticīgāk nekā parasti. Daudzi eksperti lēš, ka šogad Kremlis nerīkoja tik …
Shownotes
Ir gandrīz maija vidus. Kamēr mēs 9. maijā svinējām Eiropas dienu, austrumu kaimiņš svinēja tā dēvēto Uzvaras dienu – tiesa daudz pieticīgāk nekā parasti. Daudzi eksperti lēš, ka šogad Kremlis nerīkoja tik pompozu parādi galvenokārt trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, jo spēki, tostarp bruņutehnika, ir nepieciešami frontē. Otrkārt, ir jākoncentrē spēki Krievijas iekšienē, lai nosargātu naftas infrastruktūru. Un treškārt – bailes par Kremlī sēdošās elites drošību. Un tā mēs nonākam līdz mūsu šodienas raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas tēmai – Krievijas oligarhiem, naudai un sekām, kuras izriet no nepiekrišanas Kremlim. Marta beigās laikraksts “Financial Times” ziņoja, ka Krievijas diktators Vladimirs Putins aicināja oligarhus ziedot līdzekļus aizsardzības budžetam, lai varētu turpināt karu Ukrainā. Lai gan karš Tuvajos Austrumos nedaudz uzsildīja Krievijas maku, Rietumu sankcijas, neveiksmes frontē un arī starptautiskā izolācija rada arvien lielāku plaisu Krievijas budžetā. Vēlāk gan Kremlis paziņoja, ka neko tādu nav prasījis. Tomēr, ņemot vērā Ukrainas triecienus nu jau dziļi pāri robežai, karam vajag ne tikai karavīrus un tehniku, bet arī finanses. Nevienam nav noslēpums, ka Putins, vairāk nekā 25 gadus sēžot Kremlī, ir koncentrējis sev apkārt lojālus cilvēkus, savā ziņā ļaujot viņiem nodrošināt augstus politiskos un militāros amatus, kā arī oligarha statusu. Lai gan oligarhiem ir ekonomiskā ietekme un sava veida varas sviras, bet militārām amatpersonām un drošībniekiem ir fiziskais spēks, tomēr Kremlis ar politisko varu līdz šim spēja daudzus apklusināt. Jāsaka, ka oligarhi zaudē savu ietekmi Kremlī un jebkādu iespēju virzīt Putina lēmumus, kas nepārprotami sit pa oligarhu kabatām. Šobrīd izskatās, ka oligarhi ieņem līdz šim vājākas pozīcijas. Oligarhi arvien biežāk kļūst par Kremļa mērķi. Rietumu sankcijas vēl vairāk pietuvināja oligarhus Putinam, bet diktatora “burkāna un pātagas” taktika viņus apklusināja. Tiem, kas neatbalsta Kremli ir divas iespējas – zaudēt visu naudu, dzīvot bailēs un bēgt no valsts vai arī veikt, tā teikt, brīvprātīgu vai ne tik brīvprātīgu pašnāvību. Šeit gribētu minēt viena oligarha piemēru, proti, bijušo baņķieri Oļegu Tinkovu, kuram kādreiz piederēja otrā lielākā banka Krievijā “Tinkoff Bank”. Viņa kļūda bija ieraksts “Instagram”, kurā viņš karu pret Ukrainu nodēvēja par traku. Vienu dienu pēc šī ieraksta publicēšanas Kremlis sazinājās ar bankas vadītājiem, paziņojot – vai nu saites ar Tinkovu tiks pārrautas vai arī banka tiks nacionalizēta. Pats Tinkovs vēlāk medijam “New York Times” sacīja, ka viņam nebija pat iespējas apspriest cenu, par kuru banka tika pārdota – viņš nonāca ķīlnieka situācijā. Bijušais oligarhs pastāstīja, ka nedēļas laikā piektais bagātākais uzņēmējs Krievijā – Vladimirs Potaņins, kurš piegādā niķeli iznīcinātāju dzinēju ražošanai, – nopirka banku par 3 % no tās patiesās vērtības. Tādējādi Tinkovs zaudēja gandrīz 9 miljardus ASV dolāru no kādreizējās bagātības, kas viņam piederēja. Beigās viņš, protams, pameta Krieviju, baidoties par savu dzīvību. Kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Putins sapulcēja Krievijas bagātākos cilvēkus Kremlī. Lai gan oligarhi jau tad apzinājās, ko karš nodarīs viņu bagātībai, viņi skaļi neiebilda. Kāpēc? Jo zināja, ka šie iebildumi varētu maksāt vairāk nekā visa nauda, kas viņiem pieder. Tātad, ja Rietumi, nosakot sankcijas, cerēja vērst oligarhus pret Putinu, šis plāns izgāzās. Un tieši otrādi – sankcijas palīdzēja Kremlim mobilizēt oligarhus ap karu. Piemēram, daudzu Rietumu uzņēmumu aiziešana no Krievijas, radīja sava veida vakuumu, kuru aizpildīt steidzās Kremļa lojālisti.Digitālās sistēmas ne tikai ietekmē, bet arī iesaistās mūsu bērnu bērnībā
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies vecākiem ļoti aktuālai tēmai. Lielākā daļa bērnu, kā arī mēs pieaugušie no rīta pieceļamies un uzreiz sniedzamies pēc sava telefona. Pirms skolas, darba vai …
Shownotes
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies vecākiem ļoti aktuālai tēmai. Lielākā daļa bērnu, kā arī mēs pieaugušie no rīta pieceļamies un uzreiz sniedzamies pēc sava telefona. Pirms skolas, darba vai jebkādas citas aktivitātes mūs gaida ziņas, īsi video, ko skatīties, varbūt spēle, kas palikusi nepabeigta no iepriekšējā vakara. Ceļā ausīs tiek ieliktas austiņas. Pusdienlaikā – ātra ieskatīšanās tiešsaistē. Pēc skolas vai darba ierīce atkal pilnībā “atdzīvojas” un sociālie tīkli, grupu čati, straumēšana, spēles, mājasdarbi saplūst vienā nepārtrauktā digitālajā plūsmā. Dienas beigās ir pagājušas vairākas stundas tiešsaistē, un klusām, gandrīz nemanāmi katrā solī ir savākti mūsu un mūsu bērnu dati. Mūsdienu bērnu bērnība ir daudz citādāka nekā mūsu un tā atrodas tiešsaistē, nevis ārā pagalmā. Jāpiebilst gan, ka tehnoloģiju lietošanas noteikumus ilgu laiku lielākoties ir noteikuši vecāki un pašas platformas, taču šobrīd novērojam, ka līdzsvars mainās, pieaugot valstu kontroles mehānismiem un spiedienam uz sociālo mediju platformām. Ja paskatāmies uz datiem, tad Eiropas Savienībā digitālā vide jauniešiem ir gandrīz universāla. 2025. gadā 89,3% jauniešu vecumā no 16 līdz 29 gadiem aktīvi izmantoja sociālos tīklus, salīdzinot ar nedaudz vairāk nekā divām trešdaļām no kopējā iedzīvotāju skaita. Vēl būtiskāk ir tas, cik agrīni šī iesaiste ir sākusies. Pētījumi Apvienotajā Karalistē rāda, ka lielākā daļa bērnu līdz 13 gadu vecumam, neskatoties uz platformu noteiktajiem ierobežojumiem, jau šobrīd izmanto sociālos tīklus. Līdz pusaudžu vecumam dalība tajos kļūst gandrīz pilnīga. Vienlaikus ir pieaugusi arī lietošanas intensitāte. Daudzās OECD valstīs vismaz puse 15 gadus vecu jauniešu pavada 30 vai vairāk stundas nedēļā, izmantojot digitālās ierīces. Tas ir gandrīz pilnas slodzes darbs. Bērnību vairs ne tikai ietekmē digitālās sistēmas, bet tā tajās ir pilnībā iesaistīta. Līdz ar to šodien vēlamies runāt par to, kā valstis iesaistās, lai mazinātu bērnu un jauniešu tendenci arvien pastiprinātāk pavadīt laiku tehnoloģijās, kā arī ierobežo sociālo mediju platformu mehānismu, kas pastiprina šo tendenci. Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.Vienkāršošana un deregulācija: kā šo divu teminu īstenošana atšķiras dzīvē
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz nerunāsim ne par karu, ne par vēlēšanām, ne par sankcijām. Raidījuma temats veltīts starptautiskās un nacionālās politikas “karstajam kartupelim” – birokrātijai. Jā …
Shownotes
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz nerunāsim ne par karu, ne par vēlēšanām, ne par sankcijām. Raidījuma temats veltīts starptautiskās un nacionālās politikas “karstajam kartupelim” – birokrātijai. Jā, šobrīd visur Eiropā norisinās aktīva diskusija par vienkāršošanu – mazāk papīru, mazāk veidlapu, mazāk birokrātijas un mazāk raižu. Bet vai tā tiešām ir? Un kā šī vienkāršošana atšķiras no cita termina – deregulācijas? Bet vispirms par terminoloģiju. Ir svarīgi saprast, ko saprotam ar vienkāršošanu un ko ar deregulāciju? Skaidrs, ka tie nenozīmē vienu un to pašu, lai arī Eiropas Savienības vārdnīcā tiek izmantots tikai pirmais. Atšķirība starp tiem nav tikai semantiska, bet arī konstitucionāla. Vienkāršošana ir tad, kad tu paņem noteikumu un padari to vieglāk izpildāmu, nemainot pašu būtību. Piemēram, agrāk uzņēmumam atskaite jāiesniedz uz papīra trīs eksemplāros un trim iestādēm. Tagad pietiek ar vienu elektronisku formu, ko visi redz uzreiz. Likums nav mainījies. Pienākums nav mainījies. Tikai veids, kā to izpildīt, ir vieglāks. Tikmēr deregulācija ir tad, kad tu maini pašu likuma būtību. Lietojot iepriekšējo scenāriju, deregulācija būtu tad, ja uzņēmumam atskaite vienkārši vispār nebūtu jāiesniedz. Lai arī tas izklausās vilinoši – mazāk darba, mazāk rūpju un mazāk juristu un grāmatvežu – realitātē tas ir diezgan slidens ceļš, ja netiek veikts uzmanīgi. Tātad deregulācija ir nopietns process, kurā tiek mainīta likuma būtība un tajā ietvertie pienākumi. Tieši tāpēc process, ar ko deregulācija tiek veikta, ir ļoti svarīgs. Iedomājieties, ja Latvijā būtu sistēma, kur likumu pieņemot, jāiesaista visas puses, bet jebkādiem tālākiem grozījumiem nav vajadzības uzklausīt citas iestādes, NVO, plašāku sabiedrību. Tas nav pārāk godīgi. Tomēr, ja deregulāciju varētu iekļaut plašākā diskusijā par vienkāršošanu, tad iespējams panākt vienu, bet runāt tikai par otru. Un tieši šādas raizes ir pārņēmušas vairākus ES dalībvalstu tirdzniecības nozaru pārstāvjus, akadēmiķus un civilās sabiedrības pārstāvjus šī brīža Eiropas Savienības vienkāršošanas un konkurētspējas veicināšanas procesos.Strādājam vairāk, dzīvojam sliktāk? Mūsdienu darba tirgus realitāte
Raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas epizodi uzsākam ar jautājumu, kas pēdējos gados kļūst arvien aktuālāks ne tikai ekonomistiem, bet gandrīz ikvienam no mums. Ja dzīvojam laikā, kad cilvēki ir izglītotāki …
Shownotes
Raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas epizodi uzsākam ar jautājumu, kas pēdējos gados kļūst arvien aktuālāks ne tikai ekonomistiem, bet gandrīz ikvienam no mums. Ja dzīvojam laikā, kad cilvēki ir izglītotāki, produktīvāki un tehnoloģiski attīstītāki nekā jebkad agrāk, kāpēc tik daudziem rodas sajūta, ka stabila dzīve kļūst arvien grūtāk sasniedzama? Atbilde uz jautājumu nav vienkārša, taču, ja paskatāmies datos, parādās ļoti skaidra tendence – darba tirgus nav sabrucis, bet tas ir kļuvis strukturāli citāds. Sāksim ar globālo ainu. Saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas (International Labour Organization) datiem pasaulē šobrīd pastāv tā sauktais “jobs gap” jeb darba vietu deficīts aptuveni 402 miljonu cilvēku apmērā. Šajā skaitlī ietilpst ne tikai bezdarbnieki, bet arī tie, kuri dažādu iemeslu dēļ nav spējīgi piedalīties darba tirgū vai ir pārtraukuši darba meklēšanu. Vienlaikus globālais nodarbinātības pieaugums palēninās – līdz aptuveni 1,5% gadā. Starptautiskās darba organizācijas dati norāda, ka vairāk nekā divi miljardi cilvēku, kas ir aptuveni 58% no pasaules darbaspēka, strādā neformālajā sektorā. Tas nozīmē darbu bez darba līguma, bez sociālajām garantijām un bieži vien bez stabiliem ienākumiem. Citiem vārdiem sakot, darbs kā tāds nav pazudis. Taču darbs arvien retāk nozīmē drošību. Jaunieši šajā struktūrā ir īpaši ievainojami. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju organizācijas 2024. gada datiem 259 miljoni jauniešu pasaulē nebija ne nodarbināti, ne izglītībā, ne apmācībās. Tas ir gandrīz katrs piektais jaunietis. Līdz ar to rodas jautājums, kāpēc ir izveidojusies šāda situācija? Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņu universitātes.Kas īsti ir Pēteris Maģars – Ungārijas parlamenta vēlēšanu uzvarētājs?
Raidījuma veidošanā piedalās Marts Ivaskis no Latvijas Ārpolitikas institūta un Tieslietu ministrijas. Ungārijā svētdien, 12. aprīlī, norisinājās parlamentārās vēlēšanas, kuras jau tiek dēvētas par …
Shownotes
Raidījuma veidošanā piedalās Marts Ivaskis no Latvijas Ārpolitikas institūta un Tieslietu ministrijas. Ungārijā svētdien, 12. aprīlī, norisinājās parlamentārās vēlēšanas, kuras jau tiek dēvētas par vissvarīgākajām vēlēšanām kopš demokrātijas atjaunošanas. Pēc sešpadsmit gadiem pie varas Viktors Orbāns pirmo reizi saskārās ar tādu izaicinājumu, kuru nebija spējīgs pārvarēt pat ar Krievijas un ASV lobiju. No pirmā acu skatiena, šis nav tikai zaudējums, bet iespējams esošās sistēmas sabrukums. Kā jau redzējām arī Orbāns atzina savu sakāvi svētdienas vakarā. Bet kas tad ir Pēteris Maģars, kurš spēja paveikt to, ko neviens pirms viņa nevarēja? Maģars ir interesants personāžs – bijušais „Fidesz” iekšējais cilvēks, kurš pārvērties par partijas galveno ienaidnieku. Viņa ģimene bija cieši saistīta ar Ungārijas kristīgi demokrātisko eliti: māte – augsta ranga Augstākās tiesas amatpersona, vectēvs – populārs televīzijas juridiskais komentētājs, un viens no radiem – bijušais Ungārijas prezidents Ferencs Mādls. Madžars uzauga pie politikas ēdamgalda, iestājās „Fidesz”, veidoja ciešu draudzību ar tagadējo premjerministra biroja vadītāju Gergeli Guljāšu, kā arī apprecēja Juditu Vargu, tobrīd topošo Ungārijas tieslietu ministri. Maģars „Fidesz” sistēmā nespēja virzīties uz priekšu un augšu. Viņu aprakstīja kā pārāk ambiciozu un pārāk neatkarīgu. Tomēr 2024. gada sākumā Ungāriju satricināja skandāls — prezidente Katalina Novāka un tieslietu ministre Judita Varga atkāpās saistībā ar apžēlojuma lietu pedofila līdzdalībniekam. Šī skandāla laikā Maģars saredzēja oportūnu momentu. Viņš publiskoja slepeni ierakstītu sarunu, kurā izskanēja aizdomas par valdības iejaukšanos tiesu procesos. Šis moments kļuva par vajadzīgo rakešdegvielu straujam kāpumam līdz Ungārijas mediju virsrakstiem. Martā Maģars organizēja protesta gājienu, kurā ieradās piecdesmit tūkstoši cilvēku, kamēr maijā jau bija reģistrēta partija "Tisza". Eiropas Parlamenta vēlēšanās "Tisza" ieguva gandrīz trīsdesmit procentus balsu, kamēr "Fidesz" saņēma zemāko rezultātu vēsturē. Un šodien no 0 līdz 137 parlamenta vietām astoņpadsmit mēnešos. Tam ir vārds: politiskais cunami. Maģars ir pretrunīga personība arī savā nometnē. Tie, kas viņu pazīst, runā par pārmērīgu augstprātību, impulsivitāti, un partiju, kas pēc struktūras pat atgādina "Fidesz". Proti, lojalitāte virs kompetences jeb viena cilvēka šovs. Tomēr šīs vēlēšanas ir lielākas par Maģaru. Piemēram, Zaļo partijas deputāte Timea Sabo, kura pati atteicās kandidēt, lai Tiszai atbrīvotu ceļu teica sekojošo: "Mēs nebalsojam par Tiszu. Mēs balsojam pret „Fidesz”. Ungāri šajā brīdī nobalsotu pat par kazu, ja tā kandidētu pret Orbānu." Viņai arī bija taisnība. Vēlēšanu diena arī uz šo norāda. Aptuveni 78 procenti no reģistrētajiem vēlētājiem piedalījās Ungārijas vēlēšanās - tas ir augstākais rādītājs kopš Padomju sistēmas sabrukuma. Lai radītu priekšstatu, 2022. gadā vēlēšanās piedalījās tikai 63 procenti. Un tieši augstā līdzdalība, visticamāk, izšķīra rezultātu, jo sistēma pati par sevi ilgstoši strādāja par labu „Fidesz”. Bet lai par šo vēlēšanu nozīmi uzzinātu vairāk un saprastu, vai aiz Orbāna „Fidesz” iekārtā stāv kāds nākamais personāžs, klausāmies Ištvana Hegedūsa, Ungārijas Eiropas Sabiedrības priekšsēdētāja teikto. „Ja galvenais pretendents Peters Maģārs pirmo reizi kļūs par premjerministru, tad Ungārijā notiks reālas politiskās pārmaiņas. Un tas nozīmē, ka Ungārija un Ungārijas valdība pielāgosies Eiropas vispārējam kursam un, cerams, ka atbalstīs arī Ukrainu. Varbūt ne gluži tā, kā to dara dažas proeiropeiskākās Eiropas valstis, kas atbalsta Ukrainu, bet kopumā tā zaudēs savu prokrievisko nostāju. Noteikti tā to mainīs. Kopumā nebūs nekādas sadarbības starp autoritāriem līderiem Eiropā, galēji labējiem līderiem un galēji labējām partijām. Un, protams, Ungārija nekļūs par sava veida īpašu trampisma bastionu Eiropas Savienībā.” Sagaidāms, ka Orbāns opozīcijā nebūs lēns vai padevīgs. 2006. gadā, pēdējo reizi zaudējot vēlēšanās, viņš sākotnēji atzina sakāvi, tomēr ātri vien arī spēja atgūties. Orbāns politiku iznesa uz ielām, un parlamentā izmantoja katru iespējamo obstrukcijas rīku. No 2006. līdz 2010. gadam Fidesz bloķēja un aizkavēja visu iespējamo, lai diskreditētu tā brīža valdību – proti, ka tā ir vāja un nespējīga. Tagad lai arī Orbānam būs tikai 55 vietas parlamentārā, viņam vēl aizvien būs sešpadsmit gados uzceptās institucionālās saiknes. Un tās tik ātri nepazūd.Medikamenti mūsdienās nav tikai veselības jautājums – tā ir arī vara un kontrole
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies tam, kas mūsu ikdienā šķiet pašsaprotams – medikamentu lietošana. Tomēr 21. gadsimtā medikamenti vairs nav tikai veselības aprūpes instruments. Tie ir kļuvuši …
Shownotes
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies tam, kas mūsu ikdienā šķiet pašsaprotams – medikamentu lietošana. Tomēr 21. gadsimtā medikamenti vairs nav tikai veselības aprūpes instruments. Tie ir kļuvuši par ekonomisku, stratēģisku un ģeopolitiski nozīmīgu elementu. Farmācijas industrija šodien iemieso ne tikai zinātnes progresu un ārstēšanas iespējas, bet arī globālās ražošanas ķēdes, starpvalstu atkarību, tirgus koncentrāciju un politisko ietekmi. Citiem vārdiem sakot, medikamentu lietošana mūsdienās vairs nav tikai veselības jautājums – tā ir arī varas, piekļuves un kontroles jautājums. Farmācijas nozares ietekmi īpaši spilgti atklāj arguments, ka mūsdienu sabiedrība ir kļuvusi strukturāli atkarīga no nepārtrauktas medikamentu pieejamības. ASV 49,95 iedzīvotāju lieto vismaz vienu recepšu medikamentu 30 dienu laikā, un ievērojama daļa vienlaikus lieto vairākus preparātus. Eiropā dažās valstīs recepšu zāles lieto vairāk nekā 55 procenti iedzīvotāju, savukārt vecāka gadagājuma grupās šis īpatsvars pārsniedz 90 procentus. Šie skaitļi parāda, ka medikamenti vairs nav izņēmums vai individuāla izvēle, bet gan viens no pamata mehānismiem, uz kuriem balstās mūsdienu sabiedrības funkcionēšana. Tas savukārt nozīmē, ka jebkuras piegādes ķēdes svārstības, cenu kāpums vai ģeopolitiski satricinājumi automātiski kļūst par politisku problēmu. Papildus tam, zāļu, kuras var iegādāties Eiropas aptiekās, pamatā bieži ir aktīvās farmaceitiskās vielas, kas ražotas Ķīnā vai Indijā, pēc tam apstrādātas citā valstī, iepakotas vēl citur un tikai tad nonākušas galapatēriņa tirgū. Tas attiecas ne tikai uz sarežģītiem biotehnoloģiskiem preparātiem, bet arī uz šķietami vienkāršiem un plaši lietotiem medikamentiem, piemēram, paracetamolu, amoksicilīnu, asinsspiediena zālēm vai noteiktiem insulīna veidiem. Eiropas Savienībā (ES) aptuveni 75 līdz 80 procenti aktīvo farmaceitisko vielu tiek ražotas ārpus ES. ASV aina ir līdzīga – vairāk nekā puse zāļu tiek ražotas ārvalstīs, savukārt pašu valsts aktīvo vielu ražotāju īpatsvars ir samērā neliels, salīdzinot ar Ķīnu un Indiju. Līdz ar to rodas fundamentāla pretruna: veselības aprūpe tiek organizēta nacionālā līmenī, bet medikamenti tiek ražoti globāli. Šī pretruna ir viens no mūsdienu starptautiskās politikas centrālajiem mezgliem. ES šajā sistēmā atrodas īpaši sarežģītā pozīcijā. No vienas puses, tā joprojām ir viens no spēcīgākajiem farmācijas spēlētājiem pasaulē. Eiropa eksportē medikamentus vairāk nekā 100 miljardu eiro vērtībā gadā tikai uz ASV, un tādas valstis kā Beļģija, Īrija, Dānija, Francija un Vācija ir nozīmīgi ražošanas, inovāciju un biomedicīnas centri. No otras puses, šī šķietamā drošība slēpj ievainojamību. Eiropas tirgus ir sadrumstalots, zāļu cenu politika daudzviet ir stingri regulēta, iepirkumu sistēmas bieži ir orientētas galvenokārt uz zemāko cenu, bet stratēģiskā atkarība no ārējiem piegādātājiem arvien pieaug. Tas nozīmē, ka Eiropa vienlaikus ir gan spēcīgs eksportētājs, gan arī ievainojams importatkarīgs tirgus. Tieši tādēļ pēdējos gados arvien biežāk tiek runāts par nepieciešamību stiprināt Eiropas “stratēģisko autonomiju” farmācijas jomā, lai gan praksē šī autonomija ir grūti īstenojama, jo visa sistēma balstās savstarpējā atkarībā. Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.Kā slavenību aktivitātes ietekmē mūsu viedokli un arī pašu politiku?
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz aplūkojam tēmu, par kuru ikdienā nemaz neaizdomājamies, bet kura skar mūs visus, – kā slavenības ietekmē mūsu viedokli par politiku un kā slavenību aktivitātes …
Shownotes
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz aplūkojam tēmu, par kuru ikdienā nemaz neaizdomājamies, bet kura skar mūs visus, – kā slavenības ietekmē mūsu viedokli par politiku un kā slavenību aktivitātes ietekmē arī pašu politiku? Mēs dzīvojam laikmetā, kur daudz laika pavadām, tā teikt, ekrānos. Tur mēs lasām ziņas, skatāmies dažādus video, sarakstāmies un, iespējams, daudzi šo epizodi klausās telefonā vai datorā, nevis radio. Tieši tādēļ ir jārunā par sociālo mediju ietekmi uz to, ko mēs redzam un dzirdam. Šeit ir jāmin psiholoģiskais faktors, proti, jo biežāk mēs kaut ko dzirdam, jo vairāk ticam, ka tā varētu būt patiesība. Ja to atkārto vairāki avoti, tostarp slavenības, tad mūsu vēlme ticēt informācijai palielinās. Sociālie mediji tā arī darbojas – algoritmi uztver, ko mēs skatāmies un “laikojam” un turpmāk uzrāda mums līdzīgu saturu. Diemžēl bieži vien šie algoritmi rāda mums pielāgotu saturu, ignorējot citus viedokļus. Tātad cilvēki nonāk informatīvajos burbuļos. Tā kā saturs katram cilvēkam ir pielāgots, tad rodas noteikta politiskā polarizēšanās, kur cilvēki nostājas tā viedokļa pusē, kuram ir visbiežāk pakļauti. Šobrīd mūsu piekļuve informācijai ir lielāka nekā jebkad agrāk. Un jāsaka, ka brīžiem informācijas ir pat pārāk daudz. Un šajā brīdī nonākam pie izklaides. Izklaides satura veidotājus pat varētu saukt par pelēkajiem kardināliem, jo tieši viņiem ir ietekme pār mūsu viedokli. Izklaidējot tas tiek darīts nepiespiesti, laikā, kad mūsu smadzenes atpūšas un nav tik kritiskas pret informāciju, kuru uztver. Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.Ekonomisti ceļ trauksmi par Ķīnas nopietnajām problēmām saistībā ar deflāciju
Šoreiz raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas maltīte ir īpaši smaga — "ēdienkartē" Ķīnas ekonomika. Valsts, no kuras nāk gandrīz viss, ko nopērkam, un valsts, kuras problēmas agrāk vai vēlāk nonāk arī pie mums …
Shownotes
Šoreiz raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas maltīte ir īpaši smaga — "ēdienkartē" Ķīnas ekonomika. Valsts, no kuras nāk gandrīz viss, ko nopērkam, un valsts, kuras problēmas agrāk vai vēlāk nonāk arī pie mums. Ķīna jau otro gadu pēc kārtas nosvinēja 5% ekonomikas izaugsmi un saka, ka viss iet pēc plāna. Bet ekonomisti, kas skatās aiz šī skaitļa, redz ko pavisam citu. Piemēram, neatkarīgā firma „Rhodium Group” lēš, ka faktiskā izaugsme bijusi tuvāk 2,5–3%, un ceļ trauksmi par Ķīnas nopietnajām problēmām saistībā ar deflāciju. Tieši deflācija ir šī stāsta galvenais vārds. Ja inflācija nozīmē, ka cenas pieaug, tad deflācija – pretējo. Cenas Ķīnā krīt – rūpniecības cenas ir turpinājušas krist jau 41. mēnesi pēc kārtas, kamēr patēriņa cenas 2025. gadā vidēji bija tikai 0,2% augstākas (kas praksē ir nulle). Lai arī tas izklausās labi mums – kurš tad nevēlētos lētākas preces –, bet ilgstoša deflācija ir ļoti bīstama, jo tā kļūst par neizbēgamu ciklu. Ja cenas šodien ir zemākas nekā vakar, bet rīt tās būs vēl zemākas nekā šodien, tu nesāc pirkt vairāk. Tu gaidi, kad cenas paliks mazākas un mazākas. Un šī gaidīšana ir ar nopietnām sekām: uzņēmumi neredz pieprasījumu, tāpēc neinvestē; algas neaug; cilvēki tērē vēl mazāk; cenas krītas vēl zemāk. Īsumā – tas ir bīstami. Ķīnas stāstā šīs spirāles saknes meklējamas nekustamo īpašuma sektorā. Ķīniešu ģimenēm māja nav tikai pajumte, bet galvenais uzkrājumu un ieguldījumu veids. Tādējādi, nekustamo īpašumu tirgus ir cieši saistīts ar vispārējo patērētāju un iedzīvotāju labklājību. Tomēr kopš 2021. gada nekustamā īpašuma cenas kritušās par vairāk nekā 20%, un „Barclays” banka aprēķinājusi, ka zaudētā mājsaimniecību bagātība ir 18 triljoni dolāru – vairāk nekā viss zaudētais 2008. gadā hipotēku krīzē.Valsts nosaukuma maiņa: leģitimizācija jaunai politiskai un sociālai struktūrai
Raidījumā “(ne)Diplomātisko pusdienas” šonedēļ runājam par galveno valstu un vietu atpazīšanas atribūtu, aiz kura slēpjas arī kaut kas vairāk, – par valstu nosaukumiem un to maiņu. Valstu nosaukumiem ir svarīga …
Shownotes
Raidījumā “(ne)Diplomātisko pusdienas” šonedēļ runājam par galveno valstu un vietu atpazīšanas atribūtu, aiz kura slēpjas arī kaut kas vairāk, – par valstu nosaukumiem un to maiņu. Valstu nosaukumiem ir svarīga loma, lai mēs saprastu, par kuru vietu runājam. Tas palīdz noorientēties ģeogrāfiski un saprast, par kuru politisko sistēmu mēs runājam, kāda tauta konkrēto vietu apdzīvo un kādi vēsturiskie notikumi ir ar to saistīti. Piemēram, pasakot “Lielbritānija”, klausītāji uzreiz sapratīs, par ko ir runa. Un, protams, daudziem radīsies arī asociācijas. Runājot par Lielbritāniju, daudzas valstis maina nosaukumus, lai atbrīvotos no koloniālās pagātnes. Piemēram, 2018. gadā Āfrikas valsts Svazilenda mainīja nosaukumu uz Svatini Karalisti. Līdz pat 1968. gadam Svatini bija Lielbritānijas kolonija, tādēļ vecais nosaukums iedzīvotājiem asociējās ar kolonizāciju. Protams, vēlme atbrīvoties no koloniālās pagātnes nebija vienīgais iemesls. Karalis Msvati III nosaukuma maiņu pamatoja ar nepieciešamību izbeigt to, ka Svatini jauc ar Šveici, jo angliski “Swaziland” skanēja līdzīgi “Switzerland”. Mums tuvāks un pazīstamāku piemērs ir Turcija. Pirms dažiem gadiem visai pasaulei bija jāpierod pie Turcijas jaunā nosaukuma angļu valodā. Iepriekš Turcija angļu valodā bija pazīstama kā “Turkey”, bet kopš 2022. gada valsts ir mainījusi nosaukumu uz “Turkiye”. Oficiāli prezidents Redžeps Tajips Erdogans valsts nosaukuma maiņu pamatoja ar to, ka jaunais labāk reprezentēs valsts kultūru, turku civilizāciju un vērtības. Tomēr nav noslēpums, ka Turcijas vēlējās izbeigt asociācijas ar tītaru, jo angliski gan iepriekšējo Turcijas, gan putna nosaukumu rakstījaun izrunāja vienādi. Tā kā valstu nosaukumi atspoguļo to identitātes, tad valstīm ir svarīgi, kā tās tiek dēvētas un kādas asociācijas ar to nosaukumiem rodas. Kopumā valstis maina nosaukumus trīs gadījumos. Pirmkārt, kad valstī notiek kardinālas sociālās, ekonomiskās un politiskās pārmaiņas, kas pilnībā maina valsts struktūru, darbību un būtību. Šajā grupā iederas valstis, kuras mainīja nosaukumu revolūciju vai citu nemieru rezultātā. Piemēram, 1917. gadā Februāra revolūcijā Krievijas impērijā tika gāzta monarhija, un Pagaidu valdība valsti pasludināja par republiku. Otrajā grupā ir valstis, kuras maina nosaukumu, sabrūkot impērijām vai iegūstot neatkarību no koloniālās varas. Svatini gadījums iederas šajā grupā. Bieži vien valstis, īpaši bijušās kolonijas, atgriežas pie vēsturiskā nosaukumā, kas tām bija pirms kolonizācijas vai okupācijas. Piemēram, Indijas premjers Narendra Modi vēlas atjaunot pirmskoloniālo valsts nosaukumu, proti, viņš vēlas, lai Indiju dēvētu par Bhāratu. Tāds bija Indijas nosaukums pirms valsti 1858. gadā pilnībā kolonizēja Lielbritānija. Bet trešajā grupā ir valstis, kur notika izmaiņas politiskajā struktūrā, kas mainīja to iekārtu. Bet šajā gadījumā izmaiņas notika miermīlīgi. Piemēram, valsts no monarhijas kļuva par republiku, kas nozīmē, ka arī valsts nosaukumā ir jāidentificē šīs izmaiņas. 1946. gadā referendumā tika pieņemts, ka Itālijas Karaliste kļūs par Itālijas Republiku. Ir arī gadījumi, kurus nevaram klasificēt šajās trīs grupās. Un piemērs tam ir Maķedonija, kas tagad ir pazīstama kā Ziemeļmaķedonija. Valsts mainīja nosaukumu 2019. gadā, lai atrisinātu strīdu ar Grieķiju, paverot iespēju tai iestāties NATO un Eiropas Savienībā. Valstis maina nosaukumus, lai leģitimizētu jauno politisko, ekonomisko un sociālo struktūru. Tomēr ir viens BET. Ne vienmēr valsts nosaukums rada patiesu priekšstatu par tajā pastāvošo pārvaldes formu. Piemēram, Korejas Tautas Demokrātiskā Republika, ko mēs vairāk pazīstam kā Ziemeļkoreju, nemaz nav demokrātija. Rezumējot – valstu nosaukumi piešķir vietām unikalitāti, veidojot arī nacionālo identitāti un kopības sajūtu. Valstu nosaukumi ir ne tikai simboliski vārdi, bet bieži vien arī noteicošais faktors, kas veido mūsu piederību vietai. Tomēr, kā jau tas ir valstīm, kuras tika okupētas vai kolonizētas – piešķirtie nosaukumi var asociēties arī ar kaut ko negatīvu.Vienkāršās preces lielā vara: kā resursi ietekmē ārpolitiku un starptautiskos konfliktus
Pēdējā laikā šķiet, ka globālā politika arvien vairāk ir saistīta ar konfliktiem un kariem. Dažādos pasaules reģionos notiek militāras sadursmes, starptautiskās attiecības kļūst saspringtākas, un lielvaru …
Shownotes
Pēdējā laikā šķiet, ka globālā politika arvien vairāk ir saistīta ar konfliktiem un kariem. Dažādos pasaules reģionos notiek militāras sadursmes, starptautiskās attiecības kļūst saspringtākas, un lielvaru konkurence tikai pieaug. Kad šādi konflikti sākas, ļoti ātri redzam arī ekonomiskās sekas. Naftas cenas pieaug, pārtika kļūst dārgāka, piegādes ķēdes ir traucētas, un pēkšņi ikdienas preces no maizes līdz degvielai maksā vairāk nekā agrāk. Tā esam pieraduši domāt par to, kā kari un ģeopolitiskā spriedze ietekmē ekonomiku un mūsu pirktspēju. Tomēr šīm attiecībām ir arī otra puse, par kuru runājam daudz retāk. Dažkārt konflikti nevis padara preces dārgākas, bet tieši preces, produkti vai resursi paši izraisa šīs konfliktu situācijas. Vēsture rāda, ka dažādas preces un dabas resursi bieži vien ir spēlējuši pārsteidzoši lielu lomu starptautiskajā politikā. Valstis ir cīnījušās, lai nodrošinātu piekļuvi šiem resursiem, aizsargātu to piegādes vai izmantotu tos kā spiediena instrumentu pret citām valstīm. Dažkārt visietekmīgākie faktori starptautiskajā politikā nav armijas vai ideoloģijas. Tie ir resursi, bez kuriem sabiedrība nevar funkcionēt. Un brīdī, kad kāda prece kļūst pietiekami būtiska, kad ekonomikas un sabiedrības ir no tās atkarīgas, tā var pārvērsties no parastas ikdienas lietas par ģeopolitisku instrumentu. Šodien mēs runājam tieši par šo fenomenu – kā preces un resursi ir ietekmējuši ārpolitiku un starptautiskos konfliktus, dažkārt pat nepamanāmā veidā. Lai saprastu, cik liela vara var būt vienkāršai precei, ir vērts ieskatīties vēsturē.Vēlēšanas Japānā iezīmējušas izšķirošu brīdi valsts attīstībā iekšpolitikā un ārpolitikā
Lai arī šobrīd visas pasaules uzmanība ir pievērsta Tuvajiem Austrumiem un situācijai Irānā, raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas skatāmies nedaudz tālāk uz Austrumiem. Japānā nesen notikušās ārkārtas …
Shownotes
Lai arī šobrīd visas pasaules uzmanība ir pievērsta Tuvajiem Austrumiem un situācijai Irānā, raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas skatāmies nedaudz tālāk uz Austrumiem. Japānā nesen notikušās ārkārtas vēlēšanas potenciāli ir iezīmējušas izšķirošu brīdi valsts turpmākajā attīstībā gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Vēlēšanās pārliecinošu uzvaru ir guvusi Liberāldemokrātiskā partija (LDP), izcīnot 316 no 465 vietām parlamenta apakšpalātā. Šis ir lielākais partijas panākums kopš tās dibināšanas 1955. gadā, kā arī ievērojams kāpums kopš iepriekšējā sasaukuma. Tomēr jāteic, ka šāds vēlēšanu iznākums nav nejaušība. Japānas valdību pašlaik vada LDP pārstāve Sanaje Takaiči, un šīs vēlēšanas ir bijušas tieši viņas stratēģiskais triumfs. Raidījumu veido arī Patrīcija Masaļska no Latvijas Ārpolitikas institūta.Krievijas maigā vara caur kultūras centriem. Vai stāsts tiešām ir tikai par kultūru?
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienās "maltīte" ar spožu fasādi, taču strīdīgu pildījumu: Krievijas maigā vara caur kultūras centriem. Bet vai stāsts tiešām ir tikai par kultūru? Kultūras diplomātija pēc …
Shownotes
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienās "maltīte" ar spožu fasādi, taču strīdīgu pildījumu: Krievijas maigā vara caur kultūras centriem. Bet vai stāsts tiešām ir tikai par kultūru? Kultūras diplomātija pēc būtības ir valsts īstenota stratēģija, kas pielieto valodu, mākslu, izglītību un pašu kultūru kā instrumentu, lai veicinātu savstarpēju sapratni starp valstīm, stiprinātu attiecības un veidotu pozitīvu tēlu pasaulē. Demokrātiskās valstīs šī stratēģija balstās uz līdzvērtību, atklātību un draudzību, taču, acīmredzami, ne visas valstis to izmanto līdzīgiem mērķiem. Krievijas nami un bēdīgi slavenais Maskavas nams Latvijā nav tikai par koncertzālēm un valodas kursiem, bet bieži vien ietekmes mezgliem informācijas, diplomātijas un izlūkdarbības līmenī. Krievijas nami, zināmi arī kā Krievijas Zinātnes un kultūras centri, ir kultūras diplomātijas institūcijas, ko vada Krievijas valdība kā daļu no savas maigās varas instrumentiem. Tās saknes meklējamas Padomju Savienības “draudzības” un kultūras centru tīklā, bet 2008. gadā šī sistēma tika institucionalizēta ar „Rossotrudņičestvo”, Krievijas federālo aģentūru, sadarbībai ar NVS, tautiešiem ārzemēs un starptautiskajai humānajai sadarbībai. Oficiāli „Rossotrudņičestvo” uzdevums ir līdzīgs kā Gētes institūta Vācijā vai Francijas kultūras instutūtam, proti, veicināt valodas apguvi, kultūras izplatīšanu un Krievijas tēla stiprināšanu ārzemēs. Bet ar laiku šī aģentūra ir kļuvusi par būtisku Kremļa stratēģisko ietekmes rīku. Pēc 2014. gada Krimas aneksijas un īpaši pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā, šie centri aizvien biežāk ir kļuvuši par propagandas un dezinformācijas izplatīšanas platformām. 2021. gadā šiem centriem tika piešķirts jauns nosaukums – “Krievijas nami” jeb “Russian Houses”, lai tos padarītu pievilcīgākus un vieglāk saprotamus kā “Rossotrudņičestvo”. Tika uzsākta arī paplašināšanās politika – izveidojot filiāles ārpus galvaspilsētām, stiprinot sadarbību ar vietējām organizācijām un diasporas grupām. Taču atšķirībā no Gētes institūta vai Francijas institūta, Krievijas nami ļoti tieši koncentrējas uz “tautiešu” politiku – uzturēt stipras emocionālās un valodas saites ar Krieviju, neatkarīgi no ģeopolitiskā konteksta. Formāli tie piedāvā valodu kursus, koncertus, izstādes un apmaiņas programmas, bet neoficiāli stiprina prokrieviskus naratīvus un veicina Kremļa ģeopolitisko dienaskārtību. Tieši šo mērķi varēja saskatīt arī bēdīgi slavenajā Maskavas namā Rīgā. To atklāja 2004. gadā kā kultūras un biznesa centru, kā vietu, kur Krievija caur koncertiem, filmu festivāliem un valodu nodarbībām uzturēja saikni ar Latvijas krievvalodīgo kopienu. Bet šī saikne nebija tikai kultūras rakstura. Latvijas drošības iestādes gadiem to uzraudzīja. Tika norādīts, ka pasākumos klātesošas bija arī izteiktas politiskas notis – nereti kritizēta Latvijas valodas politika, izplatīti naratīvi par “Krievijas pasauli” un padomju nostalģiju. Šāda “maigā ietekme” kļuva par vienu no Kremļa instrumentiem Latvijas informatīvajā telpā. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Maskavas nama liktenis kļuva neizbēgams. 2024. gadā Saeima pieņēma īpašu likumu, kas atļāva atsavināt šo ēku par labu valstij. Tās īpašnieki tika iekļauti ES sankciju sarakstā, kamēr Latvija paziņoja, ka ēku pārdos un iegūtos līdzekļus novirzīs palīdzībai Ukrainai.Viens no ietekmīgākajiem dokumentiem Briselē ir ES daudzgadu budžeta finanšu shēma
Kad runājam par varu Eiropas Savienībā, parasti domājam par samitiem, sankcijām, paplašināšanos vai veto tiesībām. Taču patiesībā viens no ietekmīgākajiem dokumentiem Briselē ir Eiropas Savienības daudzgadu …
Shownotes
Kad runājam par varu Eiropas Savienībā, parasti domājam par samitiem, sankcijām, paplašināšanos vai veto tiesībām. Taču patiesībā viens no ietekmīgākajiem dokumentiem Briselē ir Eiropas Savienības daudzgadu budžeta finanšu shēma (Multiannual Financial Framework) jeb MFF. Kad Eiropas Savienība vienojas par savu ilgtermiņa budžetu, tā vienkārši nelemj par to, cik daudz naudas tērēt. Tā nosaka savas prioritātes nākamajiem septiņiem gadiem un principā Eiropas Savienības daudzgadu budžets nosaka gada izdevumu griestus politikas kategorijām. Priekšlikumu sagatavo Eiropas Komisija. Tas jāpieņem vienbalsīgi Eiropadomē un tam nepieciešama Eiropas Parlamenta piekrišana. Tas nozīmē, ka katrai dalībvalstij ir veto tiesības. Jāpiebilst, ka pašreizējais daudzgadu budžets aptver 2021.–2027. gadu periodu. 2018. gada cenās tā apjoms ir 1,074 triljoni eiro. Pašreizējās cenās – aptuveni 1,2 triljoni eiro. Tas ir aptuveni 1–1,1% no ES kopējā nacionālā ienākuma. Papildus šai summai tika izveidots pagaidu atveseļošanas instruments „NextGenerationEU”, reaģējot uz Covid-19 krīzi. Tas ļāva Eiropas Komisijai aizņemties līdz 750 miljardiem eiro 2018. gada cenās, aptuveni 806,9 miljardus eiro pašreizējās cenās laika posmā no 2021. līdz 2026. gadam. Šī kopējā parāda atmaksa sāksies 2028. gadā un turpināsies līdz 2058. gadam. Saskaņā ar Komisijas aizņemšanās plāniem un 2020. gada Pašu resursu lēmumu, ikgadējie atmaksas maksājumi var sasniegt 15 līdz 25 miljardus eiro gadā, atkarībā no refinansēšanas nosacījumiem un jauno ieņēmumu avotu apjoma. Un tieši šīs saistības tiešā veidā ietekmēs 2028.–2034. gada daudzgadu budžetu.Epstīna faili: Cilvēku tirdzniecība – sievietes, vara un Eiropas klusā krīze
Ir brīži, kad atsevišķi skandāli uz īsu laiku izgaismo sistēmas, kas parasti ir klātesošas, bet neredzamas. Arī šajā raidījumā esam izlēmuši pievērsties tā dēvētajai Epstīna lietai. Nevienam nav noslēpums, ka …
Shownotes
Ir brīži, kad atsevišķi skandāli uz īsu laiku izgaismo sistēmas, kas parasti ir klātesošas, bet neredzamas. Arī šajā raidījumā esam izlēmuši pievērsties tā dēvētajai Epstīna lietai. Nevienam nav noslēpums, ka šī gada sākumā ASV Tieslietu departaments publiskoja miljoniem dokumentu, kas saistīti ar Džefriju Epstīnu un viņam izvirzītajām apsūdzībām cilvēku tirdzniecībā un nepilngadīgo seksuālā izmantošanā. Dokumentu publiskošana tika pamatota ar caurskatāmības nepieciešamību, taču drīz vien vairāk nekā 9000 failu tika uz laiku izņemti no publiskās piekļuves, jo radās bažas, ka daļa materiālu nav pietiekami anonimizēti un var atklāt upuru identitāti. Mediji vienlaikus uzsver būtisku juridisku niansi: personu vārdu parādīšanās šajos dokumentos pati par sevi nenozīmē noziedzīgu rīcību. Vārdi var būt minēti dažādu iemeslu dēļ, kā kontaktpersonas, nepārbaudītu liecību ietvaros vai trešo personu piezīmēs. Taču, neskatoties uz šiem precizējumiem, sabiedriskās rezonanse ir nepārprotama un arī pašsaprotama. Šī lieta pievērš uzmanību jautājumam, kas sniedzas daudz tālāk par vienu cilvēku, vienu tīklu vai vienu valsti. Jaunākajos mediju pētījumos, analizējot dokumentu kopumu, arvien skaidrāk iezīmējas Epstīna tīkla starptautiskais raksturs. Atsevišķi Eiropas mediji norāda, ka dokumentos atkārtoti parādās Eiropas pilsētas kā loģistikas un kontaktu punkti, arī Rīga. Šie fakti arī liecina par to, ka Epstīna darbība nebija izolēta vienā valstī, bet balstījās plašākā, transnacionālā infrastruktūrā. Līdz ar to rodas jautājums ne tikai par to, kas pastrādāja noziegumus, bet arī par to, kā ekspluatācija kļūst iespējama un kāpēc tā turpinās?
Hier stehen die neuesten 40 von 76 Folgen. Ältere Folgen findest du im Feed des Podcasts.
Ähnliche Podcasts
Mehr Nachrichten-Podcasts
Ist das dein Podcast?
Bestätige es mit einem Eintrag in deinem Feed: Du bekommst hier einen Code, trägst ihn als podcast:txt in den Kanal deines Feeds ein, und wir prüfen ihn. Danach steht dein Podcast als „verifiziert“ bei SoundNode.