
Latvijas Radio žurnālists Aidis Tomsons: Grāmata "Ārpus ētera" ir arī par mani
Notas do episódio
Žurnālists un Latvijas Radio ētera personība Aidis Tomsons Latvijas medijos strādā kopš 1991. gada. Pavisam nesen iznākusi viņa grāmata "Ārpus ētera. Žurnālista piezīmes", kurā žurnālists atskatās gan pats uz sevi, gan atver salīdzinoši nesenas vēstures lappuses. "Es domāju, ka grāmata ir ne tikai par tā laika notikumiem – tā ir arī par mani," Aidis uzsver intervijā Liegai Piešiņai. Atskats uz kopējo ainu caur subjektīvu prizmu Aidis ar smaidu izsaka cerību, ka šo grāmatu lasīs ne tikai viņa bērni, bet arī mazbērni, un atklāj, ka to rakstījis ar divām domām. Viena no tām – izveidot hronoloģisku notikumu atskatu un vēstījumu nākamās paaudzes cilvēkiem, kurā rast priekšstatu par grāmatā aprakstīta laika posma noskaņu, ikdienu, kā arī nozīmīgiem procesiem politikā. "Paralēli tas skats, protams, ir caur manu subjektīvo prizmu. Mana – tobrīd žurnālista – pieredze bija darbs ziņās, un ziņās jau tas darbs notiek ārpus studijas. Nevar teikt, ka tās ir aizkulises... Bet tas, ko atceros, ir nevis to, kas skanēja interviju vai sarunu laikā, bet tas, kas skanēja aiz tām sarunām," teic žurnālists. Viņš norāda, ka grāmata sniedz iespēju iepazīt Latvijas jaunāko laiku politikas kopējo skatu un atsevišķas vēstures detaļas: "Tur ir detaļas, kuras redzēju no sava skatupunkta. Katrs varētu tādā veidā rakstīt savu stāstu. (..) Domāju, ka grāmata ir ne tikai par tā laika notikumiem – tā ir arī par mani." Tā kā grāmata veidota, balstoties atmiņās, varētu spriest, ka atmiņa žurnālistam ir teicama. Aidis gan pats smejoties saka, ka viņam esot selektīvā atmiņa. Daudzas personiskās dzīves detaļas tiekot piemirstas, un žurnālista dzīvesbiedre to dēvējot par atmiņas profesionālo deformāciju. Tā brīža notikumi, vērtējot arī no šodienas skatupunkta Pats sevi šajā atmiņu stāstā Aidis attēlojis ne tikai no pozitīvās puses. Viņš norāda, ka sociālo mediju laikmetā, kurā esam pieraduši rādīt tikai labāko par sevi vai nerādīt neko, viņam šķitis būtiski saglabāt cilvēciskumu un paskatīties pašam uz sevi tik objektīvi, cik tas vien iespējams. "Es jau saprotu, ka tas jebkurā gadījumā ir subjektīvs skats. (..) Tomēr gribēju [uz sevi] paskatīties tādā izaugsmes procesā, jo mēs jau visu laiku augam. Laika gaitā saprotam lietas citādi, mācāmies, un tas ir tāds mūžīgais process. Gribu cerēt, ka pēc gadiem desmit es [daudz ko] sapratīšu vēl citādāk, nekā saprotu tagad. [Grāmatā uz notikumiem] mēģinu palūkoties ar tā brīža acīm, mazliet vērtējot arī no šī brīža skatupunkta," stāsta Aidis Tomsons, uzsverot savu jaunības naivumu arī žurnālista profesijas pieredzē. Lasīšana – labākais laika patēriņš ar vislielāko pienesumu Grāmata uzrakstīta un izdota šī gada laikā. "Tā ir šīs ziemas grāmata," uzsver Aidis, smejoties komentējot zibens ātrumu, kādā tā tapusi. Viņš atzīst, ka žurnālista profesija šajā gadījumā noteikti ir priekšrocība, jo ar tekstu viņš strādā katru dienu, un, veidojot grāmatu, viņš vienkārši turpinājis rakstīt savā stilā – tā, kā vienmēr to darījis. Žurnālists atklāj, ka viņš pats informāciju vislabāk uztver lasot. Ja avots pieejams video, audio un teksta formātā, žurnālists priekšroku vienmēr dod pēdējam variantam. "Lasot jebkuru grāmatu vai tekstu, es varu apstāties tajā brīdī, kurā es gribu, varu padomāt un tad iet uz priekšu. Skatoties vai klausoties, tas tik vienkārši nesanāk. (..) Ja [tekstā] ir kas tāds, kas mani interesē mazāk, tam ātri, pa diagonāli, izskrienu cauri un meklēju saturisko. Es domāju, ka lasīšanas lielā priekšrocība ir tā, ka tekstā vari atrast visoptimālāko laika patēriņu, iegūstot vislielāko pienesumu," lasīšanas pārākumu pār citiem informācijas ieguves avotiem akcentē Aidis Tomsons.