
Sieviešu stāsti skaudrumā un absurdā. Fokusā "Uļa" un "Praktiskā maģija 2"
Notas do episódio
Raidījums Kur kritiķiem nav vietas šoreiz aplūko divus kardināli atšķirīgus sieviešu stāstus – Viestura Kairiša biogrāfiskā filma “Uļa” ar Kārli Arnoldu Avotu galvenajā lomā piedāvā sevis atrašanas naratīvu, savukārt 90. gadu hita “Praktiskā maģija” otrā daļa pēc teju 30 gadiem liek apdomāt nostaļģijas un absurda attiecības. Melnbaltais basketbolistes Uļjanas Semjonovas (1952–2026) jaunības portretējums 60. gadu padomju Latvijā ir viens no gada spilgtākajiem kino notikumiem, kuru jau kopš pirmizrādes aizvadītajā Kannu kinofestivālā pavada diskusijas gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Idejas autors un titullomas atveidotājs Kārlis Arnolds Avots te sastrādājas ar pieredzējušo kino un teātra režisoru Viesturu Kairišu, kurš ar saviem iepriekšējiem darbiem jau ir uz ekrāna iedzīvinājis dažādus Latvijas vēstures laikposmus. "Uļa" aplūko padomju okupācijas gadu pieredzi, rusifikāciju, nacionālisma idejas un etnisko spriedzi, taču priekšplānā novieto unikālas personības centienus pašnoteikties ar talanta palīdzību. Epizodē aplūkojam filmas vizualitāti, aprunājamies par filmas saistību ar pēdējā laika skaļāko latviešu sporta filmu, proti, Dzintara Dreiberga "TTT. Tīklā", un mēģinām formulēt šīs visnotaļ neparastās filmas uzdevumus. Deviņdesmito gadu beigu romantiskās filmas "Praktiskā maģija" otrā daļa, savukārt, liek uzdot jautājumu – vai bez Sandras Bulokas un Nikolas Kidmenas šanī filmā vēl kas maz ir? Plaši apbalvotās dānietes Suzannas Bīras sīkvels būvē pagājušā gadsimta izskaņas nostaļģiju ar mūsdienu televīzijas filmu valodu, kas raganīgās Ouensu dinastijas vīriešu nedienas paceļ vēl nebijušā saldmes līmenī. Sarunā pieskaramies 20. gs izskaņas raganu tēliem kino un televīzijā, tam, vai filmām par sievietēm automātiski var piedēvēt feministiskas īpašības, kā arī tam, kuri filmveides šabloni spēj noturēt uzmanību arī 2026. gadā.