
Zināšanas, ko nevar izmērīt ar atzīmi. Pedagogu diskusija par kultūras mācīšanu skolās
Notas do episódio
Ieskrienoties jaunajam mācību gadam, raidījumā „Meistars Knehts” Orests Silabriedis un Māra Rozenberga pievēršas jautājumam, kā runāt par kultūru skolās un kāpēc tas vajadzīgs. Šo sarunu rosinājušas gan pārdomas par kultūras klātbūtni dažu tautas priekšstāvju vērtību sistēmā, gan arī divi interesanti gados jaunu pedagogu viedokļraksti par savu kultūras mācīšanas pieredzi un brīžam atšķirīgajām metodēm. Abi šie pedagogi – angļu valodas skolotājs Dominiks Zeps un latviešu valodas un literatūras skolotājs Daniels Kevins Berkans – ir „Meistara Knehta” šīs reizes sarunbiedri kopā ar diviem vecāku paaudžu pedagoģijas ekspertiem: pedagoģijas doktori un grāmatas „Literatūra vidusskolai” autori Anitu Skalbergu, kā arī vēsturnieku un vēstures grāmatu autoru Valdi Klišānu, kurš šogad aizgājis no ilggadējā vēstures skolotāja darba un, starp citu, raidījumā arī pirmoreiz publiski komentē šī lēmuma iemeslus. Raidījumā pārrunājam gan to, ko saprotam ar kultūras jēdzienu vispārējās izglītības kontekstā, gan to, kāpēc humanitāro priekšmetu attīstītās spējas un zināšanas nereti tiek uzskatītas par mazāk vērtīgām un kā to mainīt. Par sarunas centrālo mezgla punktu kļūst jautājums, vai un kā novērtēt skolēnu zināšanas kultūrā un kā mūsu izglītības sistēmas lielā centrēšanās uz izmērāmu rezultātu aizved pie tā, ka uz domāšanas vingrinājumiem bez atzīmes skolēni bieži vien „neiespringst”. „Nav jau tā, ka es nemācu angļu valodu tajā brīdī tikai tāpēc, ka mēs runājam par mākslu. Bet mani „nopietnie” mērķi tajā brīdī mazliet sabrūk, jo ir cilvēki, kas nolems palaist to garām. Tāpēc ir jautājums: kāpēc mēs uztveram kultūru tik nenopietni?” vaicā Dominiks Zeps. „Varbūt tā nav nenopietnība pret kultūru, bet drīzāk – šis satraucošais jautājums, ka mēs visu laiku vērtējam?” ar retorisku pretjautājumu atbild Anita Skalberga. „Ar kādu vērtēšanas kultūru šodien skolotājam jāiet klasē, par kādu kreativitāti mēs varam runāt? Par mākslas mācīšanu, par spēju izteikt savas domas? Bet kā es zinu, cik tu man par to ieliksi?” „Nekur publiski neesmu to teicis, bet man liekas, ka tas, ko Anita saka, ir viens no cēloņiem, kāpēc šogad nolēmu beigt strādāt skolā,” atklāj Valdis Klišāns. Viņš uzsver – atgriezeniskā saite ir būtiska, taču ir aplami piemērot vienādus vērtēšanas principus eksaktajos un humanitārajos priekšmetos. „Ja man nemitīgi katrā stundā tiek prasīts formatīvais vērtējums… No kurienes lai man un skolēnam rodas aizrautība, ja mēs nemitīgi esam spiesti mērīties un mērīties…? (..) Ja mēs varētu novērtēt aizrautību vai interesi – vai skolēnam par kultūru, vēsturi, literatūru ir radusies interese –, tad viss būtu ok, bet mēs jau bieži vien mērām formālas lietas, kas nepasaka neko.” Latviešu valodas un literatūras skolotājs Daniels Kevins Berkans piebilst: „Vienreiz tā arī pateicu: ja jūs interesē cipariņi, es varu salikt jums visiem skaistas, apaļas atzīmes un doties mājās. Jo tas nav iemesls, kāpēc mēs šeit darbojamies. Mēs darbojamies procesa dēļ. Ar e-klasi es tikšu galā.”