Signes Viškas priecīgās nejaušības

Šajā pārraidē Elīna Vendija Rībena un Māra Ulme sarunājas ar rakstnieci un tulkotāju Signi Višku – daļa klausītāju viņu atpazīs kā autori bērnu grāmatai “Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu” ("Liels un mazs", 2021), kas lasāma (pagaidām) deviņās pasaules valodās. Sarunas tēma: bērnu un jauniešu literatūra. “Satori” aptaujā “Gada prieks un gada vilšanās” rakstnieks un tulkotājs Vilis Kasims kā vilšanos atzīmēja pusaudžiem rakstīto darbu žanra nabadzību. Šī cauruma esamību latviešu modernās literatūras deķī pamanījusi arī Signe, tomēr viņa uz to lūkojas optimistiskāk: to cītīgi ciet lāpa dažādi bērnu un jauniešu literatūras tulkojumi. (Tomēr skaidrs, ka trūkst grāmatu, kurās jaunietis cīnītos ar problēmām, kas raksturīgas tieši mūsu valstij šajā laikā) Parunājāmies par to, kas ir vieglāk – rakstīt bērniem vai pieaugušajiem? Un par kādām tēmām bērniem vajadzētu – vai nevajadzētu lasīt? Signe, kura no vācu valodas iztulkojusi jau deviņas grāmatas, norādīja, ka “vācu bērnu un jauniešu literatūrā ir diezgan plašs tēmu klāsts, ņemot vērā, ka arī tirgus ir krietni, krietni lielāks. Tur topā bieži vien ir tādas tēmas kā nāve, slimības, traģēdijas. Andreasa Šteinhēfela grāmata “Ja mans mēness būtu tava saule” (Jānis Roze, 2024) vēsta par demenci, to ilustrējusi Nele Palmtāga. Signe nolasīja fragmentus arī no Elizabetes Šteinkellneres grāmatas “Papīra klavieres” (Liels un mazs), kas ir lasāma gluži kā skiču burtnīca, to ilustrējusi Anna Guzella. Nosplēgumā aplūkojām Signes nesenāko tulkojumu – “Kā ārprāts man izskaidroja pasauli” (Liels un mazs, 2024), ilustrējusi Rauna Fligenringa. Raidījuma veidošanu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. Mūzika: Aleponijas enģeļi - Mīlestības metastāzes Goča - Man nepatīk sejas