
Sandijs Semjonovs: Ziņu sižetu vienmēr uztveru kā mazu dokumentālu stāstiņu
Show notes
Bīstamākais pieredzējušam kara žurnālistam ir pazaudēt bailes, daudziem tas maksājis dzīvību – saka žurnālists Sandijs Semjonovs. Par pieredzēto karstajās zonās Irākā un Kosovā, par Televīzijas "Panorāmas" ietekmi deviņdesmitajos, par ko ciena Rubiku un kāpēc tagad veido filmas – saruna ar Sandiju Semjonovu Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesi Sandiju Semjonovu pirmo reizi kā kolēģi satiku Latvijas Televīzijas ziņu raidījuma "Panorāma" redakcijā Zaķusalas garās mājas devītajā stāvā. Tas ir 90. gadu vidus. Mēs abi bijām jauni žurnālisti, tikko sākuši savu ceļu profesijā, kurā toreiz gribējās gan uzzināt visu par pasauli, gan pašiem paspēt būt klāt lielajos notikumos. Bijām gari, tievi un ar dīvainu matu bizīti pakausī. Mums blakus bija pieredzējušie panorāmieši Jānis Dimants, Maija Migla, Mirdza Tupiņa, Arta Andersone, Ināra Makarova un daudzi citi mīļi kolēģi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 30 gadi. Abi esam kā ziņu reportieri dokumentējuši atjaunotās Latvijas dzīvi, tās cerības, vilšanās un pārmaiņas. Un arī skatījušies, kā mainās pasaule - dažkārt tik strauji un absurdi. Sandiju var droši saukt par vienu no pirmajiem Latvijas žurnālistikas kara reportieriem. Viņš ir devies turp, kur lielākā daļa no mums negribētu nonākt - kara zonās pasaules karstajos punktos pie cilvēkiem, kur dzīves vienā mirklī apgriež vēsture. Par žurnālistiku pirms 30 gadiem un šodien, par cilvēkiem, kurus šajās desmitgadēs esam satikuši. Par to, vai mūsos joprojām ir tā jaunā žurnālista ziņkāre un kur palika mūsu abu matu dīvainās bizītes? Saruna ar Sandiju Semjonovu. Arnis Krauze: Tev pa šiem gadiem ir bijušas situācijas, kuras tu līdz šai dienai neesi savai dzīvesbiedrei Janai izstāstījis? Uz kādas robežas malas tu filmējot esi nonācis? Sandijs Semjonovs: Tā, ka mana dzīvība karātos mata galā, tā laikam nekad nav bijis. Ir bijis Irākā, ka nonāc kaut kur uz ielas, tur notiek apšaude: tur amerikāņi kaut ko bļauj, un vietējie kaut kur slēpjas, un tiek šauts no vienas puses, un tu mēģini kaut kur noslēpties aiz kaut kā. Ir bijušas daudz bīstamas situācijas. Tā tikai filmās laikam rāda, ka šauj un nāk Van Damme vai Švarcenegers, un visus apšauj, un tu izvairies no lodēm. Tā dzīvē nenotiek. Protams, ir instinktīvas bailes. Tu esi piesardzīgāks krietni. Un tas nav tā, ka tu esi baigais varonis un tagad tur dosies sevi pierādīt, un iesi pret lodēm, lai kaut ko nofilmētu. Bieži vien arī pieredze rāda, ka bojā iet tie kara žurnālisti, kas brauc jau vairākas reizes, ceturto, piekto, desmito. Arnis Krauze: Pazūd piesardzība? Sandijs Semjonovs: Pazūd piesardzība. Viņš vienkārši pazaudē bailes. Tu gribi vēl labāku kadru, pietuvojies tuvāk kaut kur un tad nereti... Dzīvība mums visiem ir tikai viena, un tas varbūt pats vērtīgākais, kas mums arī ir.