Saruna par Kanta ētiku
Show notes
Atzīmējot vācu filozofa Imanuela Kanta 300. jubilejas gadu, Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Kanta ētiku, lasot 1785. gadā izdoto “Tikumu metafizikas pamatojumu.” Sarunas iesākumā Irbe izceļ Kanta vēsturisko nozīmi un abi norāda, ka daudzi tradicionālistu un konservatīvo iebildumi Kanta ētikai “aizšauj garām”, jo nepietiekami pievērš uzmanību tam, ko Kants pats mēģina aizstāvēt savā tekstā. Turpinot aizstāvēt Kantu pret mūsdienu kristiešu kritiku, Irbe uzsver Kanta sirdsapziņu kā prāta, nevis jūtu daļu, savukārt Lācis pielīdzina Kanta radikāli iekšējo labās gribas noteiksmi viduslaiku ētikas teorijām. Abi apspriež Kanta izcelšanos no piētistu vides, viņa izglītību un iespējamos iemeslus, kāpēc Kants nepārzināja klasiskās grieķu filozofijas avotus un argumentus. Tālāk Irbe izklāsta “Tikumu metafizikas pamatojuma” galvenās domas, pievēršoties Kanta uzskatiem par pašvērtīgi labo, gribas brīvību, prāta valdīšanu pār jūtām un kaislībām, kā arī rīcības maksimām un morālo pienākumu universālumu. Irbe kritizē Kanta pārspīlēto duālismu, un Lācis kritizē Kanta pretestību cilvēka dabas nojēgumam, kas paredz no iemiesotības izrietošo bioloģisko vajadzību labumu. Turpmākajā sarunā Irbe skaidro kategorisko imperatīvu, bet Lācis vairākkārt jautā, kas tieši cilvēkam liek paklausīt šim imperatīvam. Aizstāvot Kantu pret tomistiem tradicionālistiem, Irbe uzsver, ka prāts kā likumdevējs Kanta sistēmā neparedz indivīda “personīgās morāles” uzburšanu no zila gaisa, jo cilvēks nerada racionalitāti un tās formu. Tā kā amorāla rīcība Kanta izpratnē ir nesaprātīga un loģiski pretrunīga, Lācis mēģina iebilst, ka cilvēka ētisko rīcību diez vai var motivēt loģikas likumi. Tāpat Lācis piespēlē Alisdēra Makintaira novērojumu, ka Kanta ētika parazitē uz jau dotas sociālo un morālo pienākumu sistēmas, savukārt Irbe izceļ Kanta vēlmi pārformulēt un piedāvāt racionālu, “uzlabotu” morāles zelta likuma formulu. Tuvojoties sarunas noslēgumam, Lācis bažījas, vai Kanta priekšrakstītā saprāta autoritāte gadījumā nerelativizē Jēzus Kristus dievišķo morālo imperatīvu autoritāti. Irbe mierina Lāci, ka morālais likums mūsos jau ir, cilvēki to jau zina, ļaundara sirdsapziņa jau liecina pret viņu, un Kristus šo aprioro morāles balsi tikai izvērš uz āru. Noslēgumā Irbe kritizē modernos 21. gadsimta kantiešus, kuri bez tradicionālās metafizikas un sociālo pienākumu seguma nonāk pie diametrāli pretējām rīcības maksimām nekā pats Kants, savukārt Lācis slavē Kanta lielāko sasniegumu: apgaismības absolūtā skepticisma un visa apšaubīšanas apstākļos nonākt līdz absolūti validajam, nepieciešamajam un neapšaubāmajam. Saruna noslēdzas uz Kanta pazemības, misticisma un robežu ierādīšanas nots, kopā ar Kantu brīnoties, kā vispār iespējama brīvība.
Literatūra:
Imanuels Kants, Tikumu metafizikas pamatojums. No vācu val. tulkojis R. Kūlis. Rīga: Zinātne, 2020.
Agnese Irbe, Pavadonis Kanta ētikā, Telos: https://telos.lv/pavadonis-kanta-etika/
Edward Feser, "The Catastrophic Spider", https://edwardfeser.blogspot.com/2010/10/catastrophic-spider.html
MacIntyre, Alasdair. A short history of ethics: a history of moral philosophy from the Homeric age to the 20th century. Routledge, 2003.
Gilson, Etienne, The Spirit of Medieval Philosophy, University of Notre Dame Press, 1991.
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.