
Vai zini, kā padomju okupācijas laikā tika slēpti sarkanbaltsarkanie Latvijas karogi?
Shownotes
Stāsta Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība. Producente: Inta Zēgnere. Kur okupācijas laikā slēpa Latvijas karogus, kad par to glabāšanu varēja draudēt represijas? Māju bēniņos, slepenās nišās aiz ķieģeļiem, zemē dārzos, skapju dziļākajos stūros un pat atvilktnēs. Katram Latvijas karogam, kas šodien glabājas muzejā, ir savs stāsts – par drosmi, uzticību dzimtenei un cilvēkiem, kuri, riskējot ar brīvību, saglabāja neatkarīgās Latvijas simbolu. Viena no šādām liecībām ir Lidijas Alīdas Jakovičas mazais karodziņš, ko viņa paņēma līdzi 1941. gada 14. jūnijā, kad kopā ar vīru un trim meitām tika izsūtīta uz Sibīriju. Ceļā nomira jaunākā meitiņa Astra, bet vīrs Jānis gāja bojā lēģerī. Lidija un abas meitas atgriezās Latvijā, līdzi pārvedot arī mazo karodziņu, kas ģimenē tika glabāts līdz valsts neatkarības atjaunošanai un vēlāk nodots muzejam. Arī citu karogu likteņi atklāj Latvijas vēstures dramatiskās lappuses. Gunāra Astras brāļa Harija karodziņu 1983. gadā čekisti atrada kratīšanā, taču pat protokolā baidījās to nosaukt vārdā, fiksējot vien kā divkrāsainu auduma gabalu. Savukārt Bauskas muitas punktā 1991. gada maijā OMON uzbrukuma laikā tika sabojāts Latvijas karogs, kura cirstā rēta šodien ir muzeja ekspozīcijā.