Vai zini?
NeuVai zini, kā padomju okupācijas laikā tika slēpti sarkanbaltsarkanie Latvijas karogi?
- Folgen
- 499
- Erscheint
- täglich
- Letzte Folge
- 13. Nov. 2026
Über den Podcast
Kultūrpētnieki un vēsturnieki skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Folgen 499
Vai zini, kā padomju okupācijas laikā tika slēpti sarkanbaltsarkanie Latvijas karogi?
Stāsta Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība. Producente: Inta Zēgnere. Kur okupācijas laikā slēpa Latvijas karogus, kad par to glabāšanu varēja draudēt represijas? Māju bēniņos, slepenās nišās aiz …
Shownotes
Stāsta Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība. Producente: Inta Zēgnere. Kur okupācijas laikā slēpa Latvijas karogus, kad par to glabāšanu varēja draudēt represijas? Māju bēniņos, slepenās nišās aiz ķieģeļiem, zemē dārzos, skapju dziļākajos stūros un pat atvilktnēs. Katram Latvijas karogam, kas šodien glabājas muzejā, ir savs stāsts – par drosmi, uzticību dzimtenei un cilvēkiem, kuri, riskējot ar brīvību, saglabāja neatkarīgās Latvijas simbolu. Viena no šādām liecībām ir Lidijas Alīdas Jakovičas mazais karodziņš, ko viņa paņēma līdzi 1941. gada 14. jūnijā, kad kopā ar vīru un trim meitām tika izsūtīta uz Sibīriju. Ceļā nomira jaunākā meitiņa Astra, bet vīrs Jānis gāja bojā lēģerī. Lidija un abas meitas atgriezās Latvijā, līdzi pārvedot arī mazo karodziņu, kas ģimenē tika glabāts līdz valsts neatkarības atjaunošanai un vēlāk nodots muzejam. Arī citu karogu likteņi atklāj Latvijas vēstures dramatiskās lappuses. Gunāra Astras brāļa Harija karodziņu 1983. gadā čekisti atrada kratīšanā, taču pat protokolā baidījās to nosaukt vārdā, fiksējot vien kā divkrāsainu auduma gabalu. Savukārt Bauskas muitas punktā 1991. gada maijā OMON uzbrukuma laikā tika sabojāts Latvijas karogs, kura cirstā rēta šodien ir muzeja ekspozīcijā.Vai zini, cik stundu dienā Nikolo Paganīni spēlēja vijoli?
Stāsta muzikoloģe Karina Bērziņa. Producente: Rūta Paula. Vai zināt, kurš vijolnieks, pateicoties savam talantam, jau agrā jaunībā ieguva pirmo Gvarneri vijoli? Kurš no pagātnes dižajiem virtuoziem mēdza spēlēt …
Shownotes
Stāsta muzikoloģe Karina Bērziņa. Producente: Rūta Paula. Vai zināt, kurš vijolnieks, pateicoties savam talantam, jau agrā jaunībā ieguva pirmo Gvarneri vijoli? Kurš no pagātnes dižajiem virtuoziem mēdza spēlēt pat 12 stundas dienā, nespēja pretoties skaistu dāmu valdzinājumam un pazina sava laika ietekmīgākos cilvēkus? Un kurš, būdams slavas virsotnē, neaizmirsa arī labdarību un rīkoja koncertus nabadzīgajiem? Atbilde uz visiem šiem jautājumiem ir viena – itāļu vijolnieks Nikolo Paganīni, kura dzīve bija tikpat spilgta un neparasta kā viņa mūzika. Dženovā, San Lorenco baznīcā, gidi joprojām rāda vietu, kur 1793. gadā savu vijoli spēlējis vienpadsmitgadīgais Paganīni. Viņa talants bija tik pārsteidzošs, ka drīz vien atradās labdari, kuri palīdzēja zēnam turpināt muzikālo izglītību Florencē un Parmā. Tieši Parmā jaunais vijolnieks uzdrošinājās piedalīties neparastās derībās – ja viņš spēs no lapas nolasīt nepazīstamu vijoles koncertu, balvā iegūs Gvarneri vijoli. Paganīni riskēja un uzvarēja. Tā sākās mākslinieka ceļš, kas ilga četrdesmit gadus un aizveda viņu no Itālijas koncertzālēm līdz Eiropas lielākajām skatuvēm. Viņa vārds kļuva par virtuozitātes, noslēpumainības un nevaldāmas muzikālas kaislības simbolu.Vai zini, ka loča amats savulaik bija visbīstamākā nodarbošanās Rīgas ostā?
Daugavas lejteces mainīgajā gultnē kuģotājiem izsenis bijis nepieciešams vietējo ūdeņu pazinēju – loču – atbalsts. Jūrniecības vēstures entuziasts Haralds Apogs izpētījis, ka pirmās rakstiskās liecības par loču …
Shownotes
Daugavas lejteces mainīgajā gultnē kuģotājiem izsenis bijis nepieciešams vietējo ūdeņu pazinēju – loču – atbalsts. Jūrniecības vēstures entuziasts Haralds Apogs izpētījis, ka pirmās rakstiskās liecības par loču nepieciešamību atrodamas jau 1221. gadā, bet 17. gadsimtā izveidojās pirmās pastāvīgās loču vienības, kuru apmetnes lika pamatus vēlākajai Bolderājai. Loču darbs bija ne vien atbildīgs, bet arī bīstams – viņi varēja zaudēt dzīvību gan atsakoties ievest kuģi ostā, gan izpildot savu pienākumu, turklāt par pārkāpumiem līdz pat 1904. gadam tika piemēroti arī miesas sodi. Laika gaitā loču darbība kļuva arvien stingrāk reglamentēta, tika noteikta pakalpojumu maksa, amata prasības un atalgojums, bet 1680. gadā Daugavgrīvā jau bija uzbūvēts trīsstāvīgs loču tornis kuģu novērošanai. Mainoties Daugavas un Lielupes gultnei, mainījās arī loču darba vietas, bet pats senais arods atstājis pēdas Latvijas vēsturē un pat uzvārdos – latvieši ločus savulaik dēvēja par lasmaņiem. Pārraides producente – Gunda Vaivode.Vai zini, kad, kā un kāpēc tika ieviesti leģendārie "repšiki"?
Vai zini, ka savulaik Latviju no ekonomiskā sabrukuma izglāba krāsainas banknotes bez cilvēku portretiem, kuras sākotnēji neviens īsti neņēma par pilnu? Tie bija leģendārie "repšiki" – Latvijas pagaidu nauda …
Shownotes
Vai zini, ka savulaik Latviju no ekonomiskā sabrukuma izglāba krāsainas banknotes bez cilvēku portretiem, kuras sākotnēji neviens īsti neņēma par pilnu? Tie bija leģendārie "repšiki" – Latvijas pagaidu nauda, kas 1992. gadā kļuva par svarīgu soli ceļā uz finansiālo neatkarību. Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Edvīns Evarts stāsta, kā laikā, kad strauji kritās padomju rubļa vērtība un trūka skaidras naudas algu un pensiju izmaksai, Latvijas Bankas prezidents Einars Repše pieņēma drosmīgu lēmumu ieviest jaunu valūtu. Tās dizainu mākslinieks Kirils Šmeļkovs izstrādāja vien dažu nedēļu laikā. Neraugoties uz sākotnējo sabiedrības skepsi un pat viltošanas mēģinājumiem, stingri kontrolētais Latvijas rublis palīdzēja stabilizēt ekonomiku un kļuva par tiltu uz nacionālās valūtas – lata – ieviešanu 1993. gadā. Pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa.Vai zini, kas vieno Svēto Hubertu, Jāni Čaksti un Georgu Armitstedu?
Par medību tradīcijām un to nozīmi Latvijas vēsturē stāsta AS "Latvijas valsts meži" Jaunmoku pils muzeja vadītājs Uldis Mākulis. Svētais Huberts ir mednieku aizbildnis, savukārt Latvijas pirmais Valsts …
Shownotes
Par medību tradīcijām un to nozīmi Latvijas vēsturē stāsta AS "Latvijas valsts meži" Jaunmoku pils muzeja vadītājs Uldis Mākulis. Svētais Huberts ir mednieku aizbildnis, savukārt Latvijas pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste medības izmantojis arī kā iespēju neformālā gaisotnē tikties ar ministriem, deputātiem un ārvalstu diplomātiem. Tikmēr kādreizējā Rīgas mēra Georga Armitsteda vārds saistīts ar Jaunmoku pili, kas 1901. gadā celta kā medību pils un ģimenes atpūtas vieta. Šie trīs stāsti atklāj, cik nozīmīga medību kultūra savulaik bijusi gan sabiedriskajā dzīvē, gan cilvēka attiecībās ar dabu. Pārraides producente – Liene Jakovļeva.Vai zini, cik reižu Rīgas radiotornī padomju laikā uzvilkts aizliegtais Latvijas karogs?
Stāstījumu sagatavoja Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība. Producente: Inta Zēgnere. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā dažādās Latvijas vietās spontāni veidojās jauniešu pretošanās grupas …
Shownotes
Stāstījumu sagatavoja Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība. Producente: Inta Zēgnere. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā dažādās Latvijas vietās spontāni veidojās jauniešu pretošanās grupas. Skolēni un studenti, riskējot ar savu brīvību un dzīvību, iestājās pret padomju varu, pacēla sarkanbaltsarkanos karogus un aicināja godināt 18. novembri un neatkarīgo Latviju. Karogi tika uzvilkti baznīcu torņos, kokos, skursteņos un citās redzamās vietās, kļūstot par nozīmīgu individuālā protesta simbolu. Pretošanās kustībā iesaistījās jaunieši Aglonā, Krāslavā, Bauskā, Alūksnē, Valmierā, Cesvainē un citviet Latvijā. Īpaši spilgti pretošanās izpaudās Rīgas radiotornī, kur Latvijas karogs tika pacelts 1945., 1957., 1963. un 1988. gadā. Visplašāk zināms ir Bruno Javoiša 1963. gada 5. decembra kāpiens tornī, lai okupācijas varas iestāžu acu priekšā paceltu Latvijas karogu. Par šo rīcību viņam piesprieda septiņus gadus ieslodzījumā Mordovijā. Savukārt 1988. gadā Jānis Kļaviņš par līdzīgu akciju tika aizturēts, taču atbrīvots. Šo cilvēku drosme apliecina, ka arī okupācijas laikā Latvijas neatkarības ideja turpināja dzīvot. Viņu piemiņai Rīgā, Radio ielā, paredzēts uzstādīt pieminekli „Svešo varai spītējot”.Vai zini, ka Rosīni operu ārijas sacerēja pat restorānā?
Stāsta muzikoloģe Karina Bērziņa. Producente – Rūta Paula. Heinrihs Heine komponistu Džoakino Rosīni sauc par “Itālijas sauli”, Puškins – par “Eiropas lutekli Orfeju”, bet Rosīni tautietis Madzini – par …
Shownotes
Stāsta muzikoloģe Karina Bērziņa. Producente – Rūta Paula. Heinrihs Heine komponistu Džoakino Rosīni sauc par “Itālijas sauli”, Puškins – par “Eiropas lutekli Orfeju”, bet Rosīni tautietis Madzini – par “varenuma un drosmes titānu”. Toties Rihards Vāgners nevar ciest Rosīni ne acu galā un dēvē viņu par “mākslīgo puķu veiklo fabrikantu”. Muzikālo vecāku dēls Džoakīno apgūst gan dziedāšanu, gan vijoles, alta un čella spēli, taču, jau jauneklis būdams, skaidri zina, ka visvairāk viņu saista mūzikas sacerēšana. Likteņa nejaušība sagādā viņam lielisku iespēju kāda cita komponista vietā vienam no Venēcijas operteātriem sacerēt operu “Laulību vekselis”. Džoakīno ir 18 gadu, un tieši tad arī sākas viņa slavas ceļš. Par divdesmitgadīgo Rosīni tad jau saka: “Viņš ir slavenāks par pašu Napoleonu.” Operas viena pēc otras birst kā no pārpilnības raga. Iedvesma ir viņa uzticama draudzene. Veselu skaistu āriju viņš var pat sacerēt restorānā, uzrakstot uz salvetes, kamēr pavārs gatavo risoto. Operu “Seviļas bārddzinis” Rosīni uzraksta tikai divās nedēļās. Nebūtu pareizi teikt, ka visu laiku komponistu pavadījusi slava un veiksme. Gadās arī pa kādam ne tik iepriecinošam brīdim. Tā pati “Seviļas bārddziņa” pirmizrāde nemaz nenotiek tā, kā Rosīni būtu gribējis. Komponists uz pirmizrādi visupirms esot ieradies brūnā uzvalkā, kas itāļu kaprīzajai operpublikai pavisam nav bijis pa prātam. Kad Rosīni uznācis uz skatuves, nez no kurienes no kulisēm kopā ar viņu iznācis kaķis. Publika tikai svilpusi un smējusies. Taču Rosīni tūlīt pat operas muzikālajā valodā veicis dažus būtiskus labojumus. Kā jau minēts, opera tika rakstīta lielā steigā, uvertīrai pat izmantojot citu savu operu mūziku. Savukārt otrajā izrādē viss bijis godam, arī pats komponists bijis ģērbies svinīgā melnā tērpā, un publika pat beigās neslēpusi savu sajūsmu. Vēlāk “Seviļas bārddzinis” kļuva par vienu no populārākajām operām pasaulē. Arī ar operu “Kirs Babilonijā” saistās neparasts stāsts. Šī opera, kuras darbībā ir svarīga loma kuģim, nav guvusi panākumus. Rosīni konditoram pasūtījis torti kuģa formā un kopā ar draugiem to lielā jautrībā notiesājuši. Rosīni piemītošais humors nereti palīdzējis atrisisnāt arī visai delikātas situācijas. Reiz viņš saņēmis jaunas operas pasūtījumu ar nosacījumu, ka viena no galvenajām lomām jāpiešķir operas intendanta favorītei. Diemžēl Rosīni drīzumā atklājis, ka šī soliste dzied visai falši, izņemot vienu noti – pirmās oktāvas sibemol. Tad arī šī “primadonna” dabūjusi āriju ar savu vienīgo noti – sibemol, bet viss skaistums ticis orķestrim. Venēcijas karnevāla laikā Rosīni lielākais prieks esot bijis kopā ar draugu Nikolo Paganīni pārģērbties par ubagiem un lūgt naudu. Tiesa gan, tik slavenam visā Eiropā, naudas viņam nemaz nav trūcis. Taču tas nav traucējis liet rūgtas asaras, kad izbraukumā ar laivu, ūdenī iekritis komponista gardēža ar trifelēm pildītais tītars. 37 gadu vecumā Rosīni uzraksta savu pēdējo operu “Vilhelms Tells” un pēc tam klusē 40 gadus, it kā sakot mums: “Jums taču jau ir gana, ko baudīt no manas mūzikas apcirkņiem. Tad dariet to!”Vai zini, ka Sloka varēja kļūt par izdevīgāko līča ostas pilsētu un konkurēt ar Rīgu?
Stāsta jūrniecības vēstures entuziasts Haralds Apogs, pārraides producente – Gunda Vaivode Sloka un tās luterāņu draudze ir viena no senākajām visā Latvijas teritorijā, taču kāpēc mani tas šoreiz ir īpaši …
Shownotes
Stāsta jūrniecības vēstures entuziasts Haralds Apogs, pārraides producente – Gunda Vaivode Sloka un tās luterāņu draudze ir viena no senākajām visā Latvijas teritorijā, taču kāpēc mani tas šoreiz ir īpaši ieinteresējis? Ne nu es kāds cītīgākais baznīcā gājējs, nedz Dieva vārda daudzinātājs. Iemesli manai interesei par šo vietu uz šaurās zemes strēles no Slokas līdz Baltajai kāpai pie Vārnukroga ir vairāki. Pirmkārt tādēļ, ka draudze šeit dibināta pēc Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera rīkojuma 1567. gada ziemā. Otrkārt, dažādu vēstures notikumu griežos Kaugurciems un Sloka varēja kļūt par Rīgas jūras līča galveno ostu, hipotētiski atņemot Rīgai galveno labklājības un ienākumu avotu – aizjūras tirdzniecību. Dažādos vēstures avotos ir minētas liecības par aizjūras tirdzniecību ar Zemgales iedzīvotāju apmetnēm vēl pirms vācu bruņinieku ierašanās Latvijas teritorijā un Rīgas dibināšanas. Par to liecina kaut vai fakts, ka 1198. gadā Zobenbrāļu ordeņa sūtņi vērsās pie pāvesta Inocenta III ar lūgumu apstiprināt tirdzniecības atļauju tikai Rīgas vietai un noliegt jebkādu pieeju tirdzniecības kuģiem, kuri dodas pa Buļļupi un Lielupi augšup uz Zemgales ostām. Atļauja tika saņemta un kungi lēma: ja kāds šo pavēli pārkāps, zaudēs gan mantu, gan dzīvību. Vairāk – audioierakstā.Vai zini, ka 1944. gadā nacisti no Latvijas slepus izveda mūsu vēstures dārgumus?
Stāsta Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Edvīns Evarts; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa 1944. gada rudenī, kad fronte strauji tuvojās Rīgai, nacisti no Latvijas slepus izveda simtiem kastu ar mūsu …
Shownotes
Stāsta Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Edvīns Evarts; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa 1944. gada rudenī, kad fronte strauji tuvojās Rīgai, nacisti no Latvijas slepus izveda simtiem kastu ar mūsu vēstures dārgumiem. Senie Rīgas pergamenti, unikālas grāmatas un gadsimtiem veci dokumenti pazuda nezināmā virzienā. Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Edvīns Evarts stāsta par vienu no lielākajām un reizē ļoti maz zināmo dažādu vēsturiski unikālo un ārkārtīgi vērtīgo dokumentu glābšanas operāciju Latvijas vēsturē. Tā bija bīstama Latvijas arhīvu glābšanas misija, ko paveica vienkārši Latvijas iedzīvotāji – sava amata profesionāļi. Viss sākās ar vīru vārdā Alfrēds Rozenbergs. Viņš bija Rīgā studējis vācbaltietis un viens no galvenajiem Hitlera ideologiem. Vēl 1940. gadā viņš izveidoja īpašu vienību – Rozenberga štābu, kura uzdevums bija atrast un faktiski nolaupīt okupēto teritoriju – Francijas, Nīderlandes, Beļģijas, Polijas, citu valstu lielākās vēsturiskās vērtības. Štābā darbojās mākslas eksperti, vēsturnieki, bibliotekāri, kas precīzi uzskaitīja un šķiroja arī Latvijas vērtības. Senās vēsturiskās grāmatas un arhīvus viņi vērtēja ārkārtīgi augstu. Kad 1944. gadā kļuva skaidrs, ka vācieši Rīgu zaudēs, sākās masveida evakuācija. Latvijas Nacionālās bibliotēkas vērtīgākie iespieddarbi un Rīgas vēstures arhīvs tika iepakoti sešsimt koka kastēs un ar kuģiem un vilcieniem nosūtīti uz Trešo reihu. Nacisti apgalvoja, ka "glābjot tos no komunistiem". Patiesībā Latvija gandrīz zaudēja savu vērtīgāko rakstīto vēsturi. Šajā stāstā ir arī savi varoņi. Tie bija Latvijas bibliotekāri un arhīvu darbinieki, kas izmantoja nacistu kārtību pret viņiem pašiem. Kamēr vācu virsnieki pārbaudīja sarakstus, mūsu cilvēki, riskējot ar dzīvību, mainīja etiķetes uz kastēm, slēpa unikālus rokrakstus tumšos pagrabos un banku seifos. Oficiālajos dokumentos viņi ierakstīja, ka grāmatas ir "iznīcinātas" vai "norakstītas", bet patiesībā tās palika tepat Latvijā, apraktas vai noslēptas tālās lauku mājās. Vairāk – audioierakstā.Vai zini, kāda ir Tumes pagasta saistība ar pasaulē lielāko adventes vainagu?
Stāsta AS “Latvijas valsts meži” Jaunmoku pils vadītājs Uldis Mākulis; pārraides producente Liene Jakovļeva Vai vari iedomāties Adventes vainagu, kura apkārtmērs ir 540 metri un kura diametrs sasniedz aptuveni …
Shownotes
Stāsta AS “Latvijas valsts meži” Jaunmoku pils vadītājs Uldis Mākulis; pārraides producente Liene Jakovļeva Vai vari iedomāties Adventes vainagu, kura apkārtmērs ir 540 metri un kura diametrs sasniedz aptuveni 172 metrus? Vainagu, kas nav novietots uz galda vai pie durvīm, bet ieskauj veselu ēku parkā? 2026. gada novembrī šāda neparasta iecere kļūst par realitāti tepat Latvijā — Tukuma novada Tumes pagastā, Jaunmoku pils muzeja parkā. Šeit top pasaulē lielākais Adventes vainags, kas apliecina, cik daudz iespējams paveikt, cilvēkiem apvienojoties kopīgam mērķim. Jaunmoku pils, kas atrodas Tumes pagastā, ir pazīstama ar savu arhitektūru, parku un saikni ar mežu. Tagad tās apkārtne kļūst par vietu īpašam notikumam, kurā savijas dabas vērtības, Ziemassvētku tradīcijas un cilvēku radošums. Taču šis nav tikai stāsts par iespaidīgu izmēru. Tas ir arī stāsts par egli, Latvijas mežiem un kopā paveikta darba nozīmi un prieku par to. Vairāk - portālā lsm.lv.Vai zini, kur mākslīgais intelekts ņem receptes?
Iedomājieties, ka vēlaties izcept ābolkūku. Jūs varat atvērt pavārgrāmatu, atrast recepti internetā vai noskatīties video, kurā kāds soli pa solim rāda, kā kūka top. Bet varat arī pajautāt mākslīgajam …
Shownotes
Iedomājieties, ka vēlaties izcept ābolkūku. Jūs varat atvērt pavārgrāmatu, atrast recepti internetā vai noskatīties video, kurā kāds soli pa solim rāda, kā kūka top. Bet varat arī pajautāt mākslīgajam intelektam: man mājās ir trīs āboli, divas olas un nedaudz miltu. Ko es varu izcept? Ekrānā parādīsies recepte. Ja izrādīsies, ka jums nav sviesta, varēsiet lūgt to aizstāt ar kaut ko citu. Ja vēlēsieties mazāk saldu kūku, mākslīgais intelekts mainīs cukura daudzumu. Bet, kad kūka jau būs cepeškrāsnī, varēsiet pajautāt, kā zināt, vai tā ir gatava. Bet kur mākslīgais intelekts ņem šīs receptes? Un vai vispār par šo tērzēšanu var runāt kā par recepti? Recepte nav tikai norādījumu kopums. Tā ir īpašs teksta veids, kas laika gaitā mainījies. Pirmā pavārgrāmata latviešu valodā iznāca 18. gadsimta beigās. Tolaik receptes bija fiksēti autora norādījumi - uzskaitītas sastāvdaļas noteiktā daudzumā un aprakstīta darbību secība. Visi grāmatas lasītāji saņēma vienādus norādījumus, bet katram pašam tie bija jāpielāgo savai virtuvei. Turklāt norādījumi bija visai skopi, jo autori pieņēma, ka pavārgrāmatas lasītājiem jābūt vismaz pamatzināšanām.Vai zini, ka Liepājas mūzikas vidusskolas audzēkņiem uz skolu bija jānāk ar ķieģeli?
Pastāv tāds jēdziens kā laika upe. Ir tik interesanti un reizē noslēpumaini, ka senā Līvas upe tecējusi garām tieši tagadējai Liepājas mūzikas vidusskolai. Upe un ūdens asociējas ar dzīvību un kustību, un tās …
Shownotes
Pastāv tāds jēdziens kā laika upe. Ir tik interesanti un reizē noslēpumaini, ka senā Līvas upe tecējusi garām tieši tagadējai Liepājas mūzikas vidusskolai. Upe un ūdens asociējas ar dzīvību un kustību, un tās šajā īsajā ieliņā nekad nav trūcis, tāpat kā Liepājas pilsētā kopumā. Skola atrodas vietā, kur aizbērtas Līvas upes pēdējās paliekas. Kā vēsta vēstures avoti, kopš 1842. gada šīs ieliņas nosaukums bija Neue Teichstraße, un 1893. gadā tas jau likumīgi latviskots kā Jaunā Dīķa iela. Latviešu trauksmainā dzejnieka Ausekļa vārdā iela pārdēvēta neatkarīgās Latvijas laikā - 1932. gadā. Liepājas mūzikas vidusskola ir Liepājas Tautas konservatorijas mantiniece, un par tās pirmo direktoru kļuva Valdis Vikmanis. Runājot par šo laiku, viņš atceras: „Tas ir garš un pat anekdotisks stāsts. Par direktoru kļuvu uz ielas. Tas notika 1945. gada 10. maijā uz Eduarda Veidenbauma ielas Republikas Mākslas lietu pārvaldes priekšnieks Fricis Rokpelnis iedeva man apzīmogotu veidlapu, lika parakstīties, un tā es kļuvu par direktoru. Tomēr sākums direktora amatā nebija ne viegls, ne vienkāršs. Kopā ar saviem tuvākajiem kolēģiem mācījāmies būt gan sagādnieki, gan celtnieki, gan sarīkojumu organizatori, gan darba racēji. Tas viss norisinājās Ausekļa ielā. Mēs ar toreizējo mācību daļas vadītāju Jāni Dreimani izvēlējāmies šo ēku tādēļ, ka te bija zāle ar labu akustiku. Pati ēka kara darbības laikā bija diezgan cietusi, bet pietiekami labā stāvoklī. Gadu gaitā daudz runas klīdušas par tiem ķieģeļiem. Nu kā tad tā? Vai tā ir taisnība, ka katram audzēknim ik pirmdienu bija jāatnes uz skolu ķieģelis? Tā tas bija. Taisījām arī ķieģeļu talkas tepat skolai aiz muguras Vītolu ielā, kura bombardēšanā bija visvairāk cietusi. Strādāja visi bez izņēmuma. Mājās man vēl bilde saglabājusies. Esmu nofotografējis skolotāju, kas stāv un nevāc ķieģeļus. Vajadzēja iekārtot klases, bet naudas nav. Paši kolēģi sametām, cik kuram bija. Tad izdomājām un sarīkojām balli ar koncertu, loterijām. Ieņēmām 11000 rubļu! Vai dieniņ, tās skolas dēļ gandrīz par zirgu zagli kļuvu. Viendien redzu: zirgs klīst pa Vītolu ielu, priecīgs ņemu un vedu uz skolu. Sadabūjām vēl ratus - šito laimi, ko tik tagad nevarējām pārvadāt! Jāsaka tā - prieki bija īsi, kāda tantiņa savu bērīti sazīmēja, bet es tik tikko no nepatikšanām izķepurojos.” Daudzi laikabiedri vēl atminas, ka Valdis Vikmanis visumā bija mazrunīgs cilvēks. Taču, lai padomju iekārtā varētu attīstīt, paplašināt un vadīt pietiekami lielu mācību iestādi, bija jābūt aktīvam arī sabiedriskajā dzīvē. Skola laika gaitā pamazām pārtapa par vienu no Liepājas kultūras centriem. 2025. gadā Liepājas Mūzikas vidusskolas svinēja 80 gadu jubileju. Tā vēl joprojām aktīvi darbojas un lepojas ar saviem absolventiem - skolu absolvējuši: Edgars Račevskis, Maija Amoliņa, Baiba Bartkeviča, Lotars Džeriņš, Agris Engelmanis, Aivars Hermanis, Maija Krīgena, Zigmars Liepiņš, Jānis Lūsēns, Uldis Marhilēvičs, Igo, komponiste Selga Mence, Zigfrīds Muktupāvels, Vilnis Pelnēns, Austra Pumpure, kā arī mana mīļā skolotāja Inta Villeruša.Vai zini, ko noteica pilsētu policijas nolikumi?
Stāstu sagatavojusi Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska; pārraides producente Inta Zēgnere. Tie bija no 16. līdz 18. gadsimtam tapuši noteikumi …
Shownotes
Stāstu sagatavojusi Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska; pārraides producente Inta Zēgnere. Tie bija no 16. līdz 18. gadsimtam tapuši noteikumi, kas regulēja pilsētu pašpārvaldi, kārtību un dažādas sadzīves jomas. Ar jēdzienu “policija” šajā laikā saprata nevis institūciju, bet gan kārtības noteikumu kompleksu. Latvijas teritorijā esošām pilsētām par piemēru kalpoja vācu pilsētu policijas nolikumi. Tos izdeva zemju valdnieki vai pilsētu pārvaldes iestādes. Vācu vēsturnieku datubāzēs ir reģistrēti vairāk nekā 200 000 dažādu policijas nolikumu, bet tos vēl joprojām turpina vākt un apkopot. Kurzemes un Zemgales hercogistē, Pārdaugavas hercogistē un vēlāk Zviedrijas kontrolētajā Vidzemē daļa pilsētu bija izveidojusies jau viduslaikos, bet daļa – veidojās no 16. līdz 17. gadsimtam. Nekad nenoformējās viens policijas nolikums vairākās pilsētām, bet katrai bija savs. Protams, vecākie kalpoja par paraugu jaunākajiem un vienai pilsētai varēja būt vecāks un pēc tam jaunāks nolikums. Tie varēja būt spēkā pilsētā vairāku gadsimtu garumā.Vai zini, ka ūdens tavā akā var pastāstīt, kas notiek apkārtnē?
Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta LIFE GOODWATER IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente - Rūta Paula. Jau izsenis aka nav bijusi tikai vieta, kur iegūt dzeramo …
Shownotes
Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta LIFE GOODWATER IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente - Rūta Paula. Jau izsenis aka nav bijusi tikai vieta, kur iegūt dzeramo ūdeni. Folklorā, teikās un nostāstos akas ūdenim bieži piedēvēts īpašs spēks, bet pati aka nereti uztverta kā robeža starp cilvēkam pazīstamo virszemes pasauli un noslēpumaino zemes dzīļu valstību. Tās tumšais un grūti saskatāmais dziļums rosinājis iztēli, savukārt tīrs ūdens bijis viena no vērtīgākajām mājvietas bagātībām – dzīvības, veselības un pārticības avots. Mūsdienās uz aku varam paraudzīties kā uz “logu” pazemē arī gluži zinātniskā nozīmē. Grodu akās parasti ieplūst seklais gruntsūdens. Tas veidojas no lietus un kūstošā sniega, kas iesūcas augsnē un virzās caur augšējiem nogulumu slāņiem. Atšķirībā no dziļajiem pazemes ūdeņiem tā aprite ir samērā ātra. Tādēļ akas ūdens var reaģēt gan uz ilgstošu sausumu un spēcīgām lietavām, gan sniega kušanu un pārmaiņām apkārtējās zemes izmantošanā. Šī ciešā saikne ar virszemi nozīmē, ka akas ūdens var būt labs apkārtnes procesu rādītājs. Ja tuvumā pārmērīgi izmanto mēslojumu, atrodas kūtsmēslu krātuve, sausā tualete, bojāta kanalizācijas sistēma vai slikti uzturēta notekūdeņu tvertne, daļa piesārņojuma var iesūkties zemē un sasniegt gruntsūdeņus. Lietus un kūstošais sniegs šīs vielas var aiznest tālāk, nekā iespējams saskatīt virszemē. Svarīgs ir arī pašas akas stāvoklis. Ja grodu savienojumi nav cieši, apmale ir bojāta, akai nav piemērota vāka vai tās apkārtne nav sakārtota, lietus un kūstošā sniega ūdens kopā ar netīrumiem var ieplūst tieši akā. Par piesārņojumu no notekūdeņiem, kūtsmēsliem vai citiem fekāliju avotiem var liecināt zarnu nūjiņa jeb Escherichia coli, enterokoki un citas baktērijas. To klātbūtne vēl nenozīmē, ka ikviens ūdens lietotājs noteikti saslims, bet tās darbojas kā brīdinājuma signāls, ka šo ūdeni bez atbilstošas apstrādes nevajadzētu dzert.Vai zini, ka Rīgas ielās pirms simts gadiem kāvās “siseņi” ar “naciķiem”?
Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente Dina Dūdiņa-Kurmiņa. 1923. gada 1. maijā Esplanādē bija redzamas ainas, kas būtu drīzāk iederējušās viduslaikos. Ar stekiem bruņoti sociāldemokrātiskās …
Shownotes
Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente Dina Dūdiņa-Kurmiņa. 1923. gada 1. maijā Esplanādē bija redzamas ainas, kas būtu drīzāk iederējušās viduslaikos. Ar stekiem bruņoti sociāldemokrātiskās Strādnieku sporta savienības biedri jeb „siseņi” metās iekšā Latvju Nacionālā Kluba rindās. Nacionālā kluba biedri, dēvēti par “naciķiem”, bija bruņoti ar cīņas spieķiem un labprāt sita pretī. Kauju izklīdināt spēja vien jātnieku policija, bet ar to vardarbība nebeidzās. Līdz pat vēlam vakaram „siseņu” un „naciķu” grupiņas medīja viens otrus, izceļoties neskaitāmiem mazākiem kautiņiem. Lai gan neviens netika nosists, visticamāk, ka ievainoto bija simtiem. Precīzs skaits gan nav zināms, jo abas puses traumu apkopšanai bija nolīgušas privātus ārstus, šādi cerot izvairīties no sodiem. Šis lielākais, skaļākais un skandalozākais masu kautiņš Latvijas vēsturē nebūt nebija vienīgais gadījums, kad “siseņi” kāvās ar “naciķiem”. Starp 1923. un 1927. gadu abu organizāciju biedri regulāri iesaistījās vardarbīgās sadursmes. Biežāk tā bija individuāla izkaušanās, bet nereti izcēlās arī plašāki kautiņi, abu organizāciju pārstāvjiem traucējot otras rīkotus pasākumus.Vai zini, kā radās saldā desa?
Ja pirms 40 gadiem kāda namamāte rīkotu groziņu vakaru, viņa visdrīzāk jau iepriekš iedalītu katram viesim noteiktus produktus. Jums, piemēram, palūgtu atnest žāvēto desu. Šodien pat prātā nevarētu ienākt, ka …
Shownotes
Ja pirms 40 gadiem kāda namamāte rīkotu groziņu vakaru, viņa visdrīzāk jau iepriekš iedalītu katram viesim noteiktus produktus. Jums, piemēram, palūgtu atnest žāvēto desu. Šodien pat prātā nevarētu ienākt, ka padomju Latvijā žāvētu desu faktiski veikalā nevarēja nopirkt – tā bija deficīts. Tāpat kā lasis, šprotes vai Bulgārijā ražoti augļu kompoti. Ko iesākt? Pazīstamā pavārgrāmatu autore Ņina Masiļūne atrada neparastu risinājumu – viņa pagatavoja desu, kas izskatījās pēc žāvētās, bet patiesībā bija salda. Par saldās desas rašanos Masiļūne man pastāstīja pirms desmit gadiem, kad tikāmies viņas dzīvoklī Rīgā. Viņa atcerējās, ka desas izgudrošana bijusi saistīta ar bērnības atmiņām – kādu kūku, ko mamma gatavojusi no tā sauktā kokovāra – kokosriekstu sviesta, ko pēc Pirmā pasaules kara Latvijā ieveda Amerikas palīdzības sūtījumos kā sviesta aizstājēju. Masiļūne nolēmusi pagatavot kaut ko līdzīgu – kūku no sviesta, cepumiem, cukura, olām un kakao pulvera. Masa nav cepta, bet gan izveidota desas formā, ietīta folijā, un likta aukstumā, lai sacietē. Viesībās Masiļūne desu pasniegusi ar piebildi, ka tā gan esot mazliet atšķīra. Saimnieks uzteicis par blatu dabūto desu, taču, kad iztinis no folijas un sācis griezt, izrādījās, ka tā drūp. To, ka desa laikam veca, viņš diskrēti mēģinājis pateikt nesējai, taču cits viesis jautrā prātā jau pakampis desu šķīvi un uzsaucis, lai dodot viņam šņabi ar pipariem un viņš tikšot galā ar to veco deficīta desu. Smieklus viesiem sagādājusi bravūrīgā ēdāja atskārta, ka desa nav vis veca, bet ir salda. Tā, pēc pašas Masiļūnes stāstītā, radusies viņas slavenā saldā desa, kuras recepte vēlāk daudzkārt publicēta pavārgrāmatās un žurnālos. Skaidrības labad jāpiebilst, ka šāds deserts gan netika izgudrots Padomju Latvijā 80. gadu beigās. Līdzīgi deserti Eiropā bija pazīstami jau agrāk. Piemēram, Itālijā un Portugālē gatavoja šokolādes salami, Rumānijā – cepumu desu. Šādi saldie ēdieni plaši izplatījās 20. gadsimtā, kad mājsaimniecībās kļuva pieejami rūpnieciski ražoti cepumi un kakao. Masiļūnes stāsts parāda, kā šī pati ideja padomju Latvijas deficīta apstākļos ieguva jaunu nozīmi – kļuva par asprātīgu atbildi uz praktiski neiespējamo uzdevumu nopirkt īstu desu. Masiļūne atcerējās arī kādu gadījumu no viņas vadītajiem kulinārijas kursiem. Viņa bija iecerējusi mācīt gatavot vistas gaļas salātus, bet vistas gaļu tajā dienā nekur nevarēja nopirkt. Tāpēc viņa vistas vietā izmantojusi kubiņos sagrieztu rupjmaizi un radījusi pavisam jaunu salātu recepti. Kas bija šī sieviete, kas prata no deficīta radīt desertu? Antoņina Masiļūne, kura savas pavārgrāmatas publicēja ar saīsināto vārdu Ņina, bija viena no pazīstamākajām Latvijas kulinārijas autorēm. Viņas pavārgrāmatas 80. gadu beigās un 90. gados piesaistīja uzmanību ar tam laikam bagātīgu ilustrāciju klāstu. Kad 1982. gadā iznāca viņas pirmā pavārgrāmata „Ikdienai un svētku galdam”, Masiļūne uzstāja, ka tajā jābūt krāsainām ēdienu fotogrāfijām. Izdevniecība nevēlējās finansēt ne ēdienu gatavošanu, ne fotografēšanu. Masiļūne uzskatīja, ka bez fotogrāfijām pavārgrāmata ir mēma un visu uzņēmās pati. Viņa iegādājās traukus, šuva galdautus, savā dzīvoklī gatavoja ēdienus un pati aicināja fotogrāfu. Grāmata guva milzīgus panākumus. Latviešu valodā tās tirāža bija 200 tūkstoši eksemplāru, bet krievu tulkojums tika izdots vēl lielākā skaitā. Kāds izdevniecības redaktors esot teicis: „Pēc šīs grāmatas stāv rinda tāpat kā pēc desām!” Tas bija trāpīgs salīdzinājums. Masiļūnes pavārgrāmata apgāja deficītu ar iztēli. Lasītājs varēja apskatīt skaisti noformētus ēdienus, apgūt jaunas receptes un neparastas kombinācijas, pārsteidzošus ēdienu nosaukumus, kamēr pamata produkti šīm receptēm bija viegli pieejami, varētu teikt - ikdienišķi. Reizēm jaunas receptes rodas tieši tā – nevis kā rūpīgi plānoti eksperimenti, bet kā radoša izeja no situācijas. Viesībām paredzēto žāvēto desu Masiļūne tā arī neatnesa. Taču viņas izdomātā saldā desa palika mājas virtuvēs arī tad, kad deficīts bija uzveikts.Vai zini, ka Liepājas Tautas konservatorijas koncerti reiz ilga astoņas stundas?
Stāsta pianiste, "Liepāja 2027" vēstniece Agnese Egliņa; pārraides producente Inga Žilinska. Visi Liepājas Tautas konservatorijas audzēkņu koncerti tika recenzēti avīzē "Kurzemes Vārds". Galvenais recenzents …
Shownotes
Stāsta pianiste, "Liepāja 2027" vēstniece Agnese Egliņa; pārraides producente Inga Žilinska. Visi Liepājas Tautas konservatorijas audzēkņu koncerti tika recenzēti avīzē "Kurzemes Vārds". Galvenais recenzents bija direktors Jānis Turss. Viņa raksti bija profesionāli un visumā labvēlīgi, kaut arī netrūka kritisku aizrādījumu. Šie audzēkņu koncerti kļuva par būtiskiem pilsētas kultūras dzīves notikumiem un bija labi apmeklēti arī tāpēc, ka parasti tiem sekoja tā saucamā saviesīgā sadzīve ar ballīti un dejām. Taču pret to, lai koncertā spēlētu itin visi audzēkņi, Turss iebilda. 1932. gada 3. janvārī laikrakstā "Kurzemes Vārds" lasām: "Programma ar vienu pārāk gara, stiepta, nogurdinoša. Pilnīgi pietiekoši, ja trešo daļu strīpotu." Afišās ir redzama laika norāde: koncerta sākums pulksten astoņos vakarā, beigas pulksten četros no rīta. Interesanti, ka koncerti tika numurēti pēc kārtas, un šis princips saglabāts arī turpmākos gadus – līdz 40. audzēkņu koncertam. Vidēji notika trīs šādi koncerti gadā. Vairāk - portālā lsm.lvVai zini, kas bija kantonisti?
Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska. Pārraides producente: Inta Zēgnere. No Baltijas guberņām rekrūšus sāka ņem 18. gs. beigām, kad …
Shownotes
Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska. Pārraides producente: Inta Zēgnere. No Baltijas guberņām rekrūšus sāka ņem 18. gs. beigām, kad dienēšanas laiks bija ierobežots uz 25 gadiem. Prioritāri muižas un vēlāk pagasti izvēlējās nodot neprecētus vīriešus, bet ne vienmēr vecpuišu bija pietiekamā daudzumā. No 1829. gada pagastā rekrūšus lozēja. Sarakstos iekļāva visus dienestam derīgos vīriešus vecumā no 17 līdz 35 gadiem. Neviens Latvijā nav saskaitījis, cik mēs esam nodevuši rekrūšus, bet ir skaidrs, ka viņu skaits sniedzas desmitos, ja ne simtos tūkstošu cilvēku. Ja rekrūtis bija precējies vai karavīrs apprecējās dzīves laikā, viņa sieva un bērni juridiski bija pakļauti Kara ministrijai. Zaldātu dēlus ar laiku sāka saukt par kantonistiem. No 7 līdz 15 gadu vecumam zēnus bija jānodod armijai, kur viņus ievietoja speciālās skolās. Jaunākus ņēma tikai tad, ja ģimene nevarēja bērnus uzturēt. Napoleona karu laikā, kad armijai trūka cilvēku, pieņēma likumu, ka arī karavīru sievu ārlaulības dēliem bija jākļūst par zaldātiem. Izbēgt no šī likteņa varēja tikai tad, ja sieviete pirms palikšanas stāvoklī izšķīrās no vīra – zaldāta. Arī tad viņai bija jāpierāda, ka vairāku gadu garumā vīrs par viņu nav licies ne zinis.Vai zini, ka pazemes ūdens var būt vairākus desmitus, simtus vai pat tūkstošus gadu vecs?
Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "Life Goodwater IP" vadītājs Jānis Šīre. Programmas producente: Rūta Paula. Atverot krānu vai piepildot glāzi, reti aizdomājamies …
Shownotes
Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "Life Goodwater IP" vadītājs Jānis Šīre. Programmas producente: Rūta Paula. Atverot krānu vai piepildot glāzi, reti aizdomājamies, no kurienes šis ūdens ir nācis un cik ilgs bijis tā ceļš. Latvijā mums ir pasaules mērogā īpaša un nebūt ne pašsaprotama priekšrocība – gandrīz visa centralizētā dzeramā ūdensapgāde balstās uz pazemes ūdeņiem. Ūdens, kas šodien nonāk mūsu glāzē, vēl nesen varēja būt lietus lāse, kas nolijusi tuvējā laukā. Taču tikpat labi tas varēja iesūkties zemē pirms vairākiem simtiem vai pat tūkstošiem gadu. Atsevišķos Latvijas pazemes ūdeņu slāņos sastopams ūdens, kura ceļojums sācies vēl pēdējā ledus laikmeta beigās – ilgi pirms mūsu teritorijā izveidojās pirmās apmetnes, ciemi un pilsētas. Viss sākas ar nokrišņiem. Daļa lietus un kūstošā sniega iztvaiko, cita aizplūst uz grāvjiem, upēm un ezeriem, bet pārējais iesūcas augsnē. Smaguma spēka ietekmē tas pamazām virzās lejup, līdz sasniedz ar ūdeni piesātinātus smilts, grants, smilšakmens, dolomīta vai kaļķakmens slāņus - ūdens horizontus. Pazemes ūdeņus nereti iztēlojas kā lielus ezerus vai upes zem zemes, taču visbiežāk tie atrodas iežu porās, plaisās un tukšumos – līdzīgi kā šķidrums virtuves sūklī.Vai zini, ka Rīgā vairāk nekā gadsimtu valdīja dzīvokļu krīze?
Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente Dina Dūdiņa-Kurmiņa Lai gan polemika par tā dēvēto dzīvokļu krīzi starp labējiem un kreisajiem politiskajiem spēkiem Latvijas presē bija sākusies jau 1919 …
Shownotes
Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente Dina Dūdiņa-Kurmiņa Lai gan polemika par tā dēvēto dzīvokļu krīzi starp labējiem un kreisajiem politiskajiem spēkiem Latvijas presē bija sākusies jau 1919. gada vasarā, tās būtību un apmērus bija iespējams aptvert vien piecus gadus vēlāk. Togad Rīgas pilsētas Statistiskā valde pirmo reizi veica visaptverošu pētījumu par rīdzinieku dzīvokļiem. Rezultāti bija šokējoši – 111 471 rīdzinieks jeb 37% pilsētnieku dzīvoja mazos un pārapdzīvotos dzīvokļus. Katrā istabā mitinājās vairāk nekā divi cilvēki. Turklāt lielākajā daļā šo vienu vai divu istabu dzīvokļos bija antisanitāri apstākļi, un tie atradās namos, kuros nebija nedz elektrības, nedz tekoša ūdens. Ekstrēmākajos gadījumos mitros pagrabos, pažobelēs un šķūnīšos varēja saspiesti dzīvot pat vairākas ģimenes. Saprotams, no šīs problēmas cieta trūcīgākie rīdzinieki, kuru vairums mitinājās Grīziņkalnā un Latgales priekšpilsētā. Krīzes apmēri bija šokējoši, un jau nākamajā gadā dome atbalstīja Dzīvokļu krīzes apkarošanas komisijas nodibināšanu. Komisiju veidoja tobrīd ietekmīgi politiķi, prominenti arhitekti un pilsētplānotāji, un tā bija apveltīta ar plašām pilnvarām. Par galvenajiem apkarošanas līdzekļiem kļuva nelielu privātu īres namu kreditēšana un pašvaldības īres namu būvniecība. Patiecoties aizdevumiem tapa liela daļa Teikas apkaimes. Tikmēr pašvaldības īres namus vēl arvien varam redzēt Liepājas, Ropažu, Jāņa Asara, Ausekļa un Valērijas Seiles ielās. Komisijas ambīcijas bija vēl lielākas, tomēr iecerēto neļāva realizēt ekonomiskā krīze trīsdesmito gadu sākumā un politiskās varas maiņa Rīgā pēc 1931. gada vēlēšanām, kad pie varas nāca pašvaldības īres namu būvniecības pretinieki. Vairāk - portālā lsm.lv.Vai zini, kāpēc latviešus sauca par čūskēdājiem?
Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna. Pārraides producente: Anete Ašmane-Vilsone. Pēc Otrā pasaules kara Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs latviešus mēdza dēvēt par čūskēdājiem. Ne jau tāpēc, ka …
Shownotes
Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna. Pārraides producente: Anete Ašmane-Vilsone. Pēc Otrā pasaules kara Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs latviešus mēdza dēvēt par čūskēdājiem. Ne jau tāpēc, ka viņi patiešām ēstu čūskas, bet gan tāpēc, ka vietējiem šķita pārsteidzoši, ka latvieši čūskveidīgos zušus un nēģus vispār uzskata par ēdamiem. Kanādā nēģus izzvejoja no upēm kā parazītus un pēc tam iznīcināja. Turpat dzīvojošajiem latviešiem cepti nēģi želejā bija delikatese, kas atgādināja par mājām. Kā gan viens un tas pats ēdiens vieniem var būt gardums, bet citiem – kaut kas pretīgs? Otrā pasaules kara beigās daudzi Latvijas iedzīvotāji devās bēgļu gaitās, sākumā lielākā daļa nonāca bēgļu nometnēs Vācijā, bet vēlāk izceļoja uz Lielbritāniju, Ameriku, Kanādu un Austrāliju. Jaunajās mītnes zemēs viņus sagaidīja ne tikai sveša valoda un dzīvesveids, bet arī nepazīstama virtuve. Piemēram, daudzviet nebija iespējams nopirkt rudzu maizi un arī pašiem to izcept nebija vienkārši – trūka piemērotu miltu, lielie maizes kukuļi neietilpa mazajās mājas cepeškrāsnīs. Nācās mainīt receptes un arī pieņemt pielāgoto garšu. Nācās arī pierast pie pavisam jauniem produktiem un ēšanas paradumiem. Izrādījās, ka ēdiens, kas vienā kultūrā šķiet pilnīgi parasts, citā var izraisīt izbrīnu vai pat riebumu.Vai zini, ka 1922. gadā Kūrmājas koncertzālē tika atklāta Liepājas Tautas konservatorija?
Stāsta pianiste, “Liepāja 2027” vēstniece Agnese Egliņa. Programmas producente: Inga Žilinska. Tautas konservatoriju dibināšana 20. gadsimta divdesmitajos gados dažādās Latvijas pilsētās bija sarežģīta, jo …
Shownotes
Stāsta pianiste, “Liepāja 2027” vēstniece Agnese Egliņa. Programmas producente: Inga Žilinska. Tautas konservatoriju dibināšana 20. gadsimta divdesmitajos gados dažādās Latvijas pilsētās bija sarežģīta, jo prasmīgu, izglītotu mācībspēku vienkārši bija par maz, tādēļ profesionāli atbilstošus mūziķus nācās uzstājīgi aicināt gandrīz vai ar varu spiest doties prom no Rīgas. Jāzeps Vītols pierunāja uz Daugavpili braukt ērģelnieku Nikolaju Vanadziņu, bet uz Liepāju – komponistu Ādolfu Ābeli. Liepājas Tautas konservatorijas atklāšanas svinības notika 1922. gada 26. novembrī Kūrmājas koncertzālē. Ar klātbūtni tās pagodināja profesors Jāzeps Vītols un izglītības ministrs Aleksandrs Dauge. Koncertā skanēja Edvarda Grīga Klavierkoncerts, Pētera Čaikovska Melanholiskā serenāde un divi Jāzepa Vītola opusi – kantāte „Dziesma” un simfoniskais tēlojums „Līgo”. Diriģēja Ādolfs Ābele un Liepājas operas orķestra diriģents Arvīds Pārups. Koncerta solisti bija profesors, pianists Vladimirs Ružickis un dziedātāja Helēna Cinka. Pirmajā mācību gadā speciālajā klavieru klasē ar 43 audzēkņiem strādāja Vladimirs Ružickis, Salomeja Graudāne, Ādolfs Ābele un Hanss Hohapfels. Vēl kuplākā, protams, bija dziedāšanas klase ar 56 audzēkņiem, savukārt vijoles klasē bija iestājušies 33 audzēkņi, bet pa vienam audzēknim čella klasē, trompetes klasē, mežraga un arī obojas klasē. Visi audzēkņi apmeklē elementārās teorijas un solfedžo stundas pie Ādolfa Ābeles.Vai zini, ar kādām metodēm Oto Hūns savulaik ārstēja bakas?
Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska. Pārraides producente: Inta Zēgnere. Oto Hūns nācis no Kurzemes superintendanta Kristiāna Hūna ģimenes …
Shownotes
Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska. Pārraides producente: Inta Zēgnere. Oto Hūns nācis no Kurzemes superintendanta Kristiāna Hūna ģimenes un dzimis 1764. gada 17. jūnijā Jelgavā. Getingenes universitātē viņš aizstāvēja disertāciju medicīnā. Pēc studiju beigšanas ceļoja pa Eiropas valstīm. No 1789. gada viņš strādāja Rīgas kara hospitālī par ārstu, bet atvēra arī privātpraksi. Viņš apprecējās ar bagāta Rīgas tirgotāja meitu Karolīni Ģertrūdi Holanderi. Jau šajā laikā paralēli ārsta darbam Oto Hūns vāca un apkopoja dažādus materiālus par zemnieku sadzīvi, veselību, ārstniecības augiem, slimību profilaksi. Viens no izdotajiem viņa darbiem ir “Rīgas topogrāfiskais apraksts, sacerēts 1798. gadā”, bet izdots tas ir tulkojumā krievu valodā. 1800. gadā Hūns Rīgā sāka vakcinēt bērnus pret bakām pēc britu ārsta Edvarda Dženera metodes, pēc kuras vakcīna bija iegūta no govīm, nevis cilvēkiem. Hūns pierakstīja novērojumus, pievienoja zīmējumus ar potes brūces stadijām un rosināja caram šo potēšanu izvērst visā Krievijas impērijā. 1803. gadā Hūns atklāja pirmo baku potēšanas kabinetu, kur bez maksas potēja visus interesentus.Vai zini, kāpēc upei jāiziet no krastiem jeb kāpēc vajadzīgi pali?
Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "Life Goodwater IP" vadītājs Jānis Šīre. Programmas producente: Rūta Paula. Kad upe iziet no krastiem, to parasti uztveram kā …
Shownotes
Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "Life Goodwater IP" vadītājs Jānis Šīre. Programmas producente: Rūta Paula. Kad upe iziet no krastiem, to parasti uztveram kā nelaimi. Applūst ceļi, mājas un lauki, tiek bojāts īpašums un apdraudēti cilvēki. Tomēr pati upes iziešana no krastiem nav nekas nedabisks. Vietās, kur upei līdzās saglabājusies neapbūvēta paliene, pali ir daļa no tās ierastā dzīves ritma. Ūdenim izplūstot palienē un samazinoties tā ātrumam, sāk nosēsties straumes nestās smiltis, dūņas un citas sīkās daļiņas. Kopā ar tām palienē paliek arī daļa fosfora un citu barības vielu. Augi tās izmanto augšanai, bet mitrā augsnē darbojas mikroorganismi, kas daļu slāpekļa savienojumu pārveido un izvada no ūdens aprites. Šis process izskaidro arī to, kāpēc palieņu augsnes bieži ir auglīgas. Cilvēki šīs teritorijas tradicionāli izmantojuši siena ieguvei un ganībām. Regulāra pļaušana vai noganīšana ir svarīga arī dabas daudzveidībai – bez apsaimniekošanas palieņu pļavas pamazām aizaug ar niedrēm, krūmiem un kokiem, un tām raksturīgo sugu skaits samazinās. Kad upes iziet no krastiem, palienes atdzīvojas daudzviet Latvijā. Pie Jelgavas plašās palieņu pļavas pārklāj Lielupes un Driksas ūdeņi, bet Daugavas pali ieplūst Dvietes senlejā, kur plešas visplašākā paliene visā upes tecējumā. Lubāna zemienē ūdens vienotā sistēmā savij Lubāna ezeru, Aivieksti, Pededzi un apkārtējās palienes. Mazākas, bet ne mazāk vērtīgas applūstošās pļavas un mitrāji sastopami arī gar Situ, Dienvidsusēju, Rūju un Burtnieka ezera apkārtnē.Vai zini, ka 1936. gadā Daugavā bija augšāmcelta Gaismas pils?
Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente Dina Dūdiņa-Kurmiņa Vismaz tādu ideju Latvijas iedzīvotājiem gribēja iedvest Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības propagandisti. 15. maijā, svinot apvērsuma …
Shownotes
Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente Dina Dūdiņa-Kurmiņa Vismaz tādu ideju Latvijas iedzīvotājiem gribēja iedvest Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības propagandisti. 15. maijā, svinot apvērsuma otro gadadienu, uz milzīga, peldoša plosta, kura centrālais elements bija 18 metrus augsta platforma, noritēja uzvedums "Tev mūžam dzīvot, Latvija!". Skatītāju pilnas krastmalas priekšā 2500 dejotāju un dziedātāju izspēlēja Ulmaņa iecerēto harmonisko vienoto tautu un priecājās par to, ka apvērsums ir beidzot no dzelmes izcēlis Gaismas pili. Kā solīja koristi, izdziedot ideologu sacerētos tekstus, tas bija uz mūžīgiem laikiem. Tik vērienīga uzveduma mērķis bija apsveikt Ulmani ar kļūšanu par Valsts prezidentu, kas bija noticis līdz ar Alberta Kvieša prezidentūras termiņa beigām mēnesi iepriekš. Bet dziesmu teksti un dejotāju izspēlētās kustības vēstīja arī par kādu citu notikumu. Otrajā apvērsuma gadadienā autoritārā valdība beidzot izziņoja, ka drīzumā tiks dibināta Darba kamera, kuras uzdevums būs pārstāvēt strādniecības intereses. Uzvedums "Tev mūžam dzīvot, Latvija!" tiešā veidā atsaucas uz šo notikumu, attēlojot rūpnīcas strādniekus līdzās zemniekiem un karavīriem kā vienotās tautas kodolu. Vairāk - portālā lsm.lv.Vai zini, kā pagatavot sviestmaizes bez sviesta?
Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone Šādu prasmi Latvijas namamātēm mācīja Otrā pasaules kara laikā. 1941. gadā laikraksts "Tālavietis" ziņoja par ēdienu …
Shownotes
Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone Šādu prasmi Latvijas namamātēm mācīja Otrā pasaules kara laikā. 1941. gadā laikraksts "Tālavietis" ziņoja par ēdienu gatavošanas kursiem, kuros varēšot iemācīties, kā ar 120 gramiem gaļas paēdināt četrus cilvēkus un kā pagatavot maizes ziedes, kas aizstāj sviestu. Izklausās pēc atjautīgas saimniekošanas. Taču aiz šīm receptēm rodams daudz nopietnāks stāsts – par to, kā karš mainīja gan ēdienkarti, gan priekšstatus par labu ēdienu. Kad Latviju okupēja nacistiskā Vācija, pārtiku un izejvielas sistemātiski izveda un izmantoja vācu armijas apgādei. Latvijas iedzīvotājiem palika stingri normētas pārtikas devas. Piemēram, 1942. gada aprīlī viena cilvēka nedēļas deva bija 250 gramu gaļas, 180 gramu sviesta vai citu taukvielu un 150 gramu cukura. Saimniecei, kura vēl nesen varēja izvēlēties, ko celt galdā, tagad bija jāizdomā, kā no pavisam neliela produktu daudzuma pagatavot maltītes visai ģimenei... Vairāk – portālā lsm.lv.Vai zini, ka Liepājā 20. gadsimta sākumā tika rīkoti Skaņu mākslas kursi?
Stāsta pianiste, "Liepāja 2027" vēstnese Agnese Egliņa; pārraides producente – Inga Žilinska Pirms Liepājā tika nodibināta Tautas konservatorija, kvalitatīvu mūzikas izglītību varēja iegūt Gabriela Vikera …
Shownotes
Stāsta pianiste, "Liepāja 2027" vēstnese Agnese Egliņa; pārraides producente – Inga Žilinska Pirms Liepājā tika nodibināta Tautas konservatorija, kvalitatīvu mūzikas izglītību varēja iegūt Gabriela Vikera (1880–1940) organizētajos Skaņu mākslas kursos. Vikers ir dzimis Viļņā. Jau kopš agras bērnības mācījies vijoles un klavierspēli, bet 19 gadu vecumā iestājies Varšavas konservatorijas čella klasē. Vikers bija pazīstams ar Jāzepu Vītolu un Alfrēdu Kalniņu. No 1913. gada Gabriels Vikers bija saistīts ar Liepāju, kur aizritēja visa viņa dzīve. Tajā pašā gadā viņš nodibināja savus mūzikas kursus, kur audzēkņiem mācīja klavieru, vijoles un čella spēli. Pirmā mācību gada beigās kursos bija jau 60 audzēkņu; 32 no viņiem mācījās klavieres, 16 – vijoli, trīs – kompozīciju un divi – dziedāšanu. Taču Vikera ieguldījums pilsētas mūzikas dzīvē neaprobežojās tikai ar kursiem. Viņš izveidoja arī kori ar 50 dalībniekiem un orķestri, darbojās kā diriģents un mūzikas kritiķis. Ar katru gadu viņa ambīcijas un vēriens pieauga. Regulāri notika Vikera kora un orķestra kursu audzēkņu koncerti. Tā, piemēram, 1919. gadā audzēkņu simfoniskais orķestris atskaņoja Ludviga van Bēthovena Sesto simfoniju. Savukārt pats Vikers ar saviem kolēģiem pedagogiem nereti rīkoja kamermūzikas vakarus, atgādinot publikai klasiskās mūzikas vērtības. 1934. gadā viņš izdeva jaunu mūzikas mācību grāmatu paralēli latviešu un vācu valodā. Vairāk – portālā lsm.lv.Vai zini, kā 1812. gadā Napoleona karaspēks okupēja daļu Latvijas teritorijas?
Stāsta Anita Čerpinska, Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja; pārraides producente – Inta Zēgnere 1812. gada 24. jūnijā (datums pēc jaunā stila) sākās Napoleona …
Shownotes
Stāsta Anita Čerpinska, Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja; pārraides producente – Inta Zēgnere 1812. gada 24. jūnijā (datums pēc jaunā stila) sākās Napoleona komandēto spēku iebrukums Krievijas impērijā. Nebija tā, ka tas bija negaidīts iebrukums. Abas puses plānoja karu un abas puses bija izskatījušas iespējas gan uzbrukt, gan aizstāvēties. Napoleona karaspēkā bija ap pusmiljons karavīru no gandrīz visas Eiropas. Bez francūžiem lielākos kontingentus veidoja poļi, holandieši, austrieši, beļģi, itāļi, dažādu vācu zemju pārstāvji, bet nelielā skaitā tajā bija arī šveicieši, slovāki, serbi, horvāti un rumāņi. Lielākā daļa Napoleona karaspēka šķērsoja Lietuvas teritoriju, bet 10. korpuss, ap 30 000 karavīru sastāvā, kurus vadīja maršals Etjēns Makdonalds, jūlija sākumā ienāca Latvijas teritorijā. Šī korpusa lielāko daļu veidoja Prūsijas palīgkorpusa spēki. Pret to bija izvietots Rīgas kara gubernatora ģenerālleitnanta Magnusa Gustava fon Esena vadītais Rīgas garnizons un tam pievienojušies spēki no Kurzemes guberņas. Kurzemi un Zemgali nebija plānots aizstāvēt, tādēļ atkāpjoties no Dobeles, Jelgavas un Bauskas, Krievijas karaspēks ņēma līdzi lopus, graudu rezerves, transporta līdzekļus un citas noderīgas lietas. Aiz sevis viņi jauca tiltus, bojāja pārceltuves un vietām arī ceļus. Vairāk – portālā lsm.lv.Vai zini, ka par ūdens kvalitāti var pastāstīt tā iemītnieki?
Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta LIFE GOODWATER IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula Lai noskaidrotu, vai upe vai ezers ir tīrs, vispirms varētu …
Shownotes
Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta LIFE GOODWATER IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula Lai noskaidrotu, vai upe vai ezers ir tīrs, vispirms varētu ienākt prātā piepildīt pudeli ar ūdeni un nogādāt to laboratorijā, kur iespējams izmērīt dažādus tā parametrus un meklēt dažādas piesārņojošās vielas. Tomēr ūdens ķīmiskā analīze parāda situāciju tikai parauga paņemšanas brīdī. Ja piesārņojums upē nonācis vakar, bet šodien jau aizskalots tālāk, analīzes to var arī neuzrādīt. Savukārt upes un ezera iemītnieki tur dzīvo nepārtraukti. Tie neprot runāt, tomēr to klātbūtne, daudzums un proporcijas par ūdens kvalitāti var pastāstīt ļoti daudz. Organismus, pēc kuriem iespējams spriest par vides apstākļiem, sauc par bioindikatoriem. Dažas sugas spēj dzīvot tikai ļoti tīrā, vēsā un ar skābekli bagātā ūdenī. Citas ir daudz pieticīgākas un iztur arī duļķainu, barības vielām bagātu vai ar skābekli nabadzīgu vidi. Ja jutīgās sugas pazūd, bet izturīgās sāk dominēt, tā var būt pazīme, ka ūdenstilpē kaut kas ir mainījies. Tieši tāpēc ūdens kvalitātes novērtēšanai izmanto ne tikai ūdens fizikāli ķīmiskos parametrus, bet arī aļģes, ūdensaugus, sīkos bezmugurkaulniekus un zivis. Katra organismu grupa kopējā stāstā parāda citu daļu. Vairāk – portālā lsm.lv.Vai zini, ka pirmā latviešu skaņu filma gandrīz "nonāvēja" kino industriju Latvijā?
Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa "Holivuda – Salaspilī!" lepni vēstīja avīze "Brīvā Zeme" 1934. gada augustā. Sensācijas pamats bija pirmās latviešu skaņu filmas …
Shownotes
Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa "Holivuda – Salaspilī!" lepni vēstīja avīze "Brīvā Zeme" 1934. gada augustā. Sensācijas pamats bija pirmās latviešu skaņu filmas "Tautas dēls" uzņemšana. Un kā gan kāds varēja par to neziņot, ja tās aizbildnis bija Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības galvenais propagandists Alfrēds Bērziņš? Tā nu Bērziņš sniedza žurnālistiem ne vienu vien interviju, solot kino industrijas atdzimšanu Latvijā, kuru aizsāks pirmā skaņu filma. Jau tā samērā vārgo Latvijas kino industriju bija iesaldējusi Lielā Depresija, kuras dēļ starp 1930. un 1934. gadu uz ekrāniem tā arī neiznāca neviena pilnmetrāžas mākslas filma. Pārrāvums bija ieildzis par spīti tam, ka pēdējā pirmskrīzes filma "Lāčplēsis" bija visīstākais kases grāvējs. Vairāk – portālā lsm.lv.
Hier stehen die neuesten 40 von 499 Folgen. Ältere Folgen findest du im Feed des Podcasts.
Ähnliche Podcasts
Mehr Geschichte-Podcasts
Ist das dein Podcast?
Bestätige es mit einem Eintrag in deinem Feed: Du bekommst hier einen Code, trägst ihn als podcast:txt in den Kanal deines Feeds ein, und wir prüfen ihn. Danach steht dein Podcast als „verifiziert“ bei SoundNode.