
Vai zini, kā radās saldā desa?
Shownotes
Ja pirms 40 gadiem kāda namamāte rīkotu groziņu vakaru, viņa visdrīzāk jau iepriekš iedalītu katram viesim noteiktus produktus. Jums, piemēram, palūgtu atnest žāvēto desu. Šodien pat prātā nevarētu ienākt, ka padomju Latvijā žāvētu desu faktiski veikalā nevarēja nopirkt – tā bija deficīts. Tāpat kā lasis, šprotes vai Bulgārijā ražoti augļu kompoti. Ko iesākt? Pazīstamā pavārgrāmatu autore Ņina Masiļūne atrada neparastu risinājumu – viņa pagatavoja desu, kas izskatījās pēc žāvētās, bet patiesībā bija salda. Par saldās desas rašanos Masiļūne man pastāstīja pirms desmit gadiem, kad tikāmies viņas dzīvoklī Rīgā. Viņa atcerējās, ka desas izgudrošana bijusi saistīta ar bērnības atmiņām – kādu kūku, ko mamma gatavojusi no tā sauktā kokovāra – kokosriekstu sviesta, ko pēc Pirmā pasaules kara Latvijā ieveda Amerikas palīdzības sūtījumos kā sviesta aizstājēju. Masiļūne nolēmusi pagatavot kaut ko līdzīgu – kūku no sviesta, cepumiem, cukura, olām un kakao pulvera. Masa nav cepta, bet gan izveidota desas formā, ietīta folijā, un likta aukstumā, lai sacietē. Viesībās Masiļūne desu pasniegusi ar piebildi, ka tā gan esot mazliet atšķīra. Saimnieks uzteicis par blatu dabūto desu, taču, kad iztinis no folijas un sācis griezt, izrādījās, ka tā drūp. To, ka desa laikam veca, viņš diskrēti mēģinājis pateikt nesējai, taču cits viesis jautrā prātā jau pakampis desu šķīvi un uzsaucis, lai dodot viņam šņabi ar pipariem un viņš tikšot galā ar to veco deficīta desu. Smieklus viesiem sagādājusi bravūrīgā ēdāja atskārta, ka desa nav vis veca, bet ir salda. Tā, pēc pašas Masiļūnes stāstītā, radusies viņas slavenā saldā desa, kuras recepte vēlāk daudzkārt publicēta pavārgrāmatās un žurnālos. Skaidrības labad jāpiebilst, ka šāds deserts gan netika izgudrots Padomju Latvijā 80. gadu beigās. Līdzīgi deserti Eiropā bija pazīstami jau agrāk. Piemēram, Itālijā un Portugālē gatavoja šokolādes salami, Rumānijā – cepumu desu. Šādi saldie ēdieni plaši izplatījās 20. gadsimtā, kad mājsaimniecībās kļuva pieejami rūpnieciski ražoti cepumi un kakao. Masiļūnes stāsts parāda, kā šī pati ideja padomju Latvijas deficīta apstākļos ieguva jaunu nozīmi – kļuva par asprātīgu atbildi uz praktiski neiespējamo uzdevumu nopirkt īstu desu. Masiļūne atcerējās arī kādu gadījumu no viņas vadītajiem kulinārijas kursiem. Viņa bija iecerējusi mācīt gatavot vistas gaļas salātus, bet vistas gaļu tajā dienā nekur nevarēja nopirkt. Tāpēc viņa vistas vietā izmantojusi kubiņos sagrieztu rupjmaizi un radījusi pavisam jaunu salātu recepti. Kas bija šī sieviete, kas prata no deficīta radīt desertu? Antoņina Masiļūne, kura savas pavārgrāmatas publicēja ar saīsināto vārdu Ņina, bija viena no pazīstamākajām Latvijas kulinārijas autorēm. Viņas pavārgrāmatas 80. gadu beigās un 90. gados piesaistīja uzmanību ar tam laikam bagātīgu ilustrāciju klāstu. Kad 1982. gadā iznāca viņas pirmā pavārgrāmata „Ikdienai un svētku galdam”, Masiļūne uzstāja, ka tajā jābūt krāsainām ēdienu fotogrāfijām. Izdevniecība nevēlējās finansēt ne ēdienu gatavošanu, ne fotografēšanu. Masiļūne uzskatīja, ka bez fotogrāfijām pavārgrāmata ir mēma un visu uzņēmās pati. Viņa iegādājās traukus, šuva galdautus, savā dzīvoklī gatavoja ēdienus un pati aicināja fotogrāfu. Grāmata guva milzīgus panākumus. Latviešu valodā tās tirāža bija 200 tūkstoši eksemplāru, bet krievu tulkojums tika izdots vēl lielākā skaitā. Kāds izdevniecības redaktors esot teicis: „Pēc šīs grāmatas stāv rinda tāpat kā pēc desām!” Tas bija trāpīgs salīdzinājums. Masiļūnes pavārgrāmata apgāja deficītu ar iztēli. Lasītājs varēja apskatīt skaisti noformētus ēdienus, apgūt jaunas receptes un neparastas kombinācijas, pārsteidzošus ēdienu nosaukumus, kamēr pamata produkti šīm receptēm bija viegli pieejami, varētu teikt - ikdienišķi. Reizēm jaunas receptes rodas tieši tā – nevis kā rūpīgi plānoti eksperimenti, bet kā radoša izeja no situācijas. Viesībām paredzēto žāvēto desu Masiļūne tā arī neatnesa. Taču viņas izdomātā saldā desa palika mājas virtuvēs arī tad, kad deficīts bija uzveikts.