Brīvības bulvāris
NovoPasaules kārtība un tās nākotnes scenāriji. Vērtē Gunda Reire
- Episódios
- 231
- Publicação
- semanal
- Último episódio
- 10 nov 2026
Sobre o podcast
Iespējams, ka tā ir liktenīga nejaušība, ka Rīga ir dzimis viens no 20. gadsimta lielākajiem brīvības filozofiem Jesaja Berlins, kura domas un idejas par brīvību noteica 20. gadsimta filozofisko domāšanu. Berlins bija tas, kurš aicināja brīvību nejaukt ar laimi vai kaut ko citu un kurš cita starpā ir teicis, ka totalitāra vara vispirms iznīcina pirmos brīvas apziņas un ideju cilvēkus. Raidījums “Brīvības bulvāris” reizi nedēļā piedāvā tikšanās un sarunas ar cilvēkiem, kuru domas un idejas liek varbūt mums pašiem kļūt gudrākiem.
Episódios 231
Pasaules kārtība un tās nākotnes scenāriji. Vērtē Gunda Reire
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes docenti un Valsts prezidenta kancelejas vadītāju Gundu Reiri par to, kas ir pasaules kārtība un kā mēs varam zināt, ka tā ir mainījusies …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes docenti un Valsts prezidenta kancelejas vadītāju Gundu Reiri par to, kas ir pasaules kārtība un kā mēs varam zināt, ka tā ir mainījusies. "Krievijas agresija pret Ukrainu, Ķīnas pieaugošā vara, ANO Drošības padomes paralīze un asas lielvaru sacensības - tas radot iespaidu, ka pasaule tuvojas pilnīgam haosam. Taču īstais jautājums nav - vai starptautiskā kārtība izdzīvos? Kārtība būs, jautājums ir - kāda tā būs?" Tā portālā "Delfi" rakstīja Rīgas Stradiņa universitātes docente un Valsts prezidenta kancelejas vadītāja Gunda Reire. Raidījumā saruna par to, kas tad šobrīd notiek pasaulē un kas ir šī starptautiskā kārtība. "Praksē starptautiskā kārtība pastāv vienmēr. Mums tā var patikt, mums tā var nepatikt, bet kaut kāda veida kārtība vai nekārtība, jo par mūsdienu notikumiem runā kā par nekārtību, jo ir tāds pārejas stāvoklis, tie ir visnepatīkamākie - no viena kārtības veida uz kaut ko citu - varbūt modificētu iepriekšējo, varbūt kaut ko pilnīgi citu," atzīst Gunda Reire.Andrejs Vasiļjevs: Cilvēce ir radījusi jaudīgo instrumentu, būtiski nezaudēt kontroli
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar datorzinātnieku Andreju Vasiļjevu par mākslīgā intelekta revolūciju, tās radītajām iespējām un sekām un Eiropas risinājumiem mākslīgā intelekta regulēšanā. Mākslīgā …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar datorzinātnieku Andreju Vasiļjevu par mākslīgā intelekta revolūciju, tās radītajām iespējām un sekām un Eiropas risinājumiem mākslīgā intelekta regulēšanā. Mākslīgā intelekta nozari satricina skandalozi drošības incidenti. Mākslīgā intelekta aģenti sākuši rīkoties patstāvīgi, lielāko mākslīgā intelekta uzņēmumu vadītāji brīdina par eksistenciāliem draudiem cilvēcei. ASV prezidents nevēlas likumus, kuri regulētu šo nozari. Šis rudens varētu izrādīties brīdis, kad cilvēcei, iespējams, izslīdējusi no rokām tās pašas radītā supermašīna. Tā ir mediju analīze par to, kas notiek mākslīgā intelekta jomā. Arī Latvijas Republikas Ministru prezidents ir paziņojis, ka tuvāko gadu valsts funkciju pārskatīšanu notiks tieši ar mākslīgā intelekta palīdzību. Vara un mākslīgais intelekts un demokrātijas izredzes šajā jaunā veida realitātē - par to saruna ar datorzinātnieku un uzņēmuma "Tilde" līdzdibinātāju un padomes locekli Andreju Vasiļjevu. Andrejs Vasiļjevs: Atceros, jau pirms daudziem gadiem es pamanīju Putina citātu. Viņš 2017. gadā kaut kur izteicās, ka tā valsts, kas kontrolēs mākslīgo intelektu, kontrolēs pasauli. Man tas bija tāds skaļais brīdinājuma signāls, ka labi nav, ka pat tāds cilvēks, uz kura darba galda nav datora un kurš ikdienā visdrīzāk to nelieto, šeit saredz jaunu ieroci, lai dominētu pār citām valstīm un pasaulē. Bet tagad ir skaidrs, ka lielvaras - Amerika un Ķīna - redz mākslīgo intelektu kā izšķirošu tehnoloģiju, lai nodrošinātu savu dominanci pasaulē. Šīs divas lielvaras milzu tempā konkurē savā starpā, tiek ieguldīti ārprātīgi finansiāli līdzekļi, lai veidotu datu centrus un arvien lielākus un jaudīgākus mākslīgā intelekta modeļus. Un tur visam pa vidu ir Eiropa, kura meklē savu vietu šinī ģeopolitiskajā cīņā.Lielvaru veidotais spēles laukums aktuālajā ģeopolitikā. Analizē Pauls Raudseps
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar žurnāla "Ir" komentētāju Paulu Raudsepu par ASV vidustermiņa vēlēšanām un lielvaru veidoto spēles laukumu aktuālajā ģeopolitikā. 3. novembrī Amerikas Savienotajās Valstīs …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar žurnāla "Ir" komentētāju Paulu Raudsepu par ASV vidustermiņa vēlēšanām un lielvaru veidoto spēles laukumu aktuālajā ģeopolitikā. 3. novembrī Amerikas Savienotajās Valstīs notiks vidustermiņa vēlēšanas, ko uzskata par referendumu par prezidenta darbību kopumā. Ko ASV šis tā saucamā referenduma iznākums nozīmē un kādu domino efektu ASV ārpolitikā tas radīt pārējā pasaulē? Vienlaicīgi ar vidējā termiņa priekšvēlēšanu procesiem no jauna virsrakstu līmenī ir atgriezušās ASV un Krievijas attiecības, kur dienaskārtībā ir likta Ukraina un jautājums par lielvaru zīmētu pasaules kārtību. Kadā ziņā notikumi, kurus mēs skatāmies par jauno pasaules kārtību, un šis vidusposma vēlēšanu process nav tikai sakritība? Kādā ziņā šīs abas lietas tomēr ir ļoti konkrēti saistītas? Kāpēc tieši tagad notiek ASV un Krievijas sarunas par Ukrainu? Pauls Raudseps: Tās ir cieši saistītas, jo abas atspoguļo vienu un to pašu centrālo notikumu, kas ir tas, ka Tramps ir atkal kļuvis par prezidentu. Nonākot Baltajā namā otro reizi, viņš jūtas pilnībā atbrīvots darīt, kā viņam labpatīk. Viņš domā, ka var lielā mērā ignorēt gan amerikāņu vairākuma vēlmes un intereses, gan arī daudz brīvāk rīkoties ārzemēs, lai realizētu savu skatienu par to, ka, pirmkārt, valsts vara ir viņa personisko interešu pagarinājums, tāds, teiksim, papildinājums. Otrkārt, ka pasaulē valda džungļu likumi. Tas bija arī atspoguļots pagājušā gada Amerikas ārpolitikas stratēģiskajā vīzijā, ko viņi bija uzrakstījuši. Lielā mērā pasauli sadala savā starpā lielvaras. Tas bija skaidri salasāms tajā dokumentā. Respektīvi, Ziemeļu dienvidu Amerika - tā ir Amerikai. Eiropa arī droši vien. Par pārējo mēs tā sevišķi neuztraucamies.[EN] Vladislavs Heraskevičs: Kopumā es gribu piederēt pie olimpiskās ģimenes
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču par sportu kā Krievijas realizētās ārpolitikas daļu un savas paaudzes dzīvi mūsdienu Ukrainā.
Vladislavs Heraskevičs: Kopumā es gribu piederēt pie olimpiskās ģimenes
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču par sportu kā Krievijas realizētās ārpolitikas daļu un savas paaudzes dzīvi mūsdienu Ukrainā. Cik bieži jūs esat Latvijā? …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču par sportu kā Krievijas realizētās ārpolitikas daļu un savas paaudzes dzīvi mūsdienu Ukrainā. Cik bieži jūs esat Latvijā? Latvija jums droši vien ir labi zināma vieta. Vladislavs Heraskevičs: Jā, Latvija ir ļoti tuva manai sirdij, un patiesībā mana skeletona karjera aizsākās šeit, Latvijā, 2014./ 2015. gada sezonā ar Dukuru ģimenes palīdzību. Kopš tās reizes mēs katru gadu kādu laiku esam šeit. Dažreiz vairāk, dažreiz mazāk – atkarībā no kalendāra –, taču vienmēr ar lielu prieku. Šķiet, ka tā bija viena no pirmajām intervijām pēc jūsu diskvalifikācijas Milānas-Kortīnas olimpiskajās spēlēs laikrakstam "The Guardian", kurā teicāt, ka jums palikuši nenoslēgti rēķini ar olimpiskajām spēlēm. Kā jūs redzat nākotnē savas attiecības ar olimpiskajām spēlēm? Vladislavs Heraskevičs: Mana diskvalifikācija bija Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) vadības atbildība, bet olimpiskā kustība – tie ir arī līdzjutēji, cilvēki, kas skatās spēles, dažādu sporta veidu sportisti un treneri. Man joprojām ļoti patīk olimpiskā kustība, man patīk tas, ko tā pārstāv, taču esmu ļoti vīlies SOK lēmumos. Ne tikai attiecībā uz savu diskvalifikāciju, bet arī par neseno ieteikumu atļaut dalību krieviem. Tomēr kopumā olimpiskā kustība ir lieliska, un es gribu piederēt pie olimpiskās ģimenes. Kā jums šķiet, kāda izskatīsies pasaule 2030. gadā? Vladislavs Heraskevičs: Cerams, bez kara. Vai vispār ir iespējams ko tādu prognozēt? Vladislavs Heraskevičs: Protams, to ir grūti prognozēt, jo var notikt jebkas, tomēr es ceru – un tā ir tikai cerība –, ka Ukrainā vairs nebūs kara un mēs mēģināsim atgriezties normālā dzīvē. Pašlaik ir ļoti grūts brīdis. Ja jūs man 2020. gadā būtu teicis, ka mums būs pilna mēroga karš un ritēs jau piektais pilna mēroga kara gads… neviens neticētu, ka tas varētu vilkties tik ilgi un ka Eiropā norisināsies tik milzīga traģēdija. Bet tā nu tas ir. Tāpēc šobrīd es nemēģinu prognozēt neko četrus gadus uz priekšu. Mēs cenšamies darīt savu darbu un kaut kādā veidā atbalstīt savu valsti.Jurijs Ņikišins: Vēlēšanu aktivitāte samazinās arī citās valstīs
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes vadošo pētnieku sociologu Juriju Ņikišinu par to, kāpēc cilvēki izvēlējās nepiedalīties vēlēšanās, populisma …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes vadošo pētnieku sociologu Juriju Ņikišinu par to, kāpēc cilvēki izvēlējās nepiedalīties vēlēšanās, populisma politiku un politikas kompetencēm. Visu laiku zemākā Saeimas vēlēšanu aktivitāte un politiskās līdzdalības kritums raisa nopietnu satraukumu gan par Latvijas iekšējo drošību, gan par Latvijas sabiedrības kopējo noskaņojumu un atsvešinātību. Vai vēlēšanu aktivitāte Latvijā, ko mēģinām šobrīd skaidrot un saprast, vai tā bija arī jums kā pētniekam negaidīts pārsteigums? Jurijs Ņikišins: Tā kā es pārsvarā nodarbojas ar salīdzinošo pētniecību, skatos ne tikai uz to, kas notiek Latvijā, bet arī cenšos to iekļaut arī plašākā kontekstā, tad tas nav kaut kas unikāls. Mēs redzam, ka vēlēšanu aktivitāte mēdz samazināties arī citās valstīs. Nesen man bija saruna ar kolēģi no Rumānijas, kas arī radīja datus ar ļoti līdzīgām tendencēm kā pie mums. Protams, analizējot katru valsti, pat ja tendences ir līdzīgas, tik un tā būtu jāmeklē iespējamie skaidrojumi, faktori un cēloņi, nepaļaujoties tikai uz to, ko saka pētījuma atziņas no citām valstīm, jo katra valsts ir atsevišķs stāsts, diezgan unikāls. (..) Ir viena lieta, kas mani uztrauc un kas parādās arī salīdzinošo pētījumu datos, ka Latvija ir starp tām valstīm, kur ir diezgan liels cilvēku īpatsvars, kas vienlīdz pozitīvi novērtē gan demokrātiju, gan arī sistēmu, kuras centrā ir stiprs līderis, kuram nav jādomā par parlamentu un vēlēšanām. Acīmredzot cilvēki bieži vien meklē nevis programmu vai kādu foršu komandu, kas spētu šo programmu izvirzīt, bet joprojām daudzi meklē vienu cilvēku, kurš atnāks un visu autoritatīvi un efektīvi atrisinās. Un cik tas būs demokrātiski vai nedemokrātiski, tas daudzus cilvēkus ne visai uztrauc.Romāns Gagunovs: Tendence – jauniešu vidū pieaug neuzticība demokrātijai
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes sociālo zinātņu docētāju politologu Romānu Gagunovu par zemās līdzdalības cēloņiem Saeimas vēlēšanās un demokrātijas auditu Latvijā. 15 …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes sociālo zinātņu docētāju politologu Romānu Gagunovu par zemās līdzdalības cēloņiem Saeimas vēlēšanās un demokrātijas auditu Latvijā. 15. Saeimas vēlēšanas ir aizvadītas, un Latvija, iespējams, turpina būt demokrātiska valsts. Gan vēlēšanu kampaņa, gan jaunākie politiskie procesi rāda, ka Latvijas demokrātijai ir arī apdraudējuma riski – pieaugošs populisms, partiju sastāva vājums, politiskās līdzdalības izmaiņas un politiskā procesa kā nemitīgas kampaņas pieaugums. Viena no tēmām, kuru jūs pēc vēlēšanām analizēsiet, būs jauniešu līdzdalība. Tā vienmēr ir bijusi riskanta grupa vēlēšanu procesa analīzē gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs. Vai jūs jau zināt, ko domā jauni cilvēki Latvijā par to, kāda varētu izskatīties demokrātija pie mums? Romāns Gagunovs: Ja mēs runājam par jauniešiem, tad viena tendence, kas sāk parādīties, un tas nav specifiski Latvijā, arī ārvalstu kolēģi ir pētījuši citās Eiropas valstīs, ka pieaug jauniešu vidū neuzticība demokrātijai. Tas ir viens no nepatīkamiem signāliem, jo vienmēr mēs uzskatījām, ka jaunieši ir tie, kuri ir tie kvēlākie demokrātijas atbalstītāji. Parasti mēs runājam par gados vecākiem cilvēkiem, kuri varbūt nejūt to savu lomu demokrātijā. Bet tas, ka jauniešu vidū parādās šādas tendences, tas nav labs signāls. Redzēsim, kā tas ir Latvijā.Jānis Sārts: Manuprāt, Krievija šobrīd mēģina sagraut Eiropas apgādes ķēdes Ukrainai
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar NATO stratēģiskās komunikācijas un izcilības centra direktoru Jānis Sārtu par hibrīdkara draudiem Eiropas austrumu flangam un Krievijas ietekmes operācijām Latvijas …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar NATO stratēģiskās komunikācijas un izcilības centra direktoru Jānis Sārtu par hibrīdkara draudiem Eiropas austrumu flangam un Krievijas ietekmes operācijām Latvijas priekšvēlēšanu periodā. Nesen Valsts prezidents sociālajos medijos paziņoja, ka situācija pasaulē, Eiropā un mūsu reģionā ir ļoti saspringta, Krievijas agresija pret Ukrainu un karadarbība Tuvajos Austrumos turpina radīt politisku un militāru eskalāciju un ka šī gada rudens un ziema būs visai sarežģīta un tam gatavojas gan Latvija, gan Eiropa. Šim Valsts prezidenta paziņojumam sekoja arī jūsu paziņojums sociālajos medijos, ka runa ir par hibrīduzbrukumiem, par ko ir brīdinājušas Latvijas valsts amatpersonas. Un, iespējams, šo ziņu intensificēšanās ne tikai Latvijā, bet arī daudzās Eiropas valstīs liecina par jaunas izlūkinformācijas pieejamību. Ja agrāk šādas ziņas uztvērām kā hibrīdkara instrumentu, ka tiek sētas bailes šajā reģionā, šoreiz ziņu avoti ir citi, tās ir oficiālās amatpersonas. Jānis Sārts: Manuprāt, Krievija šobrīd mēģina ne tikai apziņas ziņā panāk, ka Eiropas valstis pārtrauc atbalstīt Ukrainu, bet principā sagraut apgādes ķēdes. Es pieņemu, ka ir bijusi saruna ar ģenerāļiem Kremlī, kāpēc nekas nenotiek. Viņi noteikti ir norādījuši, ka ukraiņiem visu ražo Eiropā un viņi neko nevar izdalīt, lai apturētu piegādes. Iespējams, ir pieņemts lēmums, ka Krievija ir gatava sist pa tām sistēmām, kas nodrošina visu bruņojumu un citu lietu piegādi Ukrainai. Tas ir viens. Otrs - visdrīzāk tas nozīmē arī, ka viņu riska apetīte ir pieaugusi. (..) Jāsaprot, kā savulaik bija teroruzbrukumi, kas visu laiku tai sabiedrībai būt tādā stresā. Cilvēki var iet bojā. Informācijas telpas ietekme no šā visa var būt diezgan nopietna.Iveta Kažoka: Notikumi ir tik blīvā intensitātē, ka knapi ir laiks tiem piemēroties
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politoloģi Ivetu Kažoku par mūslaiku politikas paātrinājumu, šādas politikas riskiem un ietekmi uz Saeimas vēlēšanām. Līdz Saeimas vēlēšanām ir divas nedēļas, un notikumu …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politoloģi Ivetu Kažoku par mūslaiku politikas paātrinājumu, šādas politikas riskiem un ietekmi uz Saeimas vēlēšanām. Līdz Saeimas vēlēšanām ir divas nedēļas, un notikumu intensitāte liek domāt, ka mēs dzīvojam vēstures paātrinājuma laikmetā. Jautājums – vai tas tā ir, ja salīdzinām ar notikumu intensitāti 90. gadu beigās, kad bruka Padomju Savienība un beidzās aukstais karš? Tajā brīdī runāja par vēstures beigām. Kas notiek šobrīd? Kāpēc ir šāds vēstures paātrinājums un šāda intensitāte – vai tas ir Latvijas fenomens, vai tam ir globāli cēloņi? Iveta Kažoka: Es palieku pie apzīmējuma vēstures paātrinājums. Protams, tas, kas notika 80.–90. gadu mijā, kad sabruka vesela impērija, cilvēku dzīvi ietekmēja daudz jūtamāk, nekā tas, kas ir šobrīd. Līdz ar to tas paātrinājums notiek fāzēs un salīdzinoši pakāpeniski. Lielākoties, manuprāt, tas ir skaidrojams ar tehnoloģiju izmaiņām, kas ir nesušas pilnīgi citu veidu, kā cilvēki sazinās savstarpēji, kā viņi uzzina informāciju par sabiedrību. Proti, internets, pēc tam sociālie mediji un tradicionālo mediju noriets lielā mērā ir paātrinājis informācijas apriti starp cilvēkiem. Globalizācijas procesi ir palielinājuši savstarpējās saiknes starp dažādām sabiedrībām. (..) Pateicoties šim milzīgajam paātrinājumam, ko ir nesušas jaunās tehnoloģijas un jaunās cilvēku saskarsmes formas, šķiet, ka ne tikai Latvijā, bet arī citur nevar runāt par to, ka šis būtu kaut kāds apceres pilns laiks, kad sabiedrība vai cilvēce kopumā varētu atļauties reflektēt par to, kas viņa ir un kur viņa virzās 50 gadu perspektīvā. Notikumi ir tik ātri un tik blīvā intensitātē, ka knapi paliek laiks tiem piemēroties.Jānis Ikstens: Daži valdības darba kārtības jautājumi ir tālu no tā, kas satrauc cilvēkus
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātņu profesoru Jāni Ikstenu par partiju priekšvēlēšanu tēmām un vēlētāju vērtībām, Latvijas vēlēšanu iznākuma variantiem un iespējamo koalīciju pēc Saeimas …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātņu profesoru Jāni Ikstenu par partiju priekšvēlēšanu tēmām un vēlētāju vērtībām, Latvijas vēlēšanu iznākuma variantiem un iespējamo koalīciju pēc Saeimas vēlēšanām. Vai vēlēšanu tēmas, ko par politikas dienaskārtību padara partijas, patiesi ir tās tēmas, par ko pēc trim nedēļām gaidāmajās Saeimas vēlēšanās mēs arī balsosim? Vai jautājums par nākamo koalīciju un skaidrām "sarkanajām līnijām" ir būtisks Latvijas valsts pastāvēšanas kontekstā? Vai un kā mēs redzam vai neredzam Krievijas ietekmi uz mūsu vēlēšanu procesu? Vai un kā mainās Latvijas demokrātija? ' Vairāki politiskie komentētāji medijos saka, ka šīs vēlēšanas ir arī par valsts aizsardzību, drošību, valsts pastāvēšanu. "Eirobarometra" mērījumi rāda, ka Latvijas iedzīvotājus visvairāk uztrauc karš Eiropā, 72% par to ir ļoti nobažījušies. Vai redzam arī tēmās, kā partijas šobrīd mēģina mobilizēt vēlētājus? Jānis Ikstens: Droši vien ir abi atbilžu varianti - jā un nē. No vienas puses, Kulberga valdība izveidojās, lielā mērā pateicoties tam, kas notika aizsardzības resorā. Arī Kulberga valdības veidošanas procesā valsts drošība biju viena no lielajām prioritātēm. Tas arī pēc pirmajām simts dienām nav būtiski mainījies. Publiskajā apritē ir nonākušas arī ziņas, ka ir kaut kādas nekārtības iepriekš bijušas un pašreizējais ministrs mēģina vērst lietas uz labu. Paralēli ir arī citi jautājumi, kas ir aktualizēti. Imigrācijas jautājums un pastarpināti caur to Latvijas nākotnes profils drīzāk demogrāfiskajā izpratnē, Latvijas kā nacionālas valsts, Latvijas kā latviešu valsts jautājums pastarpināti ir dienaskārtībā. Imigrācija noteikti nav starp pieciem nozīmīgākajiem jautājumiem, kas sabiedrību šobrīd nodarbina. Svarīgākie ir ekonomikas attīstība, dzīves dārdzības samazināšana, veselība, izglītība un, protams, arī drošība. Bet daži no jautājumiem, kuri ik pa brīdim parādās valdības darba kārtībā, ir diezgan tālu no tā, kas satrauc sabiedrību. Diemžēl ir jāsaka, ka pagaidām ļoti maz es dzirdu, redzu un lasu tādus konkrētus piedāvājumus, kā risināt Latvijas ekonomiskās attīstības problēmas.Inga Spriņģe: Dusmu radīšana ir viens no veidiem, kā saniegt auditoriju sociālajos medijos
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar pētniecisko žurnālisti un sociālo mediju pētnieci Ingu Spriņģi par Saeimas vēlēšanu kampaņu sociālajos medijos, manipulācijām ar ziņu saturu, dusmīgiem politiķu …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar pētniecisko žurnālisti un sociālo mediju pētnieci Ingu Spriņģi par Saeimas vēlēšanu kampaņu sociālajos medijos, manipulācijām ar ziņu saturu, dusmīgiem politiķu savstarpējiem uzbrukumiem un šo dusmu izplatīšanās algoritmiem. Priekšvēlēšanu laiks šoreiz Latvijā ir sācies salīdzinoši agri, vairāk nekā pusgadu pirms parlamenta vēlēšanām bija jau kampaņas gan sociālajos medijos, gan arī tradicionālajos medijos. Sociālie mediji un tajos iepakotais kampaņas saturs apvieno vēlētājus veidos, kādos pat mēs nenojaušam. Dažiem liek mainīt izvēles, manipulē ar mums, par to nezinot. Kā mēnesi pirms vēlēšanām izskatās Latvijas priekšvēlēšanu kampaņa, kas ir tās instrumenti no sociālo mediju skatupunkta? Inga Spriņģe: Būtiskais faktors, kas uz šīm vēlēšanām ir ļoti svarīgs, ka nav vairs iespējams par maksu pirkt "feisbukā" politisko reklāmu. Iepriekšējās vēlēšanās tu varēji ielikt savu saturu, samaksāt naudu, lai parādītu algoritms vairāk cilvēkiem. Politiskās reklāmas vairs nav. Tas nozīmē, ka politiķiem ir ar ar dabisku saturu jāsasniedz liela auditorija. It sevišķi, ja tu esi bijis kūtrs politiķis, un tev nav jau izveidota sava kopiena, tagad sākt veidot no nulles trijos mēnešos ir praktiski neiespējami. Es to saku kā cilvēks, kurš jau gadiem strādā pie sava sekotāju skaita. Tāpēc arī viņiem ir jābūt radošiem. Un viens no veidiem, kā ātrāk sasniegt [auditoriju], ir emocionālo tēmu jeb dusmu radīšana. Bet tieši tas, ka viņi nevar vairs par naudu nopirkt, viņiem ir pēkšņi – ā, mums ir kaut kas pašiem jāsāk vairāk darīt, ir jāizdomā, kā piesaistīt auditoriju. Es domāju, tas ir būtiski visās vēlēšanās. Tāpēc šobrīd Lielbritānijā ļoti runā par viņu patreizējo premjeru, cik viņš atraktīvi panāk uzmanību, tieši strādājot uz sociāliem medijiem. Mūsdienās vispār jebkurā jomā sociālie mediji ir mainījuši komunikāciju, arī žurnālistikā. Domāju, ka nākamajos gados arī žurnālistus tas ļoti mainīs. Mēs šobrīd joprojām daudz "guļam" attiecībā uz saturu. Un politikā ir tieši tas pats. Viss ir balstīts mūsdienās uz personībām. Cilvēki seko cilvēkiem, tev ir jābūt personībai. Tu neseko "Jaunajai Vienotībai", tu seko konkrētam politiķim, kurš tev patīk.Kāpēc politiķi zinātni izmanto priekšvēlēšanu kampaņai? Saruna ar socioloģi Andu Laķi
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Kultūras akadēmijas zinātņu prorektori un Kultūras un mākslas institūta vadītāju socioloģi Andu Laķi par zinātnes brīvību, pētījumu lietderību un nozīmīgumu un to …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Kultūras akadēmijas zinātņu prorektori un Kultūras un mākslas institūta vadītāju socioloģi Andu Laķi par zinātnes brīvību, pētījumu lietderību un nozīmīgumu un to, kāpēc politiķi šobrīd zinātni izmanto savai priekšvēlēšanu kampaņai. 21. augustā apritēja 35 gadi, kopš atjaunoja Latvijas Republikas konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu, proti, Latvijas valsts un varas atjaunošanai de facto. Tikai divas dienas pirms šī vēsturiski nozīmīgā datuma notika Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde, kuras uzmanības centrā bija zinātne, fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas efektivitāte vai jautājums par to, kā valstij vērtēt zinātnē ieguldīto publisko finansējumu. Par ko mēs diskutējam 35 gadus pēc valstiskās neatkarības de facto atjaunošanas, kāpēc zinātne pēkšņi kļūst par priekšvēlēšanu kampaņas instrumentu un kas ir antiintelektuālisma cēloņi Latvijas sabiedrībā un pasaulē? "Pats fakts, ka politiķi lemj vai ir apņēmīgi izdarīt secinājumus par to, vai ir izvēlētas pareizās tēmas, vai ir lietderīgi iztērēta nauda jeb dažkārt tiek lietots jēdziens "izpļekarēta nauda", tas jau vien parāda, ka mūsu politiskajā domā jeb politiskajā kultūrā pastāv kā norma, ka politiķi ir eksperti zinātnieku tēmu izvēlē un zinātnisko zināšanu lietderīgumu novērtēšanā," vērtē Anda Laķe. "Tas, ka notiek cenzūra jeb politiķi cenšas rekomendēt vai ieteikt to, kādas tēmas tiek izvēlētas pētniecībā, tā nav tikai Latvijas situācija. Kad izveidojās pirmā Trampa valdība Amerikas Savienotajās Valstīs, tika izveidota īpaša politiski administratīvā struktūrvienība, kurai bija dots uzdevums izvētīt ieguldījumus zinātnē. Bija apdraudēti pat tādi ieguldījumi, kas bija saistīti ar pētījumu virzieniem, kas ir Nobela prēmijas saņēmuši."Latviešu konservatīvisms veidojas. Saruna ar filozofu Krišjāni Lāci
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu un Latvijas Universitātes lektoru Krišjāni Lāci par konservatīvismu vēsturē un šodien. Latvijas sociālo vērtību jautājumos apmēram puse vēlētāju sliecas būt …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu un Latvijas Universitātes lektoru Krišjāni Lāci par konservatīvismu vēsturē un šodien. Latvijas sociālo vērtību jautājumos apmēram puse vēlētāju sliecas būt liberāli, puse – konservatīvā virzienā. Citādāka aina esot ekonomikas jautājumos – vairākums ir kreisi noskaņoti un vēlas labklājības valsti, kas rūpējas par iedzīvotājiem. Tā liecina kā nule publicētais pētījums "Politiskie spektri Latvijā". Tas arī parāda paradoksu Latvijas politikā. Politikas leksikā pēdējā laikā mēs bieži dzirdam jēdzienu konservatīvisms. Mums ir konservatīva valdība. Vieni to izmanto kā politisku birku, citi - kā priekšvēlēšanu saukli. Konservatīvisms kā politiska ideoloģija vai vērtību sistēma Rietumos, Austrumeiropā, ASV un Latvijā: pašidentifikācijas un politiskā izdevīguma konstrukcijas – par to saruna ar filozofu, Latvijas Universitātes doktorantu un lektoru Krišjāni Lāci, kurš ir arī viens no aplādes "Telos" veidotājiem. Konservatīvisms. Vārda etimoloģija ir ielikta šī latīņu valodas nozīme "conserve" (saglabāt). Cik lielā mērā šī semantiskā nozīmē šajā vārdā vēl līdz mūsdienām ir klātesoša? Cik lielā mērā par to ir jāatgādina? Un kas ir tas, ko mēs vēlamies saglabāt, un kas ir tas mūsdienu konteksts, kurš nepieļauj? Mēs bieži vien sakām, ka mēs neprotam realizēt reformas, mēs neprotam izstrādāt lielus projektus, un, iespējams, kaut kas varbūt vērtību orientācijā mums traucē. Krišjānis Lācis: Raivis Bičevskis, kurš Latvijā ir, iespējams, visvairāk pētījis kontinentālo konservatīvisma tradīciju, viņš vienmēr arī tiecas uzsvērt šo semantisko kodolu. Viņš ir nonācis pie skaidras un vienkāršas definīcijas, kas, protams, ir plaša, bet arī paskaidro: Konservatīvisms kā saglabāšanas vērtu lietu saglabāšana, nodošana tālāk nākamajām paaudzēm. (..) Savukārt Latvijā, redziet, ko mēs vēlamies saglabāt? Vai mēs vēlamies saglabāt kādas padomju tradīcijas? Vai mēs vēlamies saglabāt tieši to, ka mums ir latviešu valoda, ka mums ir tādas robežas, kādas ir. Armija arī nodarbojas ar saglabāšanu, robežu saglabāšanu. Vai mēs vēlamies saglabāt vismaz kādu daļu no savas suverenitātes iepretim, teiksim, Briseles arvien pieaugošām pilnvarām. Saglabāšana ir. Bet mēs zinām, ka arī liberālie politiķi, jebkura institūcija mēģina saglabāt savu iekšējo koherenci. Jebkurš sabiedrisks veidojums, pat ja tas sabiedriskais veidojums ir kādā bagātā aktīvistu nevalstiskā organizācija, tie iekšējie sociālie mehānismi, kā tiek panākts konsenss šis organizācijas, varbūt pat progresīvas organizācijas, ietvaros, tas būs konservatīvs, saglabājošs. Uz šīs organizācijas iekšējās koherences saglabāšanu vērsts. Jēdzienu definīcijas – šķiet, arī esat rakstījis par to – vienmēr pieprasa laikmeta teoriju, bez kuras tās paliek tukšas. Ja runājam par konservatīvismu, kas būtu tā laikmeta teorija, kura primāri būtu jāsaprot? Krišjānis Lācis: Man liekas viena lieta, kas arī Latvijā publiskās sarunās, dažādos ierakstos un tai skaitā arī... Jūs atsaucaties uz Hirša pētījumu. Jā, tas bija Eberta fonda veiktais pētījums par Latvijas vēlētāju politikām orientācijām. Krišjānis Lācis: Es gribētu teikt, ka viena būtiska konservatīvisma ideoloģijas vai politiskās doktrīnas tēma ir, tāds sarežģīts vārds – partikulārisms. Proti, ka jāņem vērā, ka konservatīviem būs alerģija pret konservatīvismu ar lielo burtu. Konservatīvajiem vajag konkrētību. Konservatīvisms ir konkrētu tautu, konkrētu politisko veidojumu, no konkrētiem sabiedriskajiem veidojumiem izrietoša vēsturiskā pieredze. Tāpēc, manuprāt, būtu adekvātāk runāt par dažādu tautu dažādām konservatīvisma tradīcijām. Ir amerikāņu konservatīvisms vai angloamerikāņu konservatīvisms, kuram, protams, amerikāņu milzīgās ietekmes dēļ arvien vairāk sliecas piekrist arī cilvēki Austrumeiropā, pat Vācijā. Protams, lielais jautājums ir – kas ir Latvijas konservatīvisms? Jo Latvija kā jauna valsts, kas radusies uz izjukušu impēriju drupām, kas radusies tieši konfrontācijā ar tradicionālajām aristokrātiskajām kārtām, latviešu inteliģentiem konfliktējot ar baltvācu aristokrātiju kā to konservatīvāko tā brīža sabiedrības slāni, vai latviešiem ir kaut kas tāds kā konservatīvisms? Es teiktu, ka veidojas latviešu konservatīvisms, bet kā tāda skaidra politiskā sociālā doktrīna vēl nē. Bet mēs pie tā šobrīd strādājam. Krišjānis Lācis ir Latvijas Universitātes doktorants, zinātniskais asistents. Viņa pētnieciskās intereses saistītas ar ideju vēsturi, filozofijas vēsturi, Sērena Kirkegora 20. gadsimta politisko un sociālo filozofiju, Karlu Šmitu, filozofijas un teoloģijas sastapšanos, protestantisko teoloģiju un mūsdienu filozofijas aktualitātēm. Viņš ir viens no portāla "Telos" autoriem un veidotājiem.[EN] Katerina Stepanenko: Grūti atbildams jautājums, ko Kremlis darīs aiz Ukrainas robežām
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Vašingtonas Kara pētījumu studiju institūta (ISW) vadošo pētnieci Katerinu Stepanenko par to, vai Krievija gatavojas karam ar NATO un kas ir Krievijas realizētais kognitīvais karš.
Katerina Stepanenko: Grūti atbildams jautājums, ko Kremlis darīs aiz Ukrainas robežām
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Vašingtonas Kara pētījumu studiju institūta (ISW) vadošo pētnieci Katerinu Stepanenko par to, vai Krievija gatavojas karam ar NATO un kas ir Krievijas realizētais …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Vašingtonas Kara pētījumu studiju institūta (ISW) vadošo pētnieci Katerinu Stepanenko par to, vai Krievija gatavojas karam ar NATO un kas ir Krievijas realizētais kognitīvais karš. Ukraina pirmajā jūnija nedēļā veikusi vairākus uzbrukumus Krievijas reģionos, sasniedzot Krievijas teritoriju līdz pat tūkstošiem kilometru dziļumā un trāpot vairākiem mērķiem. Dažas dienas iepriekš Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atklātā vēstulē Krievijas diktatoram Putinam piedāvāja tikties klātienē, lai apspriestu kara izbeigšanu, un paziņoja, ka Ukraina ir gatava abu valstu līderu sarunām. Vācija, Francija Lielbritānija kopā ar Ukrainu šobrīd strādā pie plāna, lai piespiestu Krieviju iesaistīties sarunās par kara izbeigšanu, tā rakstīja ziņu aģentūra "Bloomberg". Ukrainas panākumi frontē un sekmīgie triecieni dziļi Krievijas teritorijā ir stiprinājuši Ukrainas prezidenta Zelenska pozīcijas, tāpēc Londona, Berlīne un Parīze saskata iespēju panākt Krievijas diktatora Putina sēšanos pie galda. Rīgā notikušajā Starkom ikgadējā konferencē kādā no diskusijām izskanēja viedoklis, ka Krievija šobrīd ir ievainots dzīvnieks, tādēļ ļoti bīstams. Jūs bijāt komandā, kas apkopoja un veidoja krievu ofensīvas kampaņas izvērtējumu kopš 2022. gada februāra. Pirms tam jūs ziņojāt ari par Krievijas gatavošanos pilna mēroga iebrukumam Ukrainā. Vai ir iespējams pateikt, ko Krievija gatavojas darīt tagad? Katerina Stepanenko : Manuprāt, Krievija turpina virzīt savu stratēģisko mērķi, tas ir, dzīties pēc "gravitācijas centriem", kas atrodami rietumu galvaspilsētās. Tā cenšas iznīcināt atbalstu Ukrainai. Ja skatāmies uz Krievijas stratēģiskajiem mērķiem, numur viens ir iekarot Ukrainu. Krievija zina, ka tas nav iespējams tikai ar militāru spēku vien. Kā pierādījuši līdzšinējie kara gadi, ukraiņi ir apturējuši daudzas krievu ofensīvas, krievu progress šobrīd ir pietuvojies absolūtai nullei, pateicoties ukraiņu pretuzbrukumiem un formējošajām operācijām. Krievijas mērķis ir bijis tēmēt pa gravitācijas centriem Vašingtonā, Briselē, Parīzē, Londonā, lai liktu Ukrainas partneriem to pamest, tādējādi liekot Ukrainai priekšlaicīgi piekāpties Krievijas nosacījumiem. To Kremlis ir virzījis jau kādu laiku, un visdrīzāk turpinās virzīt. Izaicinājums ir skatīties uz āru, ko Kremlis darīs tālāk, aiz Ukrainas robežām? Tas ir neparedzams, grūti atbildams jautājums, vismaz pašlaik. Kremlis turpina attīstīt vairākus naratīvus. Ja skatāmies salīdzinoši, piemēram, 2022. gads un situācija šobrīd. Vai to vispār ir iespējams salīdzināt? Katerina Stepanenko: 2022. bija interesants gads, jo man tolaik šķita, ka Kremlis vēl nebija izveidojis pareizo informatīvo stāvokli kara uzsākšanai. Ja skatāmies uz iekšējiem vēstījumiem, ko Kremlis izplatīja, daudzi no tiem bija haotiski. Tie krievu sabiedrībai klāstīja, ka nekāda kara nebūs, ja nu kaut kas tomēr notiks, tas būs maza mēroga iebrukums, kurā Krievija uzvarētu pāris dienu laikā. Šeit arī rodama problēma – Kremlim neizdevās savu sabiedrību sagatavot ilgstošam konfliktam, likt tai ziedoties. Tas ir izaicinājums, ar ko Krievijas informatīvā telpa saskaras jau pēdējos četrus gadus. Katru reizi, kad ukraiņu spēki dodas uzbrukumā un gūst panākumus kara laukā, vai apdzen Krievijas spēkus militārās inovācijas lauciņā, tas rada atgriezenisko saiti Krievijas sabiedrībā. Redzam, kā krievvu ultranacionālisti sūdzas par Aizsardzības ministrijas vai bruņoto spēku amatpersonām. Lielā problēma ir šāda – Krievija domāja, ka karu uzvarēs ļoti ātri, bez lielas ziedošanās no tautas, taču, kad tas nenotika, valsts ir centusies pielāgoties, sabiedrību "atpakaļejoši" sagatavot karam, cerībā, ka tā pieņems arvien augošos zaudējumus.Latvijas vēlēšanu sistēmas nacionālās īpatnības. Saruna ar politologu Hariju Kārkliņu
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu un vēlēšanu ekspertu Hariju Kārkliņu par Latvijas vēlēšanu sistēmu, vēlēšanu prognozēm un Latvijas vēlēšanu sistēmas nacionālajām īpatnībām. Latvijā …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu un vēlēšanu ekspertu Hariju Kārkliņu par Latvijas vēlēšanu sistēmu, vēlēšanu prognozēm un Latvijas vēlēšanu sistēmas nacionālajām īpatnībām. Latvijā priekšvēlēšanu periods ir sācies, un arī jauna valdība ir kļuvusi par šo priekšvēlēšanu daļu. Saruna ar Hariju Kārkliņu par to, kas ir vēlēšanu tendences, balstoties uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, un kas ir tas, ko mēs varētu sagaidīt šī gada oktobrī. Jūs analizējāt detalizēti portālā "Delfi" situāciju pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām. Kuras ir tās tendences, kuras ir samērā tipiskas Latvijas politiskajai kultūrai, par kurām var teikt - tās saglabāsies, jo tā ir "Latvijas nacionālā īpatnība". Harijs Kārkliņš: Mūsu nacionālā īpatnība ir augstais mainīgums tieši no vienām vēlēšanām uz nākamajām. Cik ļoti mainās partijas, cik mazs ir lielākās partijas īpatsvars, spēks parlamentā. Mums ir augsta sadrumstalotība ne tikai skaita ziņā, cik ir partijas, bet arī no tā, ka mums nav izteikta līderība starp šīm partijām. Mums ir apmēram līdzvērtīgi spēlētāji. Skatoties uz pašreizējiem reitingiem, šķiet, ka šī situācija arī saglabāsies. Bet, ja vēlēšanas notiktu tagad - tas ir viens no jautājumiem, ko sociologi uzdod iedzīvotāju aptaujās. Vai, jūsuprāt, koalīcija būtu apmēram tāda pati, kādu iepriekšējā nedēļā izveidoja Saeima un apstiprināja? Harijs Kārkliņš: Īsa atbilde - nē. Garā atbilde. Ja mēs varam uzticēties reitingiem, un pieredze rāda, ka reitingiem var uzticēties, jo tie reitingi, kas ir tieši ap Saeimas vēlēšanām, ir diezgan tuvi īstiem rezultātam. Jaunākie reitingi rāda, ka astoņas partijas pašlaik pārvarētu 5% barjeru. Skaitot, cik šīs partijas katra iegūtu pa vietām, redzam, ka pašreizējā četru partiju koalīcija nevarētu izveidot valdību. Nevarētu izveidot arī valdību iepriekšējā [koalīcija] - "Progresīvie", "Jaunā Vienotība" un Zaļo un Zemnieku Savienība (ZZS). Vienīgais variants ir, ja visas piecas - "Progresīvie", Apvienotais saraksts, ZZS, Nacionālā apvienība un Jaunā Vienotība - saliek kopā, tad mums varētu būt valdība no iepriekš esošajām partijām. Tā ir vēl viena tendence, kas ir bijusi, varbūt kādai partijai iet uz augšu, kādai iet uz leju, bet pēc vēlēšanām tās partijas, kuras tobrīd ir veidojušas valdību, kopā saņem mazāk, nekā tas bija pirms vēlēšanām. Līdz ar to ir izskanējuši viedokļi, ka šie četri mēneši varētu būt arī ģenerālmēģinājums. Bet jūs tā nedomājat. Harijs Kārkliņš: Maza iespēja. Es domāju, ka nebūs šī pati valdība. Tīri dēļ matemātikas, vienkārši nepietiks [mandātu]. Es varu kļūdīties, tā ir mana prognoze. Par kurām Latvijas politikas nacionālajām īpatnībām jūs esat drošs, ka tās nemainīsies arī nākamajās vēlēšanās? Harijs Kārkliņš: Es varu tikai prognozēt, nevaru garantēt simtprocentīgus rezultātus. Ar to tas ir interesanti tāpat kā sportā. Es sagaidu, ka esošās valdības partijas neiegūs pietiekami daudz mandātu, lai varētu izveidot valdību, un ka būs jauni spēki iekšā valdībā. Es sagaidu arī to, ka "Mēs mainām noteikumus" iegūs vairāk, nekā pašreiz uzrāda piecus procentus, ka viņi kā jauns spēlētājs tieši vēl pieaugs. Līdz cik, es nezinu, grūti spriest. -- Harijs Kārkliņš ir politologs, vēlēšanu pētnieks, Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu politikas zinātnē, bakalaura grādu matemātikā un statistikā un studējis doktorantūras programmā "Politikas zinātne". Studiju laikā vadījis lekcijas par vēlēšanu sistēmām un citiem saistītiem tematiem. Līdzautors pētījumā par sabiedrības drošības uztveri un profesionālā jomā deviņus gadus strādājis valsts pārvaldē.Aivars Ozoliņš: Valdības krišana bija par drošību, kas nenāca par labu drošībai
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar žurnāla "Ir" politisko komentētāju Aivaru Ozoliņu par valdības demisiju un jaunas valdības veidošanas procesu priekšvēlēšanu kontekstā. Priekšvēlēšanu posms Latvijā …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar žurnāla "Ir" politisko komentētāju Aivaru Ozoliņu par valdības demisiju un jaunas valdības veidošanas procesu priekšvēlēšanu kontekstā. Priekšvēlēšanu posms Latvijā: valdības krišana un jaunas valdības veidošanās aprises, un ārējā apdraudējuma konteksts. Kas ir šī politiskā tirgošanās, kas ir atbildīga rīcība šajā kontekstā un kādēļ tas viss notiek tieši pusgadu pirms parlamenta vēlēšanām? Tu jau vairāk nekā 30 gadus vēro politiskos procesus. Vai tam, kas šobrīd notiek, ir kaut kādas analoģijas ar to, kas jau ir bijis pēdējo 30 gadu vēsturē? Aivars Ozoliņš: Gluži šādu valdības krišanu, ka premjerministre kopā ar vienu koalīcijas partneri paši nogāzt valdību, tādu es īsti neatceros. Bet citādi jau tas politisko spēku salikums nav nekas oriģināls, vienīgi partiju nosaukumi ir citādi un birkas, ko viena otrai piekar, mazliet mainās. Bet partiju struktūra Saeimā atspoguļo apmēram to pašu vēlētāju struktūra, kas mainās lēnāk nekā partijas. Vai kaut kādā ziņā Latvijas demokrātija ir apdraudēta, ja pusgadu pirms vēlēšanām ... Šis process neizskatās īpaši atbildīgs, no vienas puses. Aivars Ozoliņš: Demokrātija nav apdraudēta. Tas būtu pārspīlēti. Nav noticis nekas dramatisks vai traģisks. Bijuši neveikli politiski gājieni, kas noveduši pie pašiem spēlētājiem negaidīta rezultāta. Es neapgalvotu, ka būtu apdraudēta demokrātija. Redzēsim, kā būs pēc vēlēšanām, kāds būs politisko spēku salikums. Kaut gan man šķiet, ka nekas traģisks arī nenotiks. Un, protams, visādi lielie pavērsieni, ko mēs visu laiku, šos 30 gadus, cenšamies nepieļaut, ir vienkārši prokremliska valdība. Diezin vai tāda būs arī pēc šīm vēlēšanām. Ja atgriežamies pie šīs 30 un vairāk gadu terminoloģijas, par kuriem spēlētājiem tev vairāk vai mazāk ir skaidrs, ko viņi dara Latvijas politiskajā sistēmā? Aivars Ozoliņš: Var minēt vairākus. Ir skaidrs, ko dara "Jaunā Vienotība", ir skaidrs, ko dara Nacionālā apvienība, un ir skaidrs, ko dara "Latvija pirmajā vietā" ar Aināru Šleseru. Kā jau es teicu, struktūra ir līdzīga, kā ir bijusi, kaut gan partiju nosaukumi ir mainījušies mazliet. Ir daļa vēlētāju, kuri vēlētos Kremlim draudzīgāku valdību. Tos pārstāvēja "Saskaņas centrs", tad "Saskaņa", tagad lielāko daļu ir pārņēmis Ainārs Šlesers. Mazāko, radikālāko ... tagad būs Jūlija Stepaņenko ar "Jaunlatviešiem". Bet struktūra ir tā pati. "Suverēnā vara" un "Jaunlatvieši" ir paņēmuši to, kas bija Ždanokai, kas bija Rosļikovam, bet lielāko daļu paņēmis Šlesers. Viņš vēl arī paņēmis tos, kuri bija balsojuši par Artusu Kaimiņu un Aldi Gobzemu savulaik. Tos, kuriem vienmēr viss ir slikti. Nekā principiāli jauna tajā salikumā nav. Ir mainījies šo partiju apzīmējums. Kādreiz prokremlisks bija sinonīms kreisam. "Saskaņa" – tie bija prokremliski, tātad kreisi. Tagad prokremliski ir "Latvija ir pirmajā vietā", bet viņi pēkšņi ir labēji. Tas ir tāds interesants pavērsiens. Bet citādi nekas principiāli jauns nav. Pirms dažiem mēnešiem tu teici kādā no žurnāla "Ir" raidierakstiem, ka nākamās vēlēšanas būs par drošību. Aivars Ozoliņš: Par drošību. Kamēr ir karš, kamēr mums blakus ir agresīva impērija, no kuras var sagaidīt jebkādus iracionālus izlēcienus, drošība, protams, ir pats pirmais. Bet vai tas, kā notika valdības krišana vai notiek valdības sastādīšana, ir iemesls veidot vēlēšanu procesu, kurš ir par drošību? Aivars Ozoliņš: Protams, valdības krišana sanāca par drošību. Siliņa gribēja izdarīt labāk, lai ir drošība, nomainīt aizsardzības ministru, kurš acīmredzami netika galā ar saviem pienākumiem. Bet izdarīja to tik neveikli, ka valdība krita. Tas bija viss par drošību, kas nenāca par labu drošībai. Bet šī būs viena no divām lietām, kas Kulberga valdībai būs jāizdara, būs jāsakārto aizsardzības lietas pēc iespējas ātri. Piecos mēnešos var ļoti daudz izdarīt tajā jomā. Nevar izdarīt visu. Kā man stāstīja – "nevarēs jau uzreiz nosusināt to purvu, kas tur palicis pēc Mūrnieces un Sprūda", bet tur ir konkrētas lietas, kuras var izdarīt. Un otra konkrēta lieta, kura arī būs šai valdībai jārisina, tas ir "airBaltic". Skaidrs, vai viņi atdos vai neatdos to 30 miljonu aizdevumu, viņiem vajadzēs naudu vēl, un tad valdībai nu būs izvēle – ļaut bankrotēt nacionālajai aviosabiedrībai vai atkal to atbalstīt.Priekšvēlēšanu process un kampaņu tematika. Saruna ar "Providus" vadītāju Sandu Liepiņu
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar "Providus" direktori Sandu Liepiņu par valdības efektivitāti, priekšvēlēšanu procesu un kampaņas tematiku. Līdz Saeimas vēlēšanām ir mazāk nekā pusgads. Latvijas politika …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar "Providus" direktori Sandu Liepiņu par valdības efektivitāti, priekšvēlēšanu procesu un kampaņas tematiku. Līdz Saeimas vēlēšanām ir mazāk nekā pusgads. Latvijas politika piedzīvo satricinājumus, kas dod iespēju izstrādāt un runāt par dažādiem scenārijiem, kas notiks līdz Saeimas vēlēšanām. Taču šoreiz saruna ar "Providus" direktori Sandu Liepiņu par to, kas notiks pēc vēlēšanām, kā sistēma, kas tiks iegūta vai nodota varas maiņas rezultātā vai saglabāšanās rezultātā, funkcionēs attiecībā pret tām pārmaiņām, kuras mēs visi tik ļoti gaidām. Kas Latvijas politikā un tās aktuālajos procesos jūs uztrauc visvairāk? Sanda Liepiņa: Laikam atbildības par rezultātu jebkāds trūkums. Tas ir fokuss, ko mēs no domnīcas "Providus" puses mēģinām dažādās tēmās, kuras mēs uzrunājam, akcentēt. Piemēram, pēdējās divās nedēļās prezentējām pētījuma rezultātus par latviešu valodas mācību sistēmu, kuru pirms pieciem, septiņiem gadiem dažādos brīžos bija nepieciešams uzlabot. Ir pagājis laiks, un faktiski nekādi uzlabojumi nav panākti. Šīs ir lietas, kas ir konsekventi un daudz uzstājīgāk mums visiem, kas ir ap šo sabiedriski politisko procesu, jāizgaismo un ir jāprasa rezultāts. (..) Sanda Liepiņa: Pietrūkst sistēmiski vairāk tāda veida cilvēku, kas starptautiski tiek arī saukti par politikas inovatoriem, kas iet iekšā, meklē risinājumus, aktīvi strādā. Jūs domājat no ekspertīzes viedokļa vai no politikas veidotāju viedokļa? Sanda Liepiņa: Ekspertīzes, bet pamatā attieksmes [viedokļa]. Nebūs neviens cits, kas atnesīs Latvijai šobrīd tos risinājumus. Tie risinājums šeit, Latvijā, Rīgā, novadu pilsētās, būs jāsameklē pašiem, pacietīgi sēžot, diskutējot, runājot un liekot kopā. Neviens cits mums no ārpuses šobrīd, izņemot kā bija "Moneyval" vai augsta riska finanšu transakcijas, kur Latvija palika par apdraudējumu starptautiskajai finanšu sistēmai. Jūs bijāt viena no pētījuma autorēm tieši par birokrātiju, par to, cik salīdzinoši liela ir birokrātija pārvaldes procesos. Kas bija secinājumi, ko redzējāt salīdzinoši ar citām valstīm? Sanda Liepiņa: Šobrīd esmu iesaistīta Birokrātijas atmešanas grupā, ko vada Endziņa kungs. Arī šeit mans pienesums bija - aicināt grupu mēģināt definēt skaitliski izmērāmā veidā, kas būtu rezultāts, ko būtu jāsasniedz. (..) Ja mēs skatāmies ilgākā laika perspektīvā, ejot atpakaļ līdz laika periodam, pirms Latvija iestājās Eiropas Savienībā, tajā brīdī panācām būtisku uzrāvienu dažādu administratīvo procedūru šķēršļu mazināšanā. Bet tas bija laika periods, kad lēmumu pieņemšana bija salīdzinoši ātra, sagatavošanas posms īss un lēmumi Ministru kabineta noteikumu, grozījumu un likumu veidā tika pieņemti 2-3 mēnešu laikā, tādā veidā arī panākot to ātrumu, kas bija nepieciešams. Tagad šie jautājumi tiek skatīti vienas Saeimas darbības periodā. Sanda Liepiņa: Ir starptautiski vispārzināms, ka, piemēram, Eiropas līmenī normālā procesā jebkāds regulējums top sešu līdz astoņu gadu laikā, izejot visas politikas plānošanas cikla stadijas. Tur mēs vēl neesam, bet mēs strauji arī Latvijā virzāmies apmēram uz tādiem laika rāmjiem jebkādai lēmumu pieņemšanai. Visam fokusam šobrīd būtu jābūt, ka mēs atrodam veidus, kā tomēr no virziena uz sešu līdz astoņu gadu jebkādu lēmumu pieņemšanai Saeimā likumdošanas akta veidā tomēr virzāmies tuvāk kaut kam, kas būtu saprātīgi. Gads līdz divi, kuru laikā tiek izdiskutētas, iespējams, arī seši mēneši atsevišķos gadījumos. Faktiski to pieprasījumu šobrīd redzam. -- Sanda Liepiņa ir domnīcas "Providus" direktore, studējusi gan Latvijā, Latvijas Universitātē politikas zinātni un jurisprudenci, gan ASV, Sirakūzas universitātes Maksvela skolā ieguvusi maģistra grādu sabiedrības vadībā. Sanda Liepiņa ir vadījusi Latvijas Finanšu nozares asociāciju. Kopumā vairāk nekā 20 gadus dažādās lomās strādājusi Pasaules Bankas grupā un Starptautiskajā finanšu korporācijā. Bijusi valsts sekretāre Izglītības un zinātnes ministrija un kā Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidente bijusi atbildīga par budžeta un finanšu jomas trīspusēju dialogu, kā arī bijusī finanšu ministra padomniece rīcībpolitikas jautājumos un Rīgas Tehniskās universitātes padomes sastāvā vadījusi iekšējo audita komisiju.Dita Rietuma: Politika un ietekmīgās mākslas skates vienmēr ir bijušas cieši saistītas
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar kinozinātnieci Ditu Rietumu par kinofestivālu politisko vēsturi, Krievijas tiešu un pastarpinātu dalību šajos festivālos un to saistību ar Latvijas reputāciju. 11. un 12 …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar kinozinātnieci Ditu Rietumu par kinofestivālu politisko vēsturi, Krievijas tiešu un pastarpinātu dalību šajos festivālos un to saistību ar Latvijas reputāciju. 11. un 12. maijā Eiropas Savienības Izglītības, jaunatnes, kultūras un sporta ministru padomes darba kārtībā Latvija ir ierosinājusi jautājumu par kopīgas Eiropas Savienības pieejas nodrošināšanu saistībā ar Krievijas atgriešanos Venēcijas biennāles starptautiskajā mākslas izstādē, kā arī dalību starptautiskajās kultūras platformās kopumā. Lai nākotnē vairs nepieļautu, ka Krievija izmanto kultūras platformas kā manipulācijas instrumentu propagandas mērķiem, lai apietu sankcijas un uzlabotu savu reputāciju Eiropas Savienībā un tās dalībvalstu līdzfinansētajos pasākumos, Latvija aicinās Eiropas Savienības dalībvalstis nodrošināt konsekvenci starp Eiropas Savienības lēmumiem attiecībā uz Krieviju un sankciju politiku. Tostarp novēršot Krievijas maigās varas aktivitātes pasākumos un organizācijās, kuras līdzfinansē Eiropas Savienība. Šajās dienās arī sākas Kannu starptautiskais filmu festivāls, kura programmā ir iekļauta krievu režisora Andreja Zvjaginceva filma, kura pieteikta kā Latvijas kopprodukcija. Vai krievu kultūra starptautiskajā apritē un platformās atgriežas un dara to gan tiešā, gan pastarpinātā formā - par to saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes lektori un docētāju un Nacionālā kino centra direktori un filmu kritiķi Ditu Rietumu. Kultūra kā manipulācijas mehānisms un kino. Kannu un Venēcijas festivāli nav bijuši pasargāti no šīm politiskajām manipulācijām ne pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, ne pēc. Vai cēlonība tam būtu meklējama šo festivālu pirmsākumos, respektīvi, kad festivālu Venēcijā dibināja Gēbelss sadarbībā ar Musolīni un Kannu festivāls radās kā reakcija uz to pēc Otrā pasaules kara sadarbībā ar sabiedrotajiem no ASV? Vai šiem vēsturiskiem pirmsākumiem ir kāda nozīmība attiecībā uz to, kā šie festivāli kā politiskā skatuve veidojas šodien? Dita Rietuma: Visi šie fakti norāda uz to, ka politika un šīs lielās, ietekmīgās mākslas skates vienmēr ir bijušas ārkārtīgi cieši saistītas. Venēcijas festivāls ir vispār pasaulē senākais festivāls, festivāla formāta aizsācējs, jo 1932. gadā Venēcijas mākslas biennāles kontekstā tika radīts Venēcijas kinofestivāls. Protams, tur klāt stāvēja Musolīni tēls un viņa mīlestība pret kino. Mēs zinām, ka autoritāri režīmi un diktatori ļoti mīl kino. Ja nemaldos, Musolīni dēls bija kino teorētiķis, kinokritiķis. Ja mēs skatāmies bez šādas ģimenisko attiecību lirikas, tad, protams, šīs lielās, ietekmīgās mākslas skates ir ļoti nozīmīgas arī politiski. Un mēs varam teikt, ka mediju ainava ir krietni mainījusies kopš 20. gadsimta vidus un tā izskaņas. Iespējams, ka tādam, normālam cilvēkam, kurš īsti nesaprot festivāla nozīmi, liekas - ko var ņemties, festivāls tur, festivāls šur, vēl kaut kur. Gribu uzsvērt, ka Eiropas kinofestivāli ir vārti Eiropas filmām gan uz pasaules atzinību, gan atpazīstamību, gan uz iespēju tikt izrādītām ārpus savas valsts un tikt nopirktām izrādīšanai. Tie ir tie vārti, ko Eiropā sargā būtībā pāris festivālu - Kannu festivāls un Venēcijas festivāls. Berlīnes festivāls tomēr ieņem mazliet nīkulīgu pozīciju, lai gan šim festivālam arī ir ļoti komplicēti politiskie konteksti. Šie vārti ir svarīgi. Visi tie tūkstoši saražoto Eiropas un ne tikai Eiropas filmu tad arī gāžas uz šiem vārtiem, un ir ļoti būtiski, kuras ir tās filmas, jo filmu, kuras nonāk šo festivālu oficiālajās skatēs, ir ļoti maz. Filmām tiek pievērsta liela globāla preses uzmanība. Tāpēc lieliem spēlētājiem, Krievijai tai skaitā, ir svarīgi tur būt dažnedažādās formās, legāli, mazliet lavierējot. Festivāli ir ārkārtīgi svarīgi. Ukrainas Kinematogrāfistu savienība 2022. gada pavasarī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā izplatīja petīciju, aicinot boikotēt Krievijas kinematogrāfu. Petīcija savāca vairāk nekā 10000 parakstu, to publicēja "The New Yourk Times". Tajā teikts, ka Krievijas filmu demonstrēšana festivālos rada ilūziju par Krievijas iesaistīšanās civilizētās pasaules vērtību veidošanā. Šī petīcija aicināja arī izplatītājus nestrādāt Krievijā. Ukrainas Kino akadēmijas aicinājumam atsaucās arī Kannu festivāls, kas vēl 2022. gada konkursa programmā bija iekļāvis jau vairākus gadus mājas arestā esošā krievu režisora Kirila Serebreņņikova filmu "Čaikovska sieva". Tiesa, Serebreņņikovs festivāla preses konferencē aicināja atcelt sankcijas visu mākslu patronam, kā viņš teica, Romānam Abramovičam, par ko saņēma pretrunīgu reakciju un nosodījumu. Aicinājumam neiekļaut turpmāk A klases festivālu oficiālās programmas filmas, kuru finansējums ir no Krievijas, atsaucās lielākā daļa festivālu. Viens no tiem, kurš pirmais reaģēja uz šo aicinājumu, bija Venēcijas festivāls, norādot, ka krievu izcelsmes kinematogrāfisti ir jānodala no finansējuma avotiem, kādā veidā šīs filmas ir veidotas. Bet pēdējos gados redzam, ka visos šajos festivālos parādās filmas, kuru autori ir krievu izcelsmes kinorežisori, vai arī naratīvi, kas attiecas uz aktuālo vai vēsturisko Krievijas politisko situāciju, kurus ir veidojuši lielie Eiropas kinorežisori. Šo naratīvu klātbūtne nav pazudusi arī pēc 2022. gada. Kāds tam ir iemesls? Dita Rietuma: Es domāju, ka šī tēma nevis nav pazudusi, bet ir aktualizējusies. Tās realizācijas formas ir kļuvušas daudz izsmalcinātākas, daudz ciniskākas. Ja mēs atgriežamies pie nesenā piemēra - franču režisora Olivjē Asajass filmas "Kremļa burvis", kas - kā nu bija, tā bija, tika filmēta Rīgā, Latvijā; kas nodrošināja būtībā Kremlim labvēlīgu naratīvu izplatīšanu. Pirmizrāde bija Venēcijas festivālā. Pēc tam bija viss, kas seko festivāliem, diezgan plaša, bet arī kritiska prese, pēc tam izrādīšana Francijā, kur filmai gāja komerciāli ļoti labi. Paldies dievam, filmai gāja komerciāli ļoti slikti Latvijā. Bet kāpēc vispār šāda filma var tapt? Tāpēc ka pēc saistošajiem kritērijiem šī nav Krievijas filma. Tā ir lielas un senas franču kompānijas producēta filma, ko viņi uzņēma tur, kur viņiem šķiet piemērota lokācija, tur, kur meklē arī kaut kādu finansiālu atbalstu. Šīs filmas gadījumā viņi nesaņēma Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atbalstu. Bet tā ir franču filma, Francijas kino, viena no vairāk nekā 300 filmām, ko Francija ražo ik gadu. Viņa stāsta šādu stāstu. Bet acīmredzot vilinājums un labumi, ko šie Rietumeiropas dzīvie klasiķi gūst, piedaloties šādos, es teiktu, prokrieviskos projektos, prokrievisku naratīvu veidošanu... Tad ir jautājums: kā tiek uzbūvēts šis mehānisms, vai tiešām visi iesaistītie, tai skaitā Olivjē Asajass, ir tik naivs, īsti nesaprot, ko viņš dara, būdams ļoti spilgts un līdz tam ļoti cienījams Francijas kino klasiķis?Daunis Auers: Mums nebūtu jābaidās no politiskās sistēmas modernizācijas
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnes profesoru Dauni Aueru par Latvijas politiskās sistēmas izvērtējumu priekšvēlēšanu gadā. "Politiskajai sistēmai ir jākļūst tālredzīgai un partijām …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnes profesoru Dauni Aueru par Latvijas politiskās sistēmas izvērtējumu priekšvēlēšanu gadā. "Politiskajai sistēmai ir jākļūst tālredzīgai un partijām jāpāriet no lozungiem uz reāli īstenojamu rīcībpolitikas izstrādi. Sabiedrības uzticēšanos var palielināt, veicinot salīdzinoši nelielas izmaiņas vēlēšanu sistēmā, kas tuvinātu kandidātus vēlētājiem. Un parlamentam jākļūst profesionālākam, pārtopot no teātra par nopietnas politikas veidošanas institūciju un stiprinot ekspertu kapacitāti. Nedrīkstētu būt, ka Saeimā uz astoņiem šoferiem ir tikai viens pētnieks." Tie ir daži no secinājumiem, kas analizē jaunāko laiku Latvijas politiku domnīcas "LaSER" pētījumā "Latvijas politikas sistēma: ceļš uz rīcībspēju". Raidījuma viesis ir politikas zinātnieks un viens no šī pētījuma autoriem, Latvijas Universitātes politikas zinātnes profesors Daunis Auers. Ungārijas vēlēšanu rezultāti tika pieteikti, ka tā būs kaut kāda veida indikācija demokrātiskajiem procesiem arī citās Eiropas valstīs nākotnē. Arī Lietuvā pagājušā gada procesi, kas bija saistīti ar situāciju, kad makaronu fabrikas īpašnieks kļuva par kultūras ministru, kas izsauca plašu sabiedrības reakciju un jaunu pilsonisku iniciatīvu veidošanos, kas pat nav īsti nevalstiskās organizācijas, bet kaut kāds jauns politiskās līdzdalības fenomens. Vai šos aspektus kopā raugoties, varam teikt, ka redzams neskaidri kā tie ietekmēs to, kas notiek Latvijā? Daunis Auers: Noteikti ir zināmas līdzības. Ir līdzīgas problēmas, kas galvenokārt ir saistītas ar stagnāciju un sabiedrības neapmierinātību, kas skar visas Eiropas demokrātijas. Mūsu pētījumam līdzīgi iznākuši pēdējos gados Eiropā. Piemēram, Apvienotajā Karalistē pēdējos gados ir divas grāmatas, kas līdzīgi kā mēs dziļi izpēta politisko ciklu. Vienam nosaukums ir "Neizdevusies valsts". (Failed State), otras grāmatas nosaukums ir "Kāpēc Vestminstere strādā? Kāpēc nestrādā?" (How Westminster Works … And Why it Doesn’t). Mēs līdzīgi pētījām politisko ciklu Latvijā, lai saprastu, kāpēc ir vilšanās sabiedrībā. Arī kāpēc lēmumi netiek pieņemti, un kāpēc politiskā sistēma - un ne tikai Latvijā, bet arī Ziemeļamerikā, Rietumeiropā, Ziemeļeiropā, kāpēc tā ir kļuvusi faktiski nekompetenta. Mēs vairāk, piemēram, neprotam būvēt. Bija laika posms – 50. - 60. gadi, kad mēs paplašinājām infrastruktūru Rietumos – Ziemeļamerikā, Rietumeiropā. Dzelzceļa tīkli, jauni, plaši motorceļi, uzbūvējām jaunas lidostas. Tas viss notika pietiekam ātri, kompetenti, kvalitatīvi. Reti kad bija kādas problēmas. Mūsdienās mēs to vairāk neprotam. Latvijā mēs runājam par "Rail Baltica", Lielbritānijā viņi runā par neizdevušos ātro dzelzceļa līniju, kas tika plānota no Londonas uz ziemeļiem, kas pilnīgi izgāzās. Miljardi tika iztērēti, nekas netika uzbūvēts. Tagad kaut kāds neliels pēctecis būs, bet faktiski nebūs tas, kas tika ieplānots. Līdzīgi Amerikā jau gadus 30 plāno ātro vilcienu no Losandželosas uz Sanfrancisko, un nekas nenotiek. Iztērēti ir miljardi, vilcieni nebrauc. Arī Vācijā, mēs zinām, ir līdzīgas problēmas. Vācijā agrāk bija tāds stereotips, ka vilcieni vienmēr laicīgi izbrauca, laicīgi ieradās, tagad viņi vispār bieži neierodas. Ir retums, kad laicīgi atstāj staciju. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka autobāņu sistēma ir degradēta un tikai lēnām tiek atjaunota. Elementāras lietas. Nemaz nerunājot par sarežģītākajiem jautājumiem, kas ir saistīti ar izglītības sistēmas modernizāciju, demogrāfiju, pilsētu konkurētspēju. Problēmas, ko mēs redzam Latvijā, atkārtojas arī citās Eiropas valstīs. Līdzīgi arī tur pēta politisko sistēmu, lai mēģinātu saprast, vai nevaram kaut ko uzlabot, lai iznākums būtu labāks. Pētījums sākās ar samērā pozitīvu atsauci uz to, ka pēdējā desmitgadē Latvijas politiskā sistēma ir kļuvusi par vienu no stabilākajām, ir bijuši tikai trīs premjerministri, kamēr lielākajā daļā Centrāleiropas un Rietumeiropas valstu ir saskatāma demokrātijas kvalitātes lejupslīde. Kaut kādā ziņā šo pētījumu var uzskatīt arī par demokrātijas auditu. Tur ir arī socioloģiskie dati pietiekami daudz. Bet jūsu secinājums ir, ka sistēma strādā, bet ir nepieciešami nelieli strukturāli uzlabojumi. Daunis Auers: Es to gan neuzskatīju par demokrātijas auditu, mēs drīzāk pētām politisko sistēmu un kā stiprināt šo politisko sistēmu. Demokrātija Latvijā, manuprāt, nav apdraudēta. Arī kopumā Eiropā ir jaunas politiskās partijas, kas izmanto to, ka ir šī nekompetence, ko arī varētu aprakstīt kā zināmu tādu amatierismu, kas ienāca politiskajā sistēmā, domājot gan par politiķiem, gan ierēdņiem. Viņi izmanto šo nespēju, lai kritizētu esošos politiķus. Jūs sakāt, sabiedrība ir vīlusies nevis sistēmā, bet tās darbībā un rezultātos. Daunis Auers: Jā. Atbalsts demokrātijai Latvijā un kopumā Rietumeiropā ir, bet cilvēki taču redz, viņi izjūt to, ka buksējas politiskā sistēma, un tāpēc arī ir laiks to modernizēt. Mums nebūtu jābaidās no politiskās sistēmas modernizācijas. Tas ir kaut kas līdzīgs operētājsistēmai datorā - mainās datoru jauda, mainās pieejamās programmas, mainās tas, ko mēs gribam izdarīt ar datoru, un tad periodiski parādās arī jaunas operētājsistēmas. Vai mēs varam ar pavisam jaunu datoru, teiksim, 2026. gada modeli, operēt ar "Windows 95"? Mēs varētu, bet droši vien rezultāts nebūtu īpaši labs. Mums visu laiku ir jāuzlabo mūsu operētājsistēma, kas ir mūsu politiskā sistēma. Bet tajā pašā laikā, analizējot sabiedrības noskaņojumu, ir pilnīgi skaidrs, ka nav atbalsts lielām pārmaiņām. Piemēram, fundamentāli mainīt, pārrakstīt Satversmi. Bet, mūsuprāt, ir, un arī ziņojumā tas tiek aprakstīts, kaut kādas nelielas lietiņas, ko var izdarīt, lai uzlabotu politiskās sistēmas darbību, faktiski nelabojot Satversmi, vienkārši mainot likumus. -- Daunis Auers ir domnīcas "LaSER" valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes politikas zinātnes profesors un Latvijas Universitātes doktora studiju programmas direktors. Studējis Londonas Ekonomikas augstskolā, Londonas Universitātes koledžā Apvienotajā Karalistē. Bijis ASV Fulbraita programmas pētnieks Kalifornijas universitātē Bērklijā un Fulbraita profesors Vašingtonas universitātē Sietlā un Baltijas - Amerikas Brīvības fonda pētnieks Vainsteitas universitātē Detroitā. Arī ASV bāzētās Baltijas Studiju apvienības prezidents un Latvijas Valsts prezidenta izveidotās Valsts konkurētspējas komisijas loceklis, Rīgas Stradiņa universitātes Padomnieku konventa loceklis un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Goda konventa padomnieks.Oksana Žabko: Iedzīvotāju priekšstati kā spogulis parāda, kāda ir mediju telpa šobrīd
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģi Oksanu Žabko par vārda brīvības un politikas uztveri Latvijā un Igaunijā un sabiedrības radikalizēšanās riskiem. Starp tiem, kas ģimenē runā latviski, 54% …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģi Oksanu Žabko par vārda brīvības un politikas uztveri Latvijā un Igaunijā un sabiedrības radikalizēšanās riskiem. Starp tiem, kas ģimenē runā latviski, 54% uzskata, ka vārda brīvība Latvijā pastāv. Savukārt krievvalodīgo vidū 64% ir pārliecināti par pretējo. Tie ir daži no secinājumiem nule kā publicētajā divu gadu pētījumā par mediju attiecībām un sabiedrības attiecībām, ko veica Rīgas Stradiņa universitāte. Viena no šī pētījuma autorēm ir arī Oksana Žabko, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas socioloģijas institūta pētniece. Jūs kādā publikācijā, kas jau analizējusi šī pētījuma, kurā salīdzinoši tika pētīta Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju attieksme pret medijiem, rezultātus, teicāt, ka tas principā nav objektīvs vērtējums par to, vai Latvijā ir vai nav vārda brīvība. Tas vairāk ir jautājums par cilvēku uztveri. Oksana Žabko: Jā, tieši tā arī ir. Jo mērījumi, ir vai nav vārda brīvība, ir atšķirīgi, tie iekļauj daudz dažādu rādītāju. Šajā gadījumā mūs interesēja iedzīvotāju priekšstati par to, vai pastāv vai nepastāv ne tikai vārda brīvība, bet dažādi izteikumi tika mērīti. Pētījuma kopējais ietvars bija par to, kā tas, kā cilvēks vispār dzīvo sabiedrībā, kāda ir viņa attieksme ir pret dažādiem procesiem, pret politiku, pret savstarpējām attiecībām ar citiem cilvēkiem, cik viņš jūtās ekonomiski droši par savu nākotni, kā tas veido arī viņa attieksmi pret medijiem. Ņemot vērā ģeopolitiskos notikumus, ir mainījusies sabiedrisko attiecību dinamika. Latvijas sabiedrībā ir pieņemti stingrāki lēmumi attiecībā uz latviešu valodas lietojumu dažādās vietās, Latvijas valdība skaidri paudusi savu nostāju Ukrainai, līdz ar to, kā cilvēki reaģē uz šiem dinamiskajiem notikumiem, kā mainās sabiedrības attieksme. Protams, cilvēki paši izjūt, cik viņi jūtās brīvi paust [viedokli]. Mēs runājam par iedzīvotāju priekšstatiem, jo iedzīvotāju priekšstati kā spogulis parāda, kāda ir izveidojusies mediju telpa šobrīd. Par ko tad mēs runājam? Ka mums daudzu gadu procesu laikā ir sašaurinājusies pētnieciskā žurnālistika. Ļoti daudz ziņām cilvēki piekļūst nevis pa tiešo, bet caur sociālajiem tīkliem, kur vienā katlā maisās gan dažādas... ...sabiedrisko mediju veidots saturs, ga arī nezināms saturs, kas uzdodas par mediju. Oksana Žabko: Ne tikai sabiedrisko mediju, bet arī komerciālo mediju veidots saturs, Latvijas mediju veidots saturs un dažādu citu - gan ārvalstu mediju, gan blogeru, gan interesentu veidots saturs. Īsi sakot, tas viss nonāk vienā katlā, un tad tas patiesībā arī zināmā mērā devalvē žurnālistu darba vērtību. Ņemot vērā, ka sociālajos medijos strādā algoritmi, tad vēl tiek radītas arī dezinformācijas un maldu ziņas. Vēl pa vidu ir arī mākslīgā intelekta ģenerētas dažādas gan ziņas, gan fotogrāfijas. Ir palicis arvien grūtāk atšķirt, saprast, kas ir autentiska ziņa un kas ir kaut kādu manipulatīvu rīku veidota.Latvijas pozīcija jaunāko laiku ģeopolitikā. Saruna ar vēsturnieku Mārtiņu Virsi
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku un bijušo diplomātu Mārtiņu Virsi par vēstures attīstības gaitu, Krieviju un Latvijas pozīciju jaunāko laiku ģeopolitikā. Globālā, uz noteikumiem balstītā …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku un bijušo diplomātu Mārtiņu Virsi par vēstures attīstības gaitu, Krieviju un Latvijas pozīciju jaunāko laiku ģeopolitikā. Globālā, uz noteikumiem balstītā kārtība, kāda radās pēc Otrā pasaules kara, ir beigusies, un mēs redzam grūtības saprast, kas ir tā kārtība, kuras ietvaros ģeopolitika notiek tagad. Vai to saprast var palīdzēt vēsture un cik derīga ir mūsu jaunāko laiku vēsture un politikas pieredze - par to saruna ar ilggadējo diplomātu un vienu no atslēgas personām Krievijas armijas izvešanas procesā pirms vairāk nekā 30 gadiem Mārtiņu Virsi. Ir tāda sajūta, ka šobrīd atrodamies kaut kādā vēsturiskā brīdī, bet ir grūtības formulēt, kas īsti notiek. Mārtiņš Virsis: Ir dažādi līmeņi kā cilvēki saprot, kas notiek. Tik tiešām situāciju jau no kāda 2022. gada, ja ne agrāk, varētu ilustrēt ar mazu vācu karikatūru, ko es redzēju: cilvēks pamodies, mazgā zobus un klausās radio. Un radio saka: tagad ziņas - visi sajukuši prātā; tagad laika ziņas. Varbūt vienai lielai daļai pasaule tagad arī tā izskatās. Jeb kā Valsts prezidents "Krustpunktā" teica - šis ir traks laiks. Patiesībā tas ir drusku iracionāli, jo visu jau var atrast, pa daļām sadalīt un saprast. Es domāju, ka tas, kā mainās tektoniski ģeopolitiskās plates, ir jau ilgstošāks periods. Varētu droši teikt, ka jau sākot ar 2000. gadu bija skaidri redzams, kādu lomu sāk ieņemt Ķīna pasaules lielajā politikā, kā Amerikas Savienotās Valstis lēnām virzās uz Kluso okeānu. Neaizmirsīsim arī 2003. gada Putina runa Minhenes drošības konferencē, kur pirmo reizi skaidri un gaiši varēja saklausīt to, ka... ...par lielāko ģeopolitisko traģēdiju? Mārtiņš Virsis: Daudzas lietas. Jā, ka ir šīs ambīcijas. Protams, mums kā mazai valstij, kā Eiropas Savienības un NATO robežvalstij tas ir tāds papildus vai pat dubults izaicinājums - atrast veidu un vietu, kā mēs reaģējam. Neraugoties uz to, ka mēs esam NATO, neraugoties uz to, ka mēs esam Eiropas Savienībā, atbildība par valsts drošību un tās pilsoņu drošību ir katras dalībvalsts politiķu uzdevums. Jūsu kolēģi Feldmanis un Taurēns "Latvijas diplomātijas vēsturē" arī iezīmē to, kādu lomu spēlē Amerika. Karls Bilts norāda, ka amerikāņi ir pārāk draudzīgi pret Krieviju šajā procesā. Dažādus interešu lokus var redzēt jau tobrīd. Mārtiņš Virsis: Varētu teikt, ka amerikāņi varēja domāt tā vai savādāk, tāpat kā zviedri vai vācieši, vai pat somi. Man un maniem kolēģiem vēsturniekiem, kas strādāja ministrijā, mums nekad nav bijušas ilūzijas par to, kas ir Krievija. Kas ir koncepts Maskava - trešā Roma. Kad sākās sarunas, es, protams, ar interesi gaidīju, kad arī šī aspekts parādīsies, ne tikai armijas izvešana. Un tiešām 1992. gada 1. vai 2. februārī parādījās. Kāda veidā? Mārtiņš Virsis: Krievijas delegācijas loceklis Dubiņins, laikam viņš bija bankas priekšsēdētājs vai priekšsēdētāja vietnieks, kurš iesāka savu uzstāšanos ar to, ka sāksim tad ar Nīstates mieru, 1710. gadu, tas kaut kā nesanāca. Liepājas kara osta, kurā ir cariskā Krievija ieguldījusi milzīgas investīcijas. Tas viss lēnām attīstījās. Līdz ar to paralēli pašā Krievijas delegācijas vidē tajā brīdī nē, bet vēlāk jau varēja skaidri redzēt, ka lielvalstnieciskā domāšana jau nekur nav palikusi. Mēs bijām diezgan uzmanīgi. -- Mārtiņš Virsis ir latviešu vēsturnieks, politiķis un diplomāts, savulaik bijis Latvijas vēstnieks Vācijā, Lietuvā, Baltkrievijā. 1992. gadā ieguvis vēstures doktora grādu, 90. gadu sākumā sācis strādāt Ārlietu ministrijā par ministra vietnieku un no 1993. līdz 1995. gadam bijis Latvijas 5. Saeimas deputāts no partijas "Latvijas ceļš". 1994. gadā kā Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs vadījis sarunas par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas Republikas un 1995. gadā kļuva par Latvijas Republikas vēstnieku Austrijā. Ieņēma arī šo amatu Šveicē, Lihtenšteinā, Ungārijā, Slovēnijā un Slovākijā. 1995. gadā žurnāls "Rīgas Laiks" citēja dzejnieku Jāni Peteru, kurš rakstīja, ka Mārtiņam Virsim piemītot dziļa vēstures telpas izjūta, un, ja būs tāds vēstures šķirklis enciklopēdijā par Mārtiņu Virsi, tad būs teikts, ka deviņdesmitajos gados viņš redzējis tālu uz priekšu.[EN] Edvards Lūkass: Pārāk ilgi esam vilcinājušies, lai sevi aizstāvētu
"Karš plosās ne tikai ar pārtraukumiem Persijas līcī vai Ukrainā, bet arī mūsu vidū. Ugunsbumbas, bezpilota lidaparāti, propagandas vētra un kiberuzbrukumi no Krievijas un citiem ienaidniekiem gan neizraisa …
Notas do episódio
"Karš plosās ne tikai ar pārtraukumiem Persijas līcī vai Ukrainā, bet arī mūsu vidū. Ugunsbumbas, bezpilota lidaparāti, propagandas vētra un kiberuzbrukumi no Krievijas un citiem ienaidniekiem gan neizraisa bruņotu konfliktu, taču tie mums izmaksā milzu summas, apdraud dzīvības un grauj mūsu drošību. Pārāk ilgi esam vilcinājušies, lai sevi aizstāvētu," – tā pagājušajā nedēļā laikrakstā "Times" rakstīja Edvards Lūkass. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Eiropas politikas analīzes centra padomnieku un politisko komentētāju Edvardu Lūkasu par ģeopolitikas krīzi, Ungārijas vēlēšanām un Baltijas aizsardzības scenārijiem.Edvards Lūkass: Pārāk ilgi esam vilcinājušies, lai sevi aizstāvētu [LV]
"Karš plosās ne tikai ar pārtraukumiem Persijas līcī vai Ukrainā, bet arī mūsu vidū. Ugunsbumbas, bezpilota lidaparāti, propagandas vētra un kiberuzbrukumi no Krievijas un citiem ienaidniekiem gan neizraisa …
Notas do episódio
"Karš plosās ne tikai ar pārtraukumiem Persijas līcī vai Ukrainā, bet arī mūsu vidū. Ugunsbumbas, bezpilota lidaparāti, propagandas vētra un kiberuzbrukumi no Krievijas un citiem ienaidniekiem gan neizraisa bruņotu konfliktu, taču tie mums izmaksā milzu summas, apdraud dzīvības un grauj mūsu drošību. Pārāk ilgi esam vilcinājušies, lai sevi aizstāvētu," – tā pagājušajā nedēļā laikrakstā "Times" rakstīja Edvards Lūkass. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Eiropas politikas analīzes centra padomnieku un politisko komentētāju Edvardu Lūkasu par ģeopolitikas krīzi, Ungārijas vēlēšanām un Baltijas aizsardzības scenārijiem. Mans pirmais jautājums saistās ar Jūsu veikto Eiropas drošības situācijas analīzi. Jūs liekat lielu uzsvaru uz Austrumeiropas un Baltijas valstīm. Kāpēc šis reģions Jums šķiet īpaši svarīgs? Edvards Lūkass: Pirmkārt, lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījis, aplūkojot šo valstu brīvību, drošību un neatkarību – tas sākās jau 70. gadu nogalē. Tāpat uzskatu, ka plašākā Eiropas drošības sakarā jūs redzat lietas, ko neredzam mēs, saožat lietas, ko mēs nespējam saost, saprotat un darāt to, ko nesaprotam un nedarām mēs. Dažās Rietumeiropas valstīs ir modīgi uzskatīt, ka austrumu flangā un Baltijā mūs sagaida nopietnas problēmas, un, ka reģions rada raizes NATO valstīm. Manuprāt, ir tieši pretēji – mums būtu jāmācās no jums, jūsu modrības, gatavības, no spējas uzņemties riskus un ziedoties. Mums šis modelis jāeksportē uz miegainajām seno rietumu valstīm. To, kas pašlaik notiek pasaulē, Jūs esat nosaucis par "lielāko ģeopolitisko krīzi tiem eiropiešiem, kas ir dzīvi". Tā ietekmē visas viņu ikdienas dzīves šķautnes un pieredzi. Vai Jums šķiet, ka ir iespējams scenārijs, ar kā palīdzību šo krīzi varētu atrisināt? Edvards Lūkass: Galvenā lieta, kas vienmēr jāatceras – Krievija nav "Karalis Kongs", milzu spēks, no kā jābaidās. Mani ļoti uztrauc Ķīna, jo to veido pusotrs miljards cilvēku – neiedomājami liela ekonomika. Viņiem ir lieliskas tehnoloģiskās spējas, dažkārt pat pārākas par mūsējām, un tā ir liela un nopietna problēma. Krievijas ekonomiku var pielīdzināt Itālijai. Ja ņemam valstis Baltijas jūras apkārtnē – četras ziemeļvalstis, trīs Baltijas valstis un Poliju, to IKP kopā pārsniedz Krievijas. Pievienojot pārējo Eiropu – Vāciju, Franciju, Lielbritāniju, Nīderlandi – esam daudz lielāki un bagātāki. Šis savā būtībā nav konflikts par resursiem – tas ir konflikts par varas pārņemšanu visā pasaulē. Mums jābūt izlēmīgākiem, jāveido spēcīgākas savstarpējās saites un jārīkojas kopā ar citām valstīm, labāk jākoordinē darbības. Un ir jātērē nedaudz vairāk naudas un jāizdara dažas lietas, kas šķitīs neērtas un traucējošas. Bet mēs to varam. Un, man šķiet, kad Krievija sapratīs mūsu nolūku nopietnību, mēs būsim krietni drošākā pozīcijā, taču priekšā ir pāris grūti gadi. Mans mērķis ir paātrināt šo procesu, panākt to, lai cilvēki darītu vairāk, labāk un ātrāk. Kad domājam par ģeopolitisko krīzi, kā tieši mūsu vēstures zināšanas var noderēt tās risināšanā? Vai tās var arī kaitēt? Edvards Lūkass: Baltijas valstu un Somijas, Polijas vēsturiskā pieredze ir gaužām vērtīga. Jūs saprotat kā ir zaudēt savu brīvību, visai nesen esat cīnījušies, lai to atgūtu, tā jums ir ļoti svarīga. Pret drošību jūs izturaties ar eksistenciāla svarīguma sajūtu, kas ļoti atšķiras no, piemēram, Beļģijas, kur tikai retais atceras nacistiskās okupācijas laikus. Tas ir svarīgi. Jūs apzināties Krievijas metodes, atpazīstat ne tikai konvencionālu kara apdraudējumu vien. Tas nav tikai tas, ko redzam Ukrainā, vai šantāža ar atomieročiem, ko viņi izmanto kā atbalsta punktu karam – tās ir arī "pagrīdes" lietas, un jūs to piedzīvojāt Rīgā (un visā Baltijā) 90,.gados. Jūs zināt, kā ir būt krievu netīrās naudas upuriem gan finansu sistēmā, gan politikā. Jūs zināt, kā ir, kad Krievija finansē cilvēkus gan kreisajā, gan labajā flangā. Jūs zināt, kā ir izciest krievu propagandas uzbrukumus, piemēram, no PBK un citiem. Jūs visu šo saprotat, un tā ir ļoti vērtīga pieredze mums pārējiem. Pērn noskatījos Jūsu runu Ģeopolitikas nākotnes forumā Polijā. Jūs teicāt, ka Krievijas neokoloniālie instinkti bija novērojami jau 1991. gadā, uzreiz pēc PSRS sabrukuma. Vairākkārt esat teicis, ka nekad neticējāt Krievijas iespējamai dalībai rietumu pasaules iekārtā. Kādēļ? Edvards Lūkass: Es dzīvoju Baltijas valstīs no 1990. līdz 1994. gadam, redzēju, cik grūti bija pierunāt Krievijas armiju izvest savus okupācijas spēkus no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas. Redzēju, kā viņi centās šo saistīt ar valodas un pilsonības likumiem. Atceros, kā Sergejs Karaganovs atklāja savā vārdā nosaukto doktrīnu, kas radīja jaunu, krieviski runājošo pilsoņu kategoriju, kas deva Krievijas Federācijai tiesības iejaukties par labu krievvalodīgajiem visās valstīs. Arī es runāju krieviski, pieļauju, ka jūs tāpat, taču nejūtos kā daļa šīs politiskās kategorijas, ko aizsargā Kremlis. Redzējām visu manis pieminēto. Dzīvojot Krievijā, ko arī esmu darījis daudzus gadus (iespējams, esmu labāk informēts par Krieviju nekā citi rietumnieki), esmu sapratis, cik dziļi imperiālisma idejas ir integrētas krievu tautes psihē. Ne tikai putinisti, bet arī visnotaļ liberāli, pret [Krievijas vadoni Vladimiru] Putinu noskaņoti krievi uzskata, ka Gruzija ir vienkārši piekrastes restorāns un ukraiņi ir apdalītie brālēni no laukiem. Šī impēriskā domāšana ir laidusi dziļas saknes. Dažkārt tā var būt vienkārši kaitinoša un principā nekaitīga aizspriedumu kopa, kas ļauj cilvēkus "norakstīt", izturēties pret tiem ar nicinājumu vai nosodījumu. Tomēr tā arī stiprina ideju, ka svarīgas ir tikai lielvalstis, un, ka beigu beigās Krievija, Vācija, Lielbritānija, ASV – tās ir valstis, kas satiekas un lemj, kamēr mazajām valstīm nākas to pieciest. Man tas nepatīk, arī tad, kad redzu to Rietumos, bet pavisam noteikti tad, kad redzu to Krievijā.Līva Zorgenfreija: Neskaidrība Tuvajos Austrumos nenāk par labu pasaules ekonomikai
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ekonomisti Līvu Zorgenfreiju par ASV un Irānas kara ietekmi uz pasaules ekonomiku, kara sekām un Latvijas enerģētisko neatkarību. "Trampa karš Irānā pārvērtis šo karu par …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ekonomisti Līvu Zorgenfreiju par ASV un Irānas kara ietekmi uz pasaules ekonomiku, kara sekām un Latvijas enerģētisko neatkarību. "Trampa karš Irānā pārvērtis šo karu par Trampa karu pret pasaules ekonomiku." Tāds virsraksts bija titulrakstam pagājušajā nedēļā vācu nedēļas žurnālā "Der Spiegel". Tur rakstīts: "Nav vispār skaidrs, kur tas viss novedīs. Skaidrs šķiet tikai viens: ar savu neparedzamo ārpolitiku Donalds Tramps par ķīlniekiem ir paņēmis pasaules ekonomiku, kas tikko bija daļēji pārvarējusi viņa ieviestos sodīšanas tarifus. Šī fatālā atkarība no viena cilvēka lēmumiem saglabāsies pat tad, ja atradīs izeju no viņa paša izraisītās Irānas katastrofas." Vai mums draud pasaules ekonomikas krīze un kas ir šis Trampa karš pret pasaules ekonomiku? Vērtē ekonomiste Līva Zorgenfreija. Vai jūs piekristu "Der Spiegel" apgalvojumam, ka vienu ģeopolitisku kara situāciju, militāru operāciju Tramps ir pārvērtis par karu pret pasaules ekonomiku? Līva Zorgenfreija: Lielā mērā var piekrist šim apgalvojumam. Kāpēc? Tieši tā reģiona dēļ un tā, cik ļoti šis reģions ir ietekmīgs visā pasaules ekonomikā. Tie ir galvenie iemesli. Galvenais pudeles kakls pasaules ekonomikā, kas šobrīd ir apdraudēts, ir Hormuza jūras šaurums. Caur šo jūras šaurumu virzās aptuveni piektdaļa pasaules naftas, aptuveni piektdaļa pasaules gāzes un ne tikai tas vien. Ir vēl virkne citu izejvielu, citu sektoru, kas ir ietekmēti tādēļ, ka tur šobrīd faktiski satiksme ir apstājusies. Ja paskatāmies uz to, kā tas ir ietekmējis pasaules cenas, redzam, ka ir kāpušas naftas cenas, ir kāpušas gāzes cenas, kā aug mēslojuma izmaksas, un tas var būt būtisks risks nākotnē pārtikas pieejamībai vairāk nabadzīgajās pasaules valstīs. Mūsu reģionā pārtikas cenām tie var būt lieli izaicinājumi. Tāpēc to ietekmi novērtēt par zemu nevajadzētu. Mēs tiešām uztraucamies no ekonomikas perspektīvas par to, kur tas var aizvest. Ir pilnīgi pareizi, ka "Der Spiegel" apgalvoja, ka nav skaidri kara mērķi. Līdz ar to nav skaidrs, cik ilgi šis vilksies. Pēdējie jaunumi, kas ir likuši tirgiem ļoti pozitīvi reaģēt, ir par to, ka Tramps 2-3 nedēļu laikā taisās šo karu izbeigt. Bet esam dzirdējuši arī citāda veida paziņojumus, ka Tramps tūliņ sakopo spēkus un, iespējams, būs kādas sauszemes operācijas. Ārkārtīgi liela neskaidrība, un tas nekādā veidā nenāk par labu pasaules ekonomikai. "Der Spiegel" šajā publikācijā, kurā analizē pasaules ekonomikas situāciju Irānas kara kontekstā, raksta, ka visi - gan tirgi, gan politiķi - ar aizturētu elpu gaida katru Donalda Trampa paziņojumu sociālajos tīklos. Mēs redzam, kā jūs sakāt, ka tirgi uz to reaģē. Kas ir tas Trampa paziņojuma, nezinu, "tauriņa spārnu efekts", kurš atsaucas pilnīgi citās pasaules vietās? Līva Zorgenfreija: Viņš viens būtībā ir sācis šo karu un iepriekšējie viņa tāda veida gājieni lielā mērā ir bijuši tādi, ko viņš pats var arī izbeigt. Varam paskatīties, kā pasaules tirgi reaģēja uz iepriekšējiem Trampa lielajiem paziņojumiem, piemēram, par tarifiem. Milzu tarifu uzlikšana bija liels šoks pasaules ekonomikai, liels šoks pasaules tirgiem, tie ļoti strauji nogāzās, bet tajā pašā laikā arī bija kā brīdinājuma signāls prezidentam Trampam. Viņš diezgan ātri - gan tāpēc, ka nogāzās akciju tirgi, gan tāpēc, ka arī obligāciju tirgos varēja redzēt šo stresu, viņš diezgan ātri atkāpās pats no sava lēmuma un situāciju faktiski nolīdzināja. Lai pagājušajā gadā ir bijuši lieli satricinājumi ekonomikai - Trampa tarifu paziņojumi, neskaidrība par to, kas notiks ar tirdzniecības plūsmām akciju tirgos, mēs faktiski redzējām strauju kritumu, bet pēc tam ļoti strauju atkopšanos un jaunus rekordus, jaunus maksimumus. Šobrīd izskatās, ka tirgi gaida kaut ko līdzīgu zināmā mērā. Bet, protams, ir fundamentāli atšķirīga situācija. Iepriekš tā bija problēma, ko varēja ar pildspalvas parakstu faktiski izlabot. Šajā gadījumā tas ir karš. Pat ja ASV prezidents izlemj, ka viņš ir sasniedzis savus mērķus, lai arī kādi tie būtu, tas nenozīmē, ka šis karš beigsies. Un tas nenozīmē, ka Hormuza šaurums būs tikpat tirdzniecībai pieejams, kāds tas ir bijis iepriekš. -- Līva Zorgenfreija ir "Swedbank" galvenā ekonomiste. Pirms tam strādājusi Eiropas Komisijas Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorātā Beļģijā, Rotšildu investīciju bankā. Kopš 2013. gada bijusi arī Latvijas Bankas Makroekonomikas analīzes daļas darbiniece. 2010. gadā viņas darba pienākumos ietilpa Latvijas un eirozonas ekonomikas analīze, Latvijas izaugsmes prognožu veidošana, kā arī Latvijas pārstāvība Eiropas Centrālās bankas Ekonomikas prognožu darba grupā. Līva Zorgenfreija ir ieguvusi sociālo zinātņu bakalaura grādu ekonomikā un starptautiskajā politikā Varvikas universitātē Lielbritānijā, savukārt maģistra grādu ekonomikā un publiskajā politikā - Francijā, Sciences Po institūtā.Māris Zanders: Orbāna personīgās īpašības nosaka, ka viņš negrib zaudēt varu
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna publicistu un politisko procesu komentētāju Māri Zanderu par Ungārijas vēlēšanām un iespējamām priekšvēlēšanu tēmām Latvijā, elektorāta izvēlēm, autoritārisma riskiem un …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna publicistu un politisko procesu komentētāju Māri Zanderu par Ungārijas vēlēšanām un iespējamām priekšvēlēšanu tēmām Latvijā, elektorāta izvēlēm, autoritārisma riskiem un ģeopolitisko kontekstu. Vēlēšanu kampaņa Ungārijā. Kāds sakars mums ar to? Publicists Māris Zanders pagājušajā nedēļā portālā "Satori" rakstīja arī, ka tuvāko mēnešu laikā mēs no Saeimas deputātu amata kandidātiem daudz dzirdēsim par nākotni - latviešu nācijas, Latvijas valsts, Eiropas civilizācijas, Piena ceļa galaktikas. Bez ironijas viņš rakstīja: "Neko jēdzīgu tur negaidīt." Tomēr kādā ziņā Saeimas vēlēšanu kampaņa ir sākusies jau šobrīd? Kas ir tās tēmas un iespējamie scenāriji, par to sarunu raidījumā ar publicistu Māri Zanderu. Cik lielā mērā, tavuprāt, vēlēšanas vai vēlēšanu kampaņa šobrīd, kas notiek Ungārijā, mums norāda uz veidiem vai paņēmieniem, par ko būtu jādomā, kādā veidā notiek vai veidojas Krievijas ietekme uz vēlēšanām, piemēram, Latvijā? Vai mēs jau redzam kaut kādus iespējamos scenārijus? Māris Zanders: Vēl nē. Es arī ceru, ka tik netīri tā kampaņa nebūs, kā Ungārijā. Godīgi sakot, mēs esam labākā situācijā nekā ungāri, jo mums autoritārs režīms vēl nav. Viņš būs pēc vēlēšanām. Iespējams, var rasties pēc vēlēšanām. Māris Zanders: Es domāju, ka tur ir diezgan droši, ka tā būs. Protams, ka Ungārijā arī konteksts ir cits. Piemēram, mums nav nācijas, kas dzīvo blakus valstīs un stingri balso par valdošo partiju, kā tas ir Ungārijā. Ungāri ir Rumānijā un Serbijā. Vojvodinā ir stingri Orbana atbalstītāji, kam ir savi iemesli. Mums tādu nav, un līdz ar to it kā tieši paralēles nevajadzētu vilkt. Bet tas, ka, teiksim, imigrācijas stāsts varētu būt, domāju, jā, tā ir paralēle. Mēs varam domāt, ka Ukrainas jautājums Latvijas vēlēšanu kontekstā nerastos. Vai radīsies arī jautājums par Ukrainu, kā motivēt vēlētājus? Māris Zanders: Es domāju, ka nevienam vēl šajā vēlēšanu ciklā mute neveras vaļā, lai teiktu, ka pie visa vainīga Ukraina. Kaut kādas nianses droši vien ir par to, ka varētu būt, ka nevajag dedzināt tiltus ar kaimiņu, kurš tepat būs un nekur neliksies. Ģeogrāfija ir nepielūdzama, un tāpēc Krievija ir jānosoda, bet nav jādara kaut kādas lietas. Grūti iedomāties tik radikālu pavērsienu. Turklāt viņš arī nav īsti nepieciešams. Tu esi rakstījis arī par to, ka tas ir un reizē nav paradokss, kāpēc šāds režīms Ungārijā vai Slovākijā varēja rasties. Mums ļoti bieži šī Višegradas trijstūra dažādība nav līdz galam saprotama un raisa izbrīnu. Kāpēc Baltija ir demokrātiskāka nekā valstis, kuras neatradās tādā tiešā ne totalitārā, ne autoritārā režīma ietvaros? Māris Zanders: Domāju, ka tur arī lielas atšķirības, jo Fico būtībā ir vienkārši oportūnists, principā viņa partija nav atteikusies no tā, ka viņi sociāldemokrāti. Tas viņam netraucē sadarboties ar pilnīgi labējiem nacionālistiem. Orbāna gadījums varētu būt atšķirīgs. Es domāju, ka tur ir kaut kādas personīgās īpašības. Pēc tam, kad viņš zaudēja uz laiku varu 21. gadsimta sākumā, esmu lasījis, ka cilvēki, kas ir apgrozījušies Ungārijas politikā [rakstīja], ka viņš tā arī teicis, ka otrreiz vairs šitādu kļūdu nepieļaus, ka viņš zaudē varu. Tas nosaka viņa stilu, personīgas īpašības nosaka, ka viņš ne par ko negrib zaudēt varu. Būtībā Orbāna otrā atnākšana pie varas, kura nav beigusies, un es domāju, ka arī nebeigsies, iezīmējas, piemēram, ar to, ka, ja līdz tam bija kaut kāds konsensus, ka 1956. gada sacelšanās ... tur ir skaidrs. Pieļauju, ka daudzus cilvēkus tas mulsina, kā var būt, ka ungāri, kuri ar ieročiem rokās cīnījās pret PSRS, viņi tagad ir tik prokremliski? Orbāna cilvēki un aprindas, arī akadēmiskās, sāka iesakņot viedokli, ka arī ar 1956. gadu nav tik vienkārši, ka ir bijušie komunisti, kas vienkārši ir "piesmērējušies". Tie ir nepareizie revolucionāri un pareizie nav celti pietiekoši saulītē un gaismā. Viņi spēja šo savu nacionālo mītu samainīt. Ja kāds prasa, kā jūs varat atbalstīt Putinu, ja jums tāda vēsture, atbilde ir - droši vien tā ir, kā jūs sakāt, bet īstenībā 1956. gada revolūciju nozaga komunisti. Tagad tie komunisti atkal grib nākt pie varas. Tur ir ar Ungārijas vēsturi saistītas lietas, es domāju, diezgan stingri. Atšķirībā no Slovākijas. Kas notiek, ja Orbāns zaudē vēlēšanās? Kādā mainās situācija arī Eiropas Savienības kontekstā un ģeopolitiskās arhitektūras kontekstā, ņemot vērā tās problēmas, kuras līdz šim bija Eiropas Savienībai ar Ungāriju. Māris Zanders: Skaidrs, ka nebūtu tāda retorika varbūt pret Ukrainu un tādas izdarības, kā inkasatoru mašīnu nolaupīšana. Bet es domāju, ka tik ātri tur vienalga nekas nemainīsies, jo šis cilvēks un tie, kas viņam apkārt, ir pie varas jau vairāk nekā 10 gadus. Ja ir runa par jaunām atomelektrostacijām, kas ar Krieviju saistītas; ja ir runa, piemēram, par dzelzceļa līniju, kas savieno Ungāriju un Serbiju, ko ceļ ķīnieši, tādas lietas, pat ja mainās vara, nevari... Mēs "Rail Baltica" arī nevaram atcelt. Tu jau nevari pateikt, ka tagad Orbāns vairs nav pie varas, mēs šos ģeopolitiski strīdīgos lielos projektus "kancelejam". Vai mēs vairs neļaujam ķīniešiem celt elektrobateriju automobiļiem rūpnīcu. Tāpēc es domāju, ka tur ilgu laiku nekas nemainīsies. Vienīgi retorika nebūs tik dramatiska. Skaidrs, ka nebūs arī varbūt tāda plēšanās ar pārējām Eiropas Savienības valstīm. Kas jau arī ir labi.Ietekmes sfēras pašreizējā pasaulē. Analizē vēsturnieks Jānis Taurēns
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Jāni Taurēnu par ietekmes sfērām pašreizējā pasaulē, ASV un Irānas karu un Latvijas pozīciju Eiropā attiecībās ar ASV. "Karš Irānā nav vienkārši vēl viens karš …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Jāni Taurēnu par ietekmes sfērām pašreizējā pasaulē, ASV un Irānas karu un Latvijas pozīciju Eiropā attiecībās ar ASV. "Karš Irānā nav vienkārši vēl viens karš Tuvajos Austrumos, tas ir jaunākais piemērs pasaulei, kas ir nonākusi haosā." Tā raksta "Der Spiegel". "Kopš gada sākuma ASV prezidents Donalds Tramps ir izdarījis dažāda veida uzbrukumus vienu pēc otra - Venecuēlas valsts vadītāju nolaupīšana, draudi anektēt Grenlandi, naftas eksporta blokāde Kubai un tagad karš pret Irānu. Katrā no šiem gadījumiem vardarbība tiek atklāti izmantota kā politikas līdzeklis." Tā savukārt raksta "Project Syndicate". Ne no Krievijas puses, ne no Ķīnas puses, bet gan no Amerikas Savienoto Valstu puses. Uz ASV aizsardzību liela daļa Eiropas bija paļāvusies kopš 1945. gada. Kas ir šis vēsturiskais pavērsiens, kas notiek, par to saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu vēstures fakultātes asociēto profesoru un vēstures doktoru Jāni Taurēnu. Kas, tavuprāt, ir šis vēsturiskais pavērsiens, kas notiek, par ko pagājušajā nedēļā raksta mediji? Vai iespējamais vēsturiskais pavērsiens. Jānis Taurēns: Trampa politika ir katrā ziņā ļoti oriģināla un būtiski atšķiras no iepriekšējo ASV administrāciju politikas. Bet dažnedažāda veida intervences, iebrukumi un militāras kampaņas jau ir bijušas ļoti daudz. Ja runājam tieši par karu Irānā, tas varbūt pat nav nekas sevišķi jauns salīdzinājumā ar to visu, kas ir bijis līdz šim. Ja ir kaut kas jauns, tā noteikti ir attieksme pret Eiropu. Tā pati "Der Spiegel" pieminētā Grenlande. Mēs nevaram iedomāties, ka kāds cits ASV prezidents būtu izteicies, ka vajadzētu anektēt Grenlandi vai pat Kanādu. Arī, piemēram, tarifi, par ko Tramps visu laiku runā, tad viņš tos uzliek un atceļ. 2025. gada aprīlī nogāza pasaules fondu biržas ar saviem tarifiem, pēc tam tās atguvās kādu pāris mēnešu laikā. Lieta tā, ka Savienotās Valstis jau bija tās, kuras kopš Otrā pasaules kara beigām runā par nepieciešamību pēc brīvās tirdzniecības, pēc muitas barjeru nojaukšanas. Un tagad pēkšņi kaut kas jauns, oriģināls šajā ziņā. Ja iebrukums Irānā, tad neviens nebija iedrošinājies līdz šim uzbrukt Irānai. Jau 2008. gadā, Buša administrācijas pēdējā gadā, runāja par to, ka varētu būt uzbrukums Irānai. Bet nonāca pie secinājuma, ka labāk tomēr nē, ka tas ir sarežģīti un grūti, diez vai kaut ko dos. Beidzot kāds ir izšķīries par to, ka nepieciešama šāda militāra kampaņa pret Irānu. Gribas citēt hercogu de Taleirānu, kurš savā laikā esot teicis, ka "tas ir sliktāk kā noziegums, tā ir kļūda" par kādu Napoleona soli. Redzēsim, kā tas beigsies. Bet lielākā daļa komentētāju vai analītiķu uzdod jautājumu: kāds tam visam ir mērķis? Jānis Taurēns: Es domāju, ka cerēja, ka Irānas režīms ātri sabruks, ka režīma nomaiņa varētu būt ļoti nozīmīgs mērķis, ja ne Savienotajām Valstīm, tad Izraēlai. Tiek minēti ļoti daudzi citi mērķi, ko vajadzētu sasniegt. Tas ir iznīcināt Irānas kodolpotenciālu, iznīcināt ballistisko raķešu potenciālu, nodrošināt kaut kādu stabilitāti, pārtraukt visu to tīklu, ko Irāna gadu desmitiem ir rūpīgi veidojusi, visus milicijas bruņotos formējumus dažādās pasaules vietās. Šie jau būtu pieticīgāki mērķi. Man liekas, ka sākotnējais mērķis varēja būt tiešām režīma nomaiņa. Ja sāka ar Irānas valsts galvas ājatollas Alī Hāmenejī nogalināšanu, tas ir līdzīgi kā izņemt no aprites Venecuēlas prezidentu Maduro. Nav teikts, ka šo režīmu izdosies gāzt tik vienkārši. "Project Syndicate" raksta par šo nozīmju vai situācijas maiņu kopumā, ka tas, kas notiek, ir cīņa par ietekmju sadalīšanu šobrīd pasaulē. Tas ir veids, kādā lielvaras zīmē ietekmju sfēras? Janis Taurēns: Vai tad nu Savienotajām Valstīm nebija ietekmes? Bija ļoti daudz. Jautājums ir, vai tas nevarētu novest pie tā, ka ietekme samazināsies. Piemēram, Irākas karš kaut kādā mērā pie tā noveda. Ja runājam par kaut kādām ietekmes pārdalēm, tas it kā būtu pretrunā ar starptautisko attiecību un starptautisko tiesību principiem, kādi veidojās pēc Otrā pasaules kara. Arī saka, ka pirmo reizi kopš 1945. gada ASV, Ķīna un Krievija vienojas par autoritātes suverenitātes koncepciju, nevis balstoties uz starptautiskajām tiesībām. Jānis Taurēns: Mums droši vien nevarētu patikt, ka Savienotās Valstis iet pa šo ceļu, jo tad arī Krievija un Ķīna varētu teikt, ka mēs ne ar ko neesam sliktāki vai ka Savienotās Valstis ne ar ko nav labākas. Ja ASV var uzbrukt Irānai, tad kādēļ, teiksim, Ķīna nevarētu uzbrukt Taivānai? Arī ir dažādas spekulācijas par to, ka tas notiks un kad tas varētu notikt. Ja skatās no mūsu pozīcijas, diez vai jebkādi rezultāti šī pasākuma nāks mums par labu. No vienas puses, šīs starptautiskās tiesības netiek ievērotas. No otras puses, ja Savienotās Valstis cieš neveiksmi vai nosacītu neveiksmi, tas arī nebūtu labi. -- Jānis Taurēns ir latviešu vēsturnieks, Latvijas Universitātes asociētais profesors. 2016. gadā saņēma balvu Gada vēsturnieks Latvijā. 1999. gadā aizstāvējis disertāciju par tematu "Baltijas virziens Latvijas Republikas ārpolitikā 1934. līdz 1940. gadam". 2009. gadā kļuva par Latvijas Universitātes Rietumeiropas un Amerikas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras asociēto profesoru. Viņa zinātniskā darbība galvenokārt saistīta ar Baltijas jautājumiem starptautiskajās attiecībās, Latvijas ārpolitiku periodā starp pasaules kariem, 20. gadsimta Latvijas vēstures historiogrāfiju un Latvija Trešās atmodas periodā.Kaspars Vanags: Vai Venēcijas biennāle jebkad ir bijusi brīva no politiskajiem kontekstiem
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar mākslas teorētiķi un izstāžu kuratoru Kasparu Vanagu par mākslas un maigās varas attiecībām, Krievijas dalību Venēcijas biennālē un Krievijas ārpolitikas mērķiem. Marta …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar mākslas teorētiķi un izstāžu kuratoru Kasparu Vanagu par mākslas un maigās varas attiecībām, Krievijas dalību Venēcijas biennālē un Krievijas ārpolitikas mērķiem. Marta sākumā pasaules ziņu aģentūras vēstīja, ka pirmo reizi kopš 2022. gada pilna mēroga iebrukumu Ukrainā Krievija plāno atvērt savu nacionālo paviljonu Venēcijas biennālē. Ukrainas paviljona līdzkuratore Ksenija Malika teica, ka viņa nav īpaši pārsteigta. Intervijā viņa teica: "Es domāju, ka visi, kas šajos četros gados ir bijuši iesaistīti starptautiskos kultūras projektos, diemžēl nav īpaši pārsteigti. Visā šajā laikā Krievija ir meklējusi veidus, kā vienā vai otrā veidā iekļūt svarīgās vietās. Kara noziegumu attaisnošanas skatuve." Tā Venēcijas biennāle tika atspoguļota laikrakstā "The Guardian". Kultūra un maigā vara: publiskā diplomātija un kādu ietekmi ar kultūras starpniecību iespējams panākt - par to saruna ar Kasparu Vanagu. Skatījos, ka 2013. gadā bija 450000 apmeklētāju Venēcijas biennālē. Lai izvērtētu maigās varas ietekmi caur Krievijas paviljonu - tas ir daudz vai maz? Kā mērīt šo ietekmi uz starptautisko politiku? Kā tā rezonanse veidojas? Kaspars Vanags: Domāju, ka mums ir jāiet atpakaļ uz 19. gadsimta beigām, kad Venēcijas biennāle tiek dibināta. Ja vēlamies redzēt Venēcijas biennāli kā forumu, kurā satiekas globālās kultūras norišu līdzdalībnieki kopējam atvērtam dialogam. Tas tā, pirmkārt, nekad nav bijis. Venēcijas biennāle ir dibināta 1895. gadā, kad Itālija ieiet Etiopijā un sevi piesaka starp koloniālajām lielvarām vai mēģina tāda būt. Paviljoni, kuri tajā laikā tiek atvērti un kas joprojām ir dārzos, tās ir lielās impērijas. Tā ir Apvienotā Karaļvalsts jeb Lielbritānija, tā ir Beļģija ar savām kolonijām Kongo, tā ir Francija ar Alžīriju. Būtībā visi paviljoni, kas ir dārzos, ir lielās imperiālās varas, kuras arī rāda savu koloniālo spēku un lomu pasaules civilizēšanā. Līdz ar to grūti teikt, ka Venēcijas biennāle jebkad ir bijusi brīva no politiskajiem kontekstiem. Un tieši tāpat arī, man liekas, Krievijas paviljons. Tur arī ir ārkārtīgi interesanta vēsture. Paviljona arhitekts ir Aleksejs Šusevs, kuram ir spīdoša arhitekta karjera bijusi cauri desmitgadēm. Viņš sāk 20. gadsimta pašā sākumā kā viens no redzamākajiem jūgendstila jeb nacionālā romantisma arhitektūras pārstāvjiem Krievijā un uzbūvē virkni burvīgas nacionālā romantisma stila pareizticīgo baznīcas, tostarp arī vairākas Ukrainā. Pečoras lavras ikonostass ir viņa veidots. Pāris mēnešus pirms Pirmā pasaules kara sākuma viņš pabeidz Krievijas impērijas paviljonu Venēcijas biennāles dārzos. Pēc tam viņš pieslējās komunistiem, 20. gados Maskavā bija viens no pilsētplānošanas galvenajiem arhitektiem. Viņam uztic trīs reizes pēc kārtas būvēt Ļeņina mauzoleju. Pirmais, kas bija fiksi jāuzceļ 30 grādu salā, kad Ļeņins tikko miris, pēc tam uzbūvēja lielāku, kur ir arī tribīnes, un beigās šis te granīta monolīts. Pēc tam no konstruktīvisma arhitekta, kur viņš ir devis burvīgas pērles Maskavas arhitektūrā, viņš pārmetās uz Staļina baroku un būvē tā sauktās "kāzu kūkas" - Staļina augstceltnes. Viņš bija Berija draugs, kas ir viņa galvenais pasūtītājs NKVD. Viņš būvē pirmās intūrista viesnīcas. Viņš ir arī Lubjankas [PSRS Valsts drošības komitejas ēkas] arhitekts. Ja skatāmies uz pašu ēku [Krievijas paviljonu Venēcijā], tā pati pēc savas būtības stāsta mākslas un politikas nepārtraukto saistību. Bet man liekas, lai dialogs vispār notiktu, tam ir jābūt no visām pusēm ar godīgu vēlmi to veidot. Kā mēdz teikt, saruna ir notikusi tad, ja katrs, pēc šīs sarunas šķiroties, ir nedaudz mainīja savu viedokli. Krievijas līdzdalība šajā dialogā nekādā ziņā nav ar labiem nodomiem. Ja mēs palūkojamies, kas tad ir Krievijas paviljona vadītāja kopš 2021. gada, tā ir Anastasija Karņejeva, kas ir ne tikai FSB ģenerāļa meita. Nikolajs Volobujevs ir "Rostek", kas ir viena no lielākajām aizsardzības militārajām kompānijām Krievijā, ģenerālā direktora vietnieks. Viņai ir kopīgs bizness tieši mākslas menedžmentā ar Sergeja Lavrova meitu. Tas nav kultūras dialogs, tā ir FSB militārā kompleksa sadaļa. (..) Man liekas interesanti pievērst uzmanību Bolīvijai. Varētu teikt, ka šī maigās varas stratēģija, ja ne pēc Krimas okupācijas, tad pēc pilna mēroga kara sākšanas un iebrukumu Ukrainā Eiropā kaut kādā mērā sabruka. Krievijā pārorientējās no Eiropas uz to, ko varētu saukt par globālajiem dienvidiem. Sadarbība ar BRICS valstīm, ar Ķīnu, atjauno sadarbību ar Indiju. Nolika, tā sakot, plauktiņā Eiropu, pievērsās globālajiem dienvidiem. Tas, protams, ir ārkārtīgi izdevīgi. Tās ir vecas tradīcijas arī Padomju Savienībai, domājot par Latīņamerikas komunistiskajām partijām un sociāldemokrātiskajām kustībām. (..) Aizgāja pa vecajām takām. -- Kaspars Vanags ir studējis Berlīnes Brīvajā universitātē, Londonas universitātes Kortolda mākslas institūtā, ieguvusi maģistra grādu mākslas vēsturē ar specializāciju muzeju studijās. Kopā ar domubiedriem 90. gados izveidoja radošo apvienību "Open", organizē starpdisciplinārus pasākumus, sadarbojoties ar vizuālās mākslas, elektroniskās mūzikas un jauno mediju mākslas un literatūras pārstāvjiem. Veidojis kritiski sociālas mākslas projektus, meklējot alternatīvas patērētājsabiedrības kultūrai, - "Slaidlugas" 1998. gadā, "Subversija" pilsētvidē, "Tējas sēne" 2022. gadā. Vadījis mākslas galeriju "Kromme" Berlīnē, bijis kurators Latvijas paviljonam 56. Venēcijas mākslas biennālē 2015. gadā Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša projektam "Armpit". Veidojas izstādes "Šķērssvītra - starp normatīvo un fantāziju" un "Tev ir pienākušas 1243 īsziņas. Dzīve pirms interneta: Pēdējā paaudze" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Bijis labdarības fonda ABLV mākslas programmu vadītājs un vadījis radošās koncepcijas izstrādi topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. No 2020. gada ir Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja vadītājs.Cēloņi karu skaita pieaugumam pasaulē pēdējo 50 gadu laikā. Vērtē sociologs Māris Brants
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociologu Māri Brantu par to, kā pētīt karu, par jaunajiem un vecajiem kariem, cēloņiem bruņotu konfliktu un karu pieaugumam pasaulē pēdējo 50 gadu laikā. Pēc Upsalas …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociologu Māri Brantu par to, kā pētīt karu, par jaunajiem un vecajiem kariem, cēloņiem bruņotu konfliktu un karu pieaugumam pasaulē pēdējo 50 gadu laikā. Pēc Upsalas universitātes apkopotajiem datiem par bruņotajiem militārajiem konfliktiem vai kariem pasaulē, tie pēdējo 50 gadu laikā ir ievērojami pieauguši. Tos izraisa gan vienas valstis pret citām, gan nevalstiski bruņoti grupējumi pret citiem, gan arī tie ir konflikti valstu iekšienē, pieaugot arī kopējam upuru skaitam. Upsalas universitātes kontaktu datu programma galvenokārt pēta 21. gadsimta sākuma konfliktus Tuvajos Austrumos. Ko šis konfliktu un kara pieauguma apjoms nozīmē? Kā šos datus izmantot var pētīt? Saruna ar sociologu Māri Brantu, kura interešu lokā ir arī kara socioloģija. Ar ko nodarbojās kara socioloģija, un kas ir tie konteksti, kurus ir iespējams tajā ieraudzīt? Māris Brants: Ar ko šī nozare nodarbojas? Es droši vien to dalītu divās lielās grupās. Vieni ir tie gadījumi, kad mēģina saprast lielās lietas. Tad tā būtībā ir kaut kāda konkrēta atsevišķu gadījumu analīze, mēģinājumi atrast tajā kaut kādas likumsakarības. Otrs ir tad, kad nonāk kādas konkrētas valsts interešu lokā. Tad tā būtībā ir savas valsts militāro vai drošības dienestu apkalpošana. Par to mēs, protams, zinām stipri mazāk, tāpēc ka to neafišē. Ja mēs redzam, ka šī Upsalas universitātes konfliktu datu programmas apkopotā līkne patiešām ir ļoti augšupejoša pēdējo 50 gadu laikā - gan viena valsts uzbrūk citai arvien vairāk, gan arī bruņotu grupējumu uzbrukumi citiem bruņotiem grupējumiem arvien vairāk. Kas ir tas, ko ir iespējams identificēt kā cēlonību, kāpēc tas notiek? Māris Brants: Pirmais un galvenais iemesls, kas man nāk prātā, tās ir aukstā kara beigas. Tā ir situācija, kad vairs nav divi pretim stāvoši grupējumi, kuriem ir grūti nepievienoties. Jā, bija nepievienojušos valstu kustība, bet jebkurā gadījumā ir grūti viņiem nepievienoties, tātad pāreja uz mēģinājumu būvēt monopolāro pasauli, kura acīmredzot izgāžas. Šādā bezsaimnieka vidē, kad Padomju Savienība kā viens no tiem poliem ir pazudis, dažādas peles danco uz galda, kamēr nav runča. Ja pasaule nonāktu atkal pie kaut kāda skaidrāka pretnostatījuma, es domāju, ka vairāk būtu saspīlējumu un mazāk atklātu karu. Kas bija tas, kas tevi piesaistīja tieši pētīt kara socioloģiju savulaik pēc Krimas okupācijas? Māris Brants: Mana interese sākās jau 90. gados. Es nokļuvu Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas misijā Bosnijā - Hercegovinā, tas bija 1997. gads. Tas man pavēra pilnīgi citu skatījumu uz lietām, jo tās bija pirmās pēckara vēlēšanas Bosnijā, attiecīgi pēc visām etniskajām tīrīšanām. Tās bija pašvaldību vēlēšanas, un tur bija jautājumi, par kuru pašvaldību kurš balsos, jo iepriekš kādā ciemā dzīvoja vieni, tagad - dzīvo citi. Šo perspektīvu, atgriežoties Latvijā, es lielā mērā atnesu līdzi, un tad es par to tēmu arī sāku interesēties. Bet šeit tas, protams, bija absolūti neatbilstoši tai konjunktūrai, kas Latvijā valdīja, jo pie mums tomēr skatījums bija stipri vairāk uz augšu, uz attīstību. Katrā ziņā ne jau karu kontekstā. Būtībā bija savākts materiāls, atradu pat vienu grāmatu par kara socioloģiju, Krievijā izdotu vēl pirms Putina laika, Jeļcina laikā viss kas iznāca. Gribēju piedāvāt tādu kursu Latvijas Universitātē. Kurss nesanāca, tāpēc ka acīmredzot neatbilda kopējai tendencei, kāda bija 2013.-2014. gadā. Kad Nacionālā enciklopēdija piedāvāja pieteikt kaut kādus rakstu tematus, sapratu, ka materiāli man ir, gribas pētīt, ārējās motivācijas nav. Tas sakrita vienlaikus ar Krimas okupāciju, bet tā ir sagadīšanās, ka tas sakrita tieši tajā brīdī. Pēc tam es par šo tēmu esmu ieinteresējies daudz. Cita lieta, vai tā vienmēr ir saucama par kara socioloģiju? Kaut kādā gadījumā tā droši vien ir kara vēsture. -- Māris Brants ir sociologs, Rīgas Stradiņa universitātes datu analītiķis. Strādājis kā pasniedzējs Latvijas Universitātē, Liepājas Universitātē, Vidzemes augstskolā, lasījis lekcijas sociālā stratifikācijā un sociālajā gerantoloģijā. Daļa no pasniegtajiem priekšmetiem saistīti ar kvantitatīvajām pētījumu metodēm, kas saistās ar viņa darbu savulaik Latvijas Universitātē un Latvijas Zinātņu akadēmijas institūtā. Māra Branta pētījumu tēmas galvenokārt saistītas ar sociālo nevienlīdzību, iedzīvotāju migrāciju, darba tirgu un bezdarbu, iedzīvotāju dabisko un mehānisko kustību, sabiedrības veselību, informācijas tehnoloģijām, izglītību. Viņš arī viens no Nacionālās enciklopēdijas šķirkļu autoriem par tēmām, kas saistītas ar kara socioloģiju.Kaspars Pudāns: Bija jāpievērš lielāka uzmanība Ukrainas atbalstam jau pēc 2014. gada
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar nacionālo bruņoti spēku komandieri Kasparu Pudānu par četriem gadiem pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un Eiropas gatavību ilgtermiņa draudiem no Krievijas …
Notas do episódio
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar nacionālo bruņoti spēku komandieri Kasparu Pudānu par četriem gadiem pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un Eiropas gatavību ilgtermiņa draudiem no Krievijas puses. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ceturtajā gadā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā uzrunāja tautu, sakot: "Protams, mēs visi vēlamies, lai karš beigtos, bet neviens neļaus, lai Ukraina beigtos. Mēs vēlamies mieru – spēcīgu, cienījamu, ilgstošu. Un pirms katras sarunu kārtas es dodu mūsu komandai skaidras norādes. Tās vienmēr ir slēptas instrukcijas, bet es noteikti neatklāšu valsts noslēpumu." "Vēsture mūs uzmanīgi vēro," viņš teica. "Atceroties iebrukuma sākumu un skatoties uz šodienu, mums ir pilnīgas tiesības teikt – mēs esam aizstāvējuši savu neatkarību, neesam zaudējuši valstiskumu. Ukraina pastāv ne tikai kartē." Ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri Kasparu Pudānu runājam par tām mācībām, ko mēs varam pēc šiem četriem gadiem kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā saprast, redzēt un konstatēt. Ja mēs paskatītos retrospektīvi šobrīd, kad ir pagājuši četri gadi kopš kara sākuma Ukrainā, nereti tiek atgādināts, ka labu laiku jau pirms tam, pirms Krievija uzbruka Ukrainai, Rietumu izlūkdienestiem bija zināms, ka šāds uzbrukums tiek gatavots un notiks. Vai, atpakaļejoši skatoties, mēs varam runāt par rīcības variantiem, ko varēja darīt Ukraina, ko – Eiropa, ko – NATO, ja šī informācija bija, un vai šo uzbrukumu varēja novērst? Kaspars Pudāns: Man liekas, tas nebūtu pēdējās nedēļas un mēnešu risinājums. Paskatoties uz mums pašiem un dažām citām Austrumeiropas valstīm, mūsu sabiedrotajiem, mēs palīdzējām Ukrainai jau pirms 2022. gada 24. februāra, nogādājot militāro ekipējumu un veicot arī apmācību. Kopumā mums visiem, man liekas, bija jāpievērš lielāka uzmanība Ukrainas atbalstam jau pēc 2014. gada. Atbalsts bija, bet iespējams, nepietiekams, vairojot viņu spējas, gatavību, rīcību visos komponentos. Bet lielākais, man liekas, neradot pieņēmumu Kremlī, Putina pusē. Tas bija izšķiroši, ka daudzas rietumvalstu aktivitātes, iespējams, kaut kur atkāpjoties no Ukrainas, varbūt kādās diskusijās, disputos neatbalstot Ukrainu, varbūt pat kaut kur šķietami atvelkot mūsu spēkus, pārtraucot apmācību Ukrainas pusē, deva nepareizi pārtulkotu signālu Maskavā, domājot, ka Rietumi ir novērsušies un atstās Ukrainu, un neatbalstīs. Tas ir mans pieņēmums, ka šis bija izšķirošais, kā Kremlis iztulkoja situāciju, ka Ukraina ir atstāta un Rietumi noteikti neiestāsies Ukrainas pusē. Vadoties pēc šāda pieņēmuma, viņi uzsāka [karu], viens, ka Ukrainas spēki nav spējīgi, Ukrainas tauta nepretosies, un trešais arguments, ka Rietumi nav pareizā pusē. Ja mēs būtu daudz aktīvāk rādījuši savu klātbūtni un atbalstu Ukrainai, un virzību uz kopēju sadarbību, nerunājot pat par virzību uz NATO, kas bija saprotami jautājumi, jo Ukraina daļēji tomēr jau bija karastāvoklī, Donbasā un Luhanskā notiekošās operācijas. Tas varbūt būtu atturējis Maskavu. Viņiem šis faktors būtu zināms un jāpieņem, vai mūsu mērķi izdosies, ja Rietumi turpinās atbalstīt [Ukrainu]? Šīs dilemmas būtu pastāvējušas Kremlī. Man liekas, viņi pieņēma, ka šādas dilemmas nav, un tas viņus tikai iedrošināja, es domāju, šādu lēmumu pieņemt. Pēdējā brīža aktivitātes, protams, palīdzēja varbūt nezaudēt karu tūlīt un tagad, bet vai tas būtu atturējis? Redzam, neatturēja. Kas no Ukrainas puses? Grūti pārmest kaut ko. Mēs esam redzējuši tagad jau retrospektīvi no publiski pieejamās informācijas, ka arī viņiem atsevišķiem dienestiem, ticu, arī valdībā un prezidentam bija zināmi šie nodomi un informācija tika dota. Vai viņi darīja pareizi, neejot jau publiski pie sabiedrības, neuzsākot tajā brīdī pilnu mobilizāciju? To grūti apšaubīt. Vienlaicīgi mēs saprotam un arī sev uzdodam tos jautājumus, ka šāds lēmums ir ļoti sarežģīts un tam jābūt izsvērtam. Lēmums uzsākt pilnu gatavošanos karadarbībai, karam, pilna mobilizācija principā ir neatgriežams lēmums. Tad tu maini principā valsts pārvaldes struktūras, valstisko, tiesisko stāvokli, dažādus režīmus, ekonomiskos, politiskos, un sociālos procesus ir jāpavērš citā virzienā. Tas nemaz tik viegli nav izdarāms. Tai pašā laikā pretinieks to var izmantot. Diemžēl Krievijas pusei tā ir zināma priekšrocība, ka viņi var sapulcināt lielus spēkus pie robežām un ilgstoši viņus tur uzturēt un gaidīt. Vai arī esam aizgājuši mobilizācijā un viss, mēs jau izdegam, nemaz karam nesākoties. Pareizā brīdī to iesākt un izdarīt [svarīgi]. Tāpēc analīzes – tas ir tas, kas mums jādara. Izlūkošana ir ļoti svarīga. -- Kaspars Pudāns ir Nacionālo bruņoto spēku komandieris, NBS dienestā no 1994. gada. Ģenerālmajoram Kasparam Pudānam ir bakalaura grāds tiesību zinātnēs, maģistra grāds visaptverošās kvalitātes vadībā. Militāro izglītību ieguvis Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, Baltijas aizsardzības koledžā Igaunijā un Militārajā akadēmijā Francijā. Vairāk nekā 30 gadu pieredze Nacionālajos bruņotajos spēkos, pildot dienestu Sauszemes spēkos, Zemessardzē, Nacionālo bruņoto spēku Apvienotajā štābā. Starptautiskā dienesta pieredzi guvis operācijās Afganistānā, kā arī pildot militārā pārstāvja pienākumus pārstāvniecībā NATO, Eiropas Savienībā Briselē.
Aqui estão os 40 episódios mais recentes de 231. Os mais antigos estão no feed do podcast.
Podcasts parecidos
Mais podcasts de Sociedade e cultura
Este podcast é seu?
Confirme com uma entrada no seu feed: você recebe um código aqui, adiciona como podcast:txt no canal do seu feed e nós verificamos. Depois disso, seu podcast aparece como “verificado” no SoundNode.